Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
7. februāris, 2013
Drukāt

Zelta stīga, ko nevar pārraut


Foto - Gatis Priednieks-MelnačsFoto - Gatis Priednieks-Melnačs

Rūdolfa Blumaņa 150 jubilejas gadā Latvijas teātri piedāvā dažādas izcilā latviešu dramaturga un novelista veikuma versijas. Savu Blaumaņa mantojuma redzējumu piedāvā arī Valmieras teātris – šovakar uz Lielās zāles skatuves pirmizrādi piedzīvos režisora Elmāra Seņkova iestudētā novele „Raudupiete”. Pirms izrādes – saruna ar galvenās lomas tēlotāju, aktrisi Elīnu Vāni.


 

Šī nav jūsu pirmā saskarsme ar Blaumani – bijāt Ieva Māras Ķimeles iestudētajos „Indrānos”. Kādas tagad ir jūsu attiecības ar Blaumani?

Man kā latvietei Blaumanis tuvāks par Šekspīru, tas gan nenozīmē, ka man Šekspīrs nepatīk. Vienmēr priecājos par Blaumaņa, vispār par latviešu darbu iestudējumiem. Tomēr, manuprāt, lielās aplamībās var nonākt tas, kurš riskē apgalvot, ka saprot Blaumani. Tāpēc jau viņa darbi ir klasika, ka tos var izlocīt, izviļāt kā vēlies, bet paliek zelta stīga, ko nevar pārraut, kura tāpat nesīs savu stāstu. Katrs režisors, protams, nāk ar savu interpretāciju, arī šoreiz absolūti ļaujos režisoram.

Kā sastrādājaties ar režisoru Elmāru Seņkovu, kuram „Raudupiete” ir jau trešais Blaumaņa darba iestudējums īsā laikā – pēc „Indrāniem” un „Purva bridēja”?

Varu teikt tikai to, ka Elmārs ir ļoti mierīgs. Dažreiz pat brīnos, cik liels ir viņa pacietības mērs šajā plašajā izrādes kompānijā. Tajā ir seši vidusskolnieki – puiši no Valmieras skolām, sešas pieredzējušas, brīnišķīgas aktrises no mūsu teātra labākās paaudzes (Astra Baumane, Ruta Birgere, Ligita Dēvica, Lelde Kalēja, Vizma Kalme, Baiba Valante, A.K.) un mēs četri (Inga Siliņa – Marija, Mārtiņš Lūsis – Kārlis, Rihards Rudāks – Mālnieks, A.K.), kas risinām stāstu kopā ar Elviju Škobu un Krišu Briedi – Matīsiņa tēlotājiem. Abi puikas ir pilnīgi atšķirīgi, sākumā šķita, top divas dažādas izrādes.

Man prieks, ka izrādes brīnišķīgā komanda – scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, mūzikas autors Jānis Holšteins, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, un, protams, Elmārs Seņkovs un dramatizējuma autore Rasa Bugavičute, darbā ienes katrs savu daļu. Scenogrāfija, tērpi, mūzika, gaisma vēsta kaut ko savu, bet viss kopā saplūst vienā stāstā. Prieks, ka viņu veikums atbilst manai gaumei, prieks strādāt kopā ar šiem cilvēkiem, katrs no viņiem perfekti dara savu darbu, un tas ļoti palīdz.

Mums scenogrāfijā ir īsts vecs pulkstenis, kas vienmēr iezvanās pilnīgi neparedzamā laikā – tas var ieskanēties jebkad. Ikreiz, kad tas notiek, vārdi iegūst savādu jēgu – tad ieturam pauzi, sirds pamirst un acīs parādās dīvains mirdzums. Liekas, Blaumanis tādos brīžos pats dod mums savu svētību.

Atceraties, kāda bija pašas pirmā saskarsme ar Raudupieti?

Kā nu ne! Tāpat kā visiem, novele bija jālasa skolas laikā. Tagad, kad sākām strādāt, šis darbs uzrunāja pavisam citādāk – redzu to kā spēcīgu, pat episku darbu. Šī Blaumaņa novele ir tik dzīva, tā ir patiesa latviešu klasika, jo spēcīgi iedarbojās gan laikā, kad tika sarakstīta, gan tagad. Jaunieši, tie zēni, kas ir uz skatuves, tajā katru dienu iedziļinās tāpat kā mēs, aktieri. Man ir interesanti skatīties uz viņiem, uzklausīt viņu viedokli, mani aizkustina tas pats, kas aizkustina viņus. Reizēm viņi nevar parunāt tekstu, jo nākot raudiens. Un man ir prieks, ka viņi ir tik atklāti, nebaidās no savām jūtām un to pasaka.

Smaga loma – māte, kas aklas kaislības vadīta ļauj aiziet bojā savam bērnam. Piekritāt uzreiz?

Jā, tomēr nevarētu teikt, ka būtu bijusi sajūsmā. Taču man ikviens darbs, liela vai maza loma, ir īpašs. Tagad tā ir Raudupiete. Negrasos viņu ne aizstāvēt, ne nosodīt, viņa ir sieviete, kas deg kaislē. Protams, viegli nav, jo neprotu strādāt, norobežojoties no rakstura, kas jāspēlē, tomēr iedziļinoties viņā vairākus mēnešus, man šī sieviete kļūst arvien mīļāka. Man viņas ļoti žēl. Dzīvē visādi var gadīties, šādām kaisles izraisītām sajūtām katrs var iet cauri. Protams, tas ir galējs stāvoklis, kad bērns kļūst par traucēkli.

Ir brīži, kad nespējam turēties pretī savām dziņām. Pat ja saprotam, ka rīkojamies nepareizi, dziņas ņem virsroku un kļūst par apmātību. Manuprāt „Raudupiete” ir ļoti skaista Blaumaņa novele. Jau tagad zinu, ka šis būs viens no tiem iestudējumiem, no kura mēģinājumu procesa būs ārkārtīgi grūti šķirties, kaut arī tas ir fiziski un garīgi grūts.

Kāda būs jūsu Raudupiete? Vēl nesenā atmiņā ir Dailes teātra iestudējums ar Indru Briķi galvenajā lomā.

Savā ziņā priecājos, ka neatceros Dailes teātra izrādi tik labi, lai no tās ietekmētos. Droši vien katram, kas lasījis noveli, par Raudupieti jau ir savs priekšstats. Arī man. Negrasos cīnīties ne ar kādiem priekšstatiem. Elmārs ar radošo komandu ir izdarījis savu darbu, man tagad galvenais ir izdarīt savējo. Kādu skatītāju gaidāt atnākam?

Visus, kuri mīl Blaumani, visus, kuri lepojas, ka latviešu literatūrā ir šāds darbs. Tos, kam ir atvērta sirds. Nevajag baidīties no šīs tēmas, negribētos, lai pēc tam ir depresīva sajūta, nē, arī mums pašiem „Raudupiete” ir viens no tiem darbiem, kas caur pārdzīvojumiem attīra. Ceru, mums izdosies šo gaišuma sajūtu nodot arī skatītājiem. Darbs ir vienā daļā, lai neizjauktu to plūdumu – kā tas paņem savā varā, kā aizplūst līdz beigām, kā raud tā upe. Šķelt to ar kūciņu kafejnīcā nevienam nenāktu par labu. Varbūt pēc izrādes gribēsies aiziet uz mežu, novērtēt, cik skaista ir daba. Novērtēt to, kas mums ir.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+