Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
20. septembris, 2016
Drukāt

Zem Jaunkurzemes kuplajām palmām. Tobago apceļotāja piezīmes (1)

Skats no karaļa Džordža forta uz Tobāgo galvaspilsētu Skārboro (agrāk Jaunjelgava) un Rockly Bay. Foto - Karstens HeinkeSkats no karaļa Džordža forta uz Tobāgo galvaspilsētu Skārboro (agrāk Jaunjelgava) un Rockly Bay. Foto - Karstens Heinke
Uzziņai:

Lidojumus uz Trinidādu un Tobāgo par 700 eiro turp un atpakaļ (ar pārsēšanos) piedāvā, piemēram, “American Airlines” no Frankfurtes vai Berlīnes Tegelas lidostām.
ES pilsoņiem vīza nav nepieciešama, tikai pase.
Vairāk: www.goTrinidādandTobāgo.com

Karību jūras mazo valsti, ko veido divas salas, tās iedzīvotāji dēvē vienkārši par T&T. Ar mūziku un karnevāliem slavenā Trinidāda tāpat kā Tobāgo ir atvaļinājumu paradīze. Brīnišķās pludmales, kalni, lietusmeži un koraļļu rifi pievilina aizvien vairāk tūristu no Eiropas. Arī latviešus, kas šeit, skaistās tropu jūras vidū, radījuši dažas lappuses vēstures.

Tobāgo – Karību sala ar latvisku vēsturi

Ja Kristofors Kolumbs zinātu, cik labi var atpūsties šajā Mazo Antiļu salā, 1498. gadā noteikti nebūtu aizzēģelējis tai garām. Galu galā Kolumbs salu nodēvēja par Bella Forma. Vai domājot par tās veidolu vai daiļajām iezemietēm, nav zināms. Vietējo valodā Tobāgo nozīmē “tabaka” vai “pīpe”, šeit labprāt smēķēja un tālab audzēja tabaku.

Lielais Kurzemes līcis, kā arī daudzi citi vietvārdi, vēsturiskas celtnes un pieminekļi vēl aizvien liecina par kādreizējo latviešu klātbūtni Tobāgo. Par salas vēsturi visvairāk var uzzināt Nacionālajā muzejā. Tas atrodas salas galvaspilsētā Skārboro jeb kādreizējā Jaunjelgavā britu būvētajā Fortdžordžā (Fort King George). Lielgabali pie muzeja ēkas atgādina par šeit notikušajām kaujām. Tomēr palmas, pludmale, glāze ruma punša un skats uz tirkīzzilo jūru mirklī kliedē domas par vēsturi, kaut arī pēc kāda laika šajā tropu paradīzē atkal sastopos ar seniem kurzemnieku dotiem vietvārdiem. Lielā Kurzemes līča krastā Tobāgo rietumos atrodas daudzas naktsmītnes. Līdzās hoteļu peldvietām šeit ierīkota arī sabiedriskā pludmale Mount Irvine Beach, kur pastāvīgi redzami sērfotāji. Stonehaven Bay ziemeļu pusē uz akmeņaina kalna slejas Beneta forts, nodēvēts angļu leitnanta Roberta Beneta vārdā. Viņš 1680. gada jūlijā Kurzemes hercoga uzdevumā ar kuģi “Gulbis” kolonistus no Kurzemes aizvizināja uz Tobāgo. Ja nebūtu lielgabalu, Beneta fortā maz kas vairs liecinātu par kādreizējo nocietinājumu. Tomēr skats uz krastu ir varens. Pie forta atrodas jaunkurzemniekiem veltīts piemineklis, ko 1978. gadā veidojis latviešu izcelsmes mākslinieks Jānis Mintiks. Piemineklī iekalti vārdi: “Drosmīgajiem, uzņēmīgajiem un čaklajiem kurzemniekiem no tālās Latvijas pie Baltijas jūras, kuri šajā vietā, kas nes viņu vārdu, dzīvoja no 1639. līdz 1693. gadam.”

Tālāk uz austrumiem apkārtne top skarbāka un vēl skaistāka. Astoņus kilometrus aiz Skārboro atrodas Granby Point – zemesstrēle, kas Barbadosa (kādreizējo Frīdriha) līci šķir no Pinfold Bay. Netālu no autostāvvietas redzamas kādreizējā britu cietokšņa drupas. Bet no kalna paveras dievīgs skats uz tuvējo Smita salu.

Uzreiz aiz galvaspilsētas Skārboro priecē kalnaina lauku ainava. Ceļš uz ziemeļaustrumiem aizvijas garām ciemiem, lietusmežiem klātām ielejām, brūnu smilšu pludmalēm un atkal gar piekrastēm. Bet salas vidienē sākas Mainridžas rezervāta teritorija. Tas dibināts 1776. gadā un ir viens no vecākajiem pasaulē.

Ir tveicīgi, tomēr daudz vēsāk, nekā vēl pirms dažām minūtēm uz piekrastes ceļa. Ēnaina koku biezokņa lapotne liecas pāri mūsu galvām, zem kājām vijas ceļa segums, mīksts kā paklājs. Redzam daudzkrāsainus taureņus un kukaiņus, kolibri un papagaiļus, mazus mērkaķīšus. Gaismas pielietas bambusu birzis mijas ar bieziem džungļiem. Beidzot sadzirdam šļakstoņu un šalkoņu. Lūk, viens no sešiem lielākajiem un neskaitāmiem mazākiem ūdenskritumiem, kas plūst pāri lietusmeža klintīm! Zem kāda ūdenskrituma upe ir izveidojusi dabisku baseinu. Pelde džungļos – kāds dievišķīgs atspirdzinājums!

Tobāgo kalnu grēda stiepjas vairāk nekā 30 km garumā, tās augstākā smaile ir 576 metru augstā Pigeon Peak. Šeit mājo gan eksotiski putni, gan interesanti augi, kas sastopami vēl vienīgi Amazones apvidū: tikai pēdējā leduslaikmeta beigās Trinidāda un Tobāgo atdalījās no Dienvidamerikas cietzemes.

Vislabāk iezīmētais un vieglāk atrodamais ceļš cauri Mainridžas rezervātam ir Gilpina taka. Īpašs gids, kas atklāj džungļu noslēpumus, svarīgs ir arī tāpēc, lai apmeklētājiem mācītu respektēt džungļu unikalitāti, tātad sekmētu, lai to redzētu arī nākamās paaudzes. Gilpina taka sākas kalnos un džungļu ceļotājus ved augšup garām kādam mazam ūdenskritumam uz Asiņainā līča ciemu. Gājiens ir patiešām ilgs. Tāpēc ieteicams būtu iepriekš sarunāt transportu, kas pēc kāda pieveikta ceļa posma atvieglotu tālāktikšanu. Par savu nosaukumu ciems var pateikties kādiem maldiem – britu un holandiešu jūras kauja 1666. gadā, pēc kuras līča ūdeņus sarkanus iekrāsojušas kritušo asinis, patiesībā notika pie Barbadosas krastiem.

Kad esam pieveikuši lielāko daļu ceļa, sasniedzam kādu meža būdu, no kuras paveras gleznains skats uz Asiņaino līci, kā arī Brāļa un Māsas klintīm. Tad dodamies jaukā pusstundas braucienā cauri neskartiem džungļiem un baudām brīnišķas kalnu un ieleju ainavas.

No galvenā ceļa atzarojas daudzas takas, pa kurām var izmest kādu līkumu vienā no rietumu puslodes vecākajiem – Mainridžas – dabas parkiem.

Rietumos no Asiņainā līča atrodas Parlatuvier – neliela makšķerēšanas vieta izcili skaistā, apaļā līcī. Mazliet tālāk uz dienvidiem nonākam Castarā, jaukā ciemā līča krastā ar brīnišķīgu peldvietu, kādu dienvidu virzienā ir vēl daudz. Gar Kurzemes upes krastu dodamies atpakaļ uz Lielo Kurzemes līci un iebraucam Plimutā, kādreizējā Jēkabpilī.

Šeit vairs nav ne jaunkurzemnieku koka māju, ne baznīcas. No Jēkaba cietokšņa (šodien – Fort James) godības ir saglabājušās dažas laukakmeņu ēkas un mūri, kā arī lielgabali. Krāšņi ziedošu tropu koku ierāmējumā skats no kalna uz Karību jūru ir pasakains. Kas zina, varbūt latviešu senči te kādreiz sēdējuši un sapņojuši par savu dzimteni – Baltijas jūras viļņiem, priežu šalkām, ierastajiem gadalaikiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vot, šitos vest šurp, kamēr rīgas līča ūdens savā krāsā !!!

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+