Mobilā versija
+0.6°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
8. novembris, 2017
Drukāt

Zem Lauvas zīmes. Rolandas Bulas proza

Foto - Guna RozeFoto - Guna Roze

Rolanda Bula

Rolanda Bula – un tas ir pseidonīms – piedzima Kandavā 1964. gada vasarā zem Lauvas zīmes. “Juku laikā, kad pēc dēla nākšanas pasaulē vajadzēja atgriezties darbā skolā, konstatēju – skolotāju algas kļuvušas tik niecīgas kā Rīdzenes upe, tāpēc sāku darīt ko pirms tam pilnīgi neiedomājamu – “nokļuvu” Iļģuciema sieviešu cietumā.”

Paralēli darbam cietumā Rolanda ieguva jurista izglītību un 2001. gadā attapās Tukuma policijā, kur strādāja par izmeklētāju, priekšnieka palīdzi un prevencijas inspektori. “Darbs bija ārkārtīgi interesants. Ir strādāts līdz izdegšanai un turpinot degt; satikts milzums dažādu cilvēku, izzināts lērums notikumu. Lai nu ko pārmet Valsts policijai, bet tur ir kā visās jomās: gan mundiera spožās pogas, gan padusēs saplīsusī odere.” Rolandas vīrs nomira pēkšņi – dēliem bija vienpadsmit un pieci gadi. “Otru tādu cilvēku tā arī neesmu sastapusi. Dēli izauguši, ir juristi Rīgā, lepojos ar viņiem. Pati jau trīs gadus izdienas pensijā.”

Rakstīt sākusi pirms pieciem gadiem. “Lai to mēģinātu, vajag lielu drosmi, jābūt gatavam, ka varbūt čiks vien iznāks.” Rolandas proza izdevniecībās “nemarinējas” – pirmais garstāsts – krimiķis “Klusēšanas varā” – iznāca 2014. gadā (“Juma­va”); jau pēc gada – romāns “Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās” (“Zvaigzne ABC”). Nākamā gada sākumā gaidāms romāns “Atpakaļceļš” (“Latvijas Mediji”) un vēl viens detektīvromāns (“Zvaigzne ABC”). Rolanda ir uzvarējusi divos Tukuma prozas lasījumos un patlaban mācās Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcās.

– Cik tālu rakstnieks var atļauties būt dokumentāls, prozas darba pamatā izmantojot reālu krimināllietu? Kas ir iespaidīgāks: re­ālais noziegums vai rakstnieka versija par to?

R. Bula: – Pārrakstīt krimināllietu – tas nav man. Lai gan… arī man ir iecere par kādu konkrētu lietu, ja vien tie cilvēki kādreiz piekritīs. Reālajā dzīvē notiek tāāādas lietas, ka, ja es par tām uzrakstītu, lasītāji teiktu: “Nevajag nu tik ļoti pārspīlēt!”

– Vai, lasot citu autoru krimiķus, pieķer sevi “profesionālajā kretīnismā”?

– “Profesionālajā kretīnismā” peldu, nirstu un dažreiz gandrīz neizdzīvoju. Arī latviešu autoru detektīvos ir tāāādi brīnumi! Reiz iedevu kolēģim palasīt vienu tādu darbu. Viņš, būdams visnotaļ erudīts cilvēks, pēcāk vaicāja, vai Latvijas mazajā grāmatu tirgū spējot izdzīvot arī parodijdetektīvs.

– Cik daudz radošajā eksistencē tev nepieciešama vienatne un cik kontaktēšanās literārajā vidē?

– Man vajadzīgs līdzsvars. Cilvēki man patīk, bet dozētās devās. Ja šķiet par daudz, atgādinu sev, ka “mans laiks pieder man”, un tad ņurcos atpakaļ savas vienatnes migā. Literārā vide – jā, man tā ir svarīga. Un nav obligāti, lai mēs domātu līdzīgi. Interesantāks var būt tieši pretējs viedoklis, tieši tas var būt kairinātājimpulss.

“KZ” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Rolandas Bulas topošā detektīvromāna

Zvans pie kriminālpolicijas vecākā inspektora Jura Zvirbuļa dzīvokļa durvīm atskanēja tieši tajā brīdī, kad opers pēc sātīgām vakariņām pārdomāja iespējamos variantus laika pavadīšanai līdz gulētiešanai. Varianti bija vairāki: iedzert glāzi brendija un skatīties televīzijas pārraides; iedzert glāzi brendija un atrast datora dzīlēs kādu seriālu par noziegumu izmeklēšanu; iedzert glāzi brendija un internetā aplūkot ziņu virsrakstus. Varēja arī visu apvienot: iedzert trīs glāzes brendija un dīki blenzt kādā no dzīvoklī esošajiem televizora, datora vai telefona ekrāniem.

Ielūkojies novērošanas actiņā, majors Zvirbulis saminstinājās. Aiz durvīm stāvēja divas nepazīstamas, jaunas un skaistas meitenes. Pakāpies soli atpakaļ, apskatīja sevi spogulī. Dienas laikā nekas nebija mainījies. Matu garums – pāris milimetri (lai pat svešiniekiem saprotams, ka līdz plikgalvībai vēl tālu, bet paziņas uzreiz nevar konstatēt, vai sirmums deniņos ir izplatījies tālāk), sejas panti enerģiski. Kā četrdesmit gadus vecam latvietim pienākas, viss ar mēru. Pelēki mati, pelēkas acis, pelēks džemperis. Tādām meitenēm kā tām, kuras nez kādā sakarā vakarā zvanīja pie Salnu ielas pirmās daudzdzīvokļu mājas divpadsmitā dzīvokļa durvīm, šāds vīrietis vēl varētu šķist nevis neinteresants vecis, bet nobriedis un pievilcīgs pretējā dzimuma eksemplārs.

“Jā, meitenes, ko vēlaties?” atslēdzis durvis, teica opers lietišķā, bet reizē labvēlīgā tonī.

Meitenes pat nepasmaidīja, vien savilka lūpas neizprotamā grimasē, kam laikam vajadzēja liecināt par vēlēšanos runāt.

“Labvakar! Mēs gribējām vaicāt, vai lasāt Bībeli?” teica tā, kura stāvēja Jurim tieši pretim.

Majors Zvirbulis tik ļoti apmulsa, ka visas runas dāvanas, ar kurām viņš vienmēr pamatoti lepojās, pazuda kā baseina ūdens peldēšanas maratonistu mutēs pēc finiša līnijas šķēršošanas.

Tuvākstāvošā bija Jura augumā, vijīga un trausla, stāvēja, mazliet atgāzusies atpakaļ. Garie tumši zilie ieloču svārki liegi ieskāva slaidas kājas, plānā blūze ar sīku puķīšu rakstu izcēla jaunavīgus krūšu izciļņus. Meitene vērās Jurī ar tādu kā piedodošu skatienu. Mazākā turējās vismaz metru tālāk, teju pie pretējā dzīvokļa durvīm. Jurim galvā nozibsnīja jautājums, kāpēc viņa ietur tik lielu distanci. Vai drošībai? Varbūt kautrējas? Meitenes augums vēl bija neizteiksmīgs, tajā nejautās gandrīz nekā no pirmās košuma un spēka. Varbūt pat nepilngadīga – nosprieda opers. Mazā, it kā dzirdējusi Jura domas, bikli paskatījās pretim. Juris izbrīnījās, jo meitenes acis bija zaļas. Jeb tā tikai likās pēdējos aprīļa saules staros, kas vēl gaismojās caur kāpņu telpas logu? Nē, acis tiešām bija zaļas, bet mati – koši rudi. Šāds savienojums vairāk piederējās multfilmu varonēm. Tad mazā samirkšķināja acis, pavērsa skatienu kaut kur prom un burvestība pagaisa. Juris attapās.

“Labvakar! Es laikam nebūšu īstais adresāts, man vēl nav tie gadi, kad Bībele sāk interesēt,” viņš neveikli noteica un sajutās kā muļķis. Kāds sakars Bībeles lasīšanai ar cilvēka vecumu? Par Dievu opers iedomājās vien lielu problēmu vai briesmu brīžos.

“Jūs varat atnākt pie mums uz svētdienas nodarbību un iegūsiet daudz derīgu zināšanu,” aktīvākā paskaidroja balsī, kurai, pēc opera domām, trūka īstas pārliecības, un sniedza krāsainu bukletu kaudzi. Majors Zvirbulis to satvēra, jo negribējās būt nelaipnam. Tad palocīja galvu kā atvadu sveicienam un aizvēra durvis.

Citās reizēs viņš sludinātājas atpazina, jau lūkojoties pa durvju actiņu. Nodeva pārlieku nopietnās sejas un jebkādu sievišķību noliedzošs apģērbs. Tādām viņš pat neatsaucās. Bet kā neatvērsi šādām skaistulēm? Gudra taktika  – pat opers uzķeras!

Bukletus Zvirbulis nolika uz ledusskapja. Tur viņš mēdza salikt papīrus, kas šķita absolūti nevajadzīgi, bet šoreiz nezin kas traucēja tos iemest atkritumu tvertnē uzreiz.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+