Hokejs

Zem Kirova saules. Latvijas spēļu kalendārs PČ hokejā 16

Foto – AFP/LETA

Latvijas hokeja izlase maijā jau deviņpadsmito reizi pēc kārtas piedalīsies pasaules čempionāta elites divīzijā. Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans katrā izdevīgā brīdī mīl uzsvērt, ka ārzemnieki brīnās, kā tik maza valstiņa tik dārgā (naudas izteiksmē) sporta veidā nemainīgi spēj būt spēcīgāko komandu sabiedrībā. Bet mēs nebeidzam brīnīties par septiņdesmit četrus gadus vecā miljonāra spēju saduļķot vietējo ripas spēles dīķi.

Grūts sākums

Šis ir pirmais pavasaris, kad Latvijas izlasi pasaules čempionātam gatavo Aleksandrs Beļavskis, un teorētiski viņam jābūt galvenajam personāžam. Nevar teikt, ka tā nav, tomēr Lipmans, šķiet, negribēja palikt ēnā un rīkojās kā lielisks dramaturgs – radīja intriģējošu ievadu, iztirzājumu, kulmināciju un atrisinājumu. Proti, marta sākumā prezidents paziņoja, ka Latvijas izlasei palīdzēs kāds augstas klases speciālists no Ziemeļamerikas, gan neatklājot viņa uzvārdu. Visi sāka sačukstēties – kas tad par nezvēru te ieradīsies? Pēc pāris nedēļām Kirovs atklāja, ka tas būs neviens cits kā mums labi zināmais kanādietis Toms Kūlens, kas iepriekšējos divus gadus bija Teda Nolana asistents. Vēl pēc laiciņa tomēr izrādījās, ka Kūlens uz Latviju nebrauks. Lipmans skaidroja, ka nav jau jēgas ierasties divas nedēļas pirms čempionāta sākuma. Taču tas, ka ātrāk viņš to nemaz nevarētu izdarīt, jau sen bija zināms, tāpēc hokeja sabiedrībā runāja, ka patiesībā abas puses neesot vienojušās par finansiālo risinājumu. Vispār LHF darbinieki šopavasar esot turēti tādā sasprindzinājumā, ka viens otrs tik žēli novilka – mēs jau dzīvojam zem Kirova saules.

Stāsta otrā daļa tiks rakstīta ar hokejistu nūjām Prāgā. Tur mūs vispirms gaida trīs varenie – Kanāda, Čehija un Zviedrija. Pēc tam pretī nāks mūsu svaru kategorija – Šveice, Vācija, Austrija un Francija. Lipmans jau paziņojis, ka vajadzētu iekļūt astoņniekā, kur latvieši bijuši vien četras reizes. Starp citu, trijās no tām līdzdarbojies Beļavskis – divreiz kā spēlētājs, bet iepriekšējā pasaules čempionātā Čehijā pirms 11 gadiem kā galvenā trenera Kurta Lindstrēma asistents. Tikai 2009. gadā tas izdevies bez Beļavska. Latvijas izlases fiziskās sagatavotības treneris Vilnis Klucis atceras, ka toreiz sagatavošanās nometne bijusi visvieglākā, galvenais treneris Oļegs Znaroks esot iebildis, ka vajadzētu taču strādāt vairāk. Redz, kā, – ne vienmēr smagāks darbs nozīmē arī labākus rezultātus, galvenais visam pieiet prātīgi.

Kas to zina, kā šoreiz klāsies, taču, šķiet, Miķeli Rēdlihu gan nedrīkstēsim kritizēt. Trīsdesmit gadu vecais uzbrucējs pirms pārbaudes spēlēm “Arēnā Rīga” uz preses centru nogādāja savu brūvēto “Miķeļa alu”. “Žurnālisti jāatbalsta,” Miķelis gardi nosmējās, izsakot cerību, ka litrāža nav pārāk liela. Jo, kā saka, kas par daudz, tas par skādi. Tas žurnālistu cunftei zināms vēl no Znaroka laikiem – kad trenerim tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, kolēģis kunga prātā pavaicāja, vai viņš jūtas to pelnījis. Uz to krievu treneris ar Vācijas pasi attrauca, lai preses centrā alu vairs nedodot. Un nedeva ar.



Latviešu valoda

Pagājušajā vasarā, ieceļot Beļavski par Latvijas izlases galveno treneri, Lipmans kā vienu no viņa plusiem minēja arī latviešu valodas zināšanas. Aleksandrs latviski saprot un var arī runāt, tomēr ne tā, lai vadītu treniņus, un arī ar žurnālistiem lielākoties komunicē krieviski. Vajadzētu ņemt piemēru no Mariana Pahara, kas pirms tam, kad tika iecelts par Latvijas futbola izlases galveno treneri, valsts valodu zināja vēl vājākā līmenī, tomēr pusotra gada laikā, apmeklējot skolotāju, ļoti progresēja un tagad arī preses konferencēs nebaidās runāt latviski. Latviešu valoda kā darba valoda hokeja izlasē pēdējo reizi bija dzirdama gadsimtu mijā, kad groži atradās Haralda Vasiļjeva rokās. Daļa no vecajiem, Oļegu Znaroku ieskaitot, toreiz trenera vēsmas uzņēma ar nepatiku vai vismaz neizpratni.

Labi, par valodu šķēpus nelauzīsim. Galvenais taču ir hokejs. Beļavska vadībā sagatavošanās sākās ar vienu uzvaru un trim zaudējumiem, turklāt vāju uzbrukumu – četrās spēlēs iemestas trīs ripas. Pierēķinot, ka arī pārbaudes turnīrs novembrī tika noslēgts ar diviem vārtu guvumiem divos mačos, daudzi sāka uztraukties – tik slikti izlase neesot izskatījusies nekad. Turklāt dažādu iemeslu dēļ palīdzēt atkal nevarēs virkne labāko spēlētāju – Zemgus Girgensons, Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums, Artūrs Kulda u.c.

Pārsteidza tēvu

Līdzjutējus steidza mierināt Latvijas izlases jaunākais spēlētājs Rodrigo Ābols (19), sakot – labāk mēs neiemetam pārbaudes spēlēs nekā pasaules čempionātā. No puikas mutes hokeja Dieva ausī. Starp citu, Ābols ir pozitīvākais šā gada pārsteigums. Rīgas “Dinamo” galvenais treneris Artis Ābols savam dēlam iespēju uzspēlēt Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) pirmo reizi deva pagājušā gada nogalē, un izrādījās, ka viņš nebūt nav kā brētliņa starp haizivīm.

Savus pirmos vārtus valstsvienības rindās Rodrigo iemeta pārbaudes spēlē pret Franciju, būdams deviņpadsmit gadus un četrus mēnešus vecs. Artis Ābols savu pirmo ripu iemeta jau pirmajā Latvijas izlases mačā pēc neatkarības atjaunošanas – 1992. gada novembrī pret Lietuvu, tobrīd viņam bija bez diviem mēnešiem divdesmit. Tātad dēls tēvu jau apsteidzis un, ja pāri ceļam nepārskries melns kaķis, spēlēs pasaules čempionātā Prāgā.

Artis Ābols: “Rodrigo bērnībā visu laiku ar mani kopā pa ģērbtuvi vandījās, uz slidām pirmo reizi uzliku Joensū uz atklātā ledus trīs gadu vecumā, trenēties sāka divus gadus vēlāk. Visi tēvi, īpaši bijušie hokejisti, pret dēliem ir diezgan prasīgi, strikti. Puikas vecumā viņš regulāri meta golus, bet tas jau tā – Latvijas līmenis. Pirms pāris gadiem strauji izstiepās, bija problēmas ar ceļgaliem un treniņu bija mazāk nekā spēļu. Taču tika ar to galā. Tā pa īstam viņš mani pārsteidza šogad. Neticēju, ka tā nospēlēs “Dinamo” sastāvā, viņam taču šī ir tikai otrā sezona nopietnajā hokejā, kur ir noteiktas prasības, taktika. Visi mani skubināja – nu ņem viņu uz “Dinamo”. Paņēmu, un jāsaka godīgi – KHL neizgāza nevienu spēli, turklāt nevis tikai turēja līdzi maiņas biedriem, bet reāli spēlēja. Es viņam saku – nevis treneriem jāiet tevi meklēt, bet tev visu laiku viņi jāmeklē, jāprasa, kas jādara, jākrīt uz nerviem. Lai kļūtu labāks! Izlasē tev pirmajam jāatnāk un pēdējam jāaiziet, jo neko vēl neesi izdarījis. Bet viņš ir diezgan prātīgs, kaut kādi svētie varbūt stāv klāt – nenodarbojas ar lietām, kas varētu kaitēt sportam. Es savulaik biju normāls hokejists, bet bez tāda īsta mērķa – vienkārši spēlēju. Šķiet, ka dēlam tas ir, jo viņš jau no bērna kājas vienmēr teicis, nevis, ja es spēlēšu NHL, bet, kad es spēlēšu NHL. Lai Dievs dod! Man bija pietiekami daudz talanta, taču objektīvu un subjektīvu faktoru dēļ iekšā palika vairāk, nekā dabūju ārā. Par laimi, dēlam tas dzīvi padara vieglāku, ka es kā spēlētājs nekādus kalnus negāzu.”



Viltus rekords

Pasaulē par sporta karali tiek uzskatīts futbols, taču ne visur. Latvijā valda hokejs (daudzi varbūt iebildīs, taču viedokļu daudzveidība ir apsveicama), un arī Čehijā tas ir lielā cieņā – nacionālā čempionāta spēles hokejā ir labāk apmeklētas nekā futbolā.

Iepriekšējais pasaules čempionāts Čehijā 2004. gadā kļuva par visvairāk apmeklēto vēsturē. Pērn rekordu pārspēja baltkrievi, taču ņemot talkā viltu – pēc prezidenta Aleksandra Lukašenko pavēles neizpirktās biļetes uzņēmumos tika dalītas par velti, lai tribīnes visās spēlēs būtu pilnas. Lai nu kā, bet atmosfēras ziņā čempionāts Minskā bija lielisks – visa valsts dzīvoja ar hokeju, atšķirībā no iepriekšējiem turnīriem Zviedrijā un Somijā, kur hokejs tā īsti nevienu neinteresēja. Cerams, prieks un līksmība valdīs arī Prāgā.

LA.lv