Mobilā versija
+0.3°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
19. septembris, 2017
Drukāt

Guna Roze: Zem protesta zīmes

Matīsa Purmaļa fotoMatīsa Purmaļa foto

Guna Roze

Dzejas dienas pagājušas, lai dzīvo Dzejas dienas! Pērn zem Raiņa zīmes, šoruden zem Veidenbauma, nākamgad… nez’ zem kā nolems vai ir jau nolemts. Jāparauga, kam nākamgad apaļa jubileja svētāma!

Kad Dzejas dienu blāķis tiek galvā pārcilāts, tik viena skumja doma, ak, manu prātu māc! Vai gan “zem zīmes” vajag? Kāpēc tā sadomāts? Tas mulsina, pat ļoti. Jo ierobežo mūs. Liek regulās un biedē: nez, kas vēl citgad būs!

Lai notiek, neākstīšos dzejā, es – sieviete, kam “proza” rakstīts sejā. Bet, nudien, šis “zem zīmes” traucē. Mazliet sagandējis jau otro poēzijas rudeni. Un pieļauju, ka neesmu vienīgā ar līdzīgām pēcsajūtām, jo dzejai neder ierobežošana. Dzeja ir ļoti, vispārākajā pakāpē – ļoti – personisks žanrs! Tālab, ka vienubrīd cilvēks jūt un domā kā Veidenbaums, citudien kā Apšukrūma, Bārda, Elksne, Skujenieks, Gūtmanis, Ziedonis vai pat Rainis. Vēl pēc laika pats sev par lielu pārsteigumu atklās Puškinu vai Cvetajevu. Taču nekad nebūs tā, ka visi latvieši kā klonu armija pēkšņi gribēs lasīt un klausīties vienu un to pašu dzejnieku vien tāpēc, ka šogad tā vajag – šogad esam zem šī dižgara zīmes. Vai Dzejas dienas kļūtu maznozīmīgākas, ja būtu kā kādreiz – vienkārši dzejas, nevis dzejnieka dienas? Tas nav retorisks jautājums. Līdzīgi kā pilsētu svētki ir svētki pilsētai, nevis zem tāda vai šāda mēra zīmes; Latvijas simtgade ir svētki Latvijai, nevis zem Ulmaņa vai Vairas zīmes. Prozaiski sakot – svētki brīvai tautai. Tādām – brīvām no zīmogiem – vajadzētu būt arī Dzejas dienām. Nekā personiska. Man tīk gan Rainis, gan Veidenbaums, kura vārds asociējas ar zaļo jaunību, jo šī dumpinieka vārdā nosauktajā kolhozā pagāja divas raibas LOTOS vasaras. Mierina doma, ka Eduards manu kreņķi par “zem zīmes” lieliski saprot, par Jāni, lūk, neesmu tik droša.

Turpināšu par personiskumu. Aizvakar devos ceļojumā uz vienu no valstīm, kur daudz latviešu. Klasesbiedrenes meita – septiņpadsmitgadīga jaunkundze, kura Latvijā jūtas kā ārzemēs, – lūdza atvest grāmatas latviešu valodā. Turklāt viņa zināja, ko vēlas: “Mazo Princi” un Čaka dzeju. “Mazo Princi” dabūju, bet Čaka veikalos nebija. Veidenbaums gan. Dikti plāns un trakoti dārgs (jo šogad zīmols). Labu brīdi stāvēju, domādama: varbūt tomēr nopirkt, aizvest mātes valodas izslāpušajai meitenei un taisnoties, ka 2017. mēs zem Veidenbauma zīmes… Nekā nebija! Jo meitene gribēja tieši Čaku, bet abu dzejdaru daiļradei tik vien līdzības, kā tas, ka runā pantos. Tad jautāju pēc kompaktdiska, bet atkal Čaka nebija, piedāvāja Vācieti vai Ziedoni. Kā rīkojos? Noklonēju un aizvedu to, pēc kā tieši tagad tvīkst jaunas meitenes sirds. Lai man piedod Autortiesību likums, Daudziņš, Robežnieks un citi apdalītie, bet šai gadījumā nejūtos noziegusies. Arī tāpēc, ka mājās patiešām ir Čaka CD “dubultnieka” oriģināls, kopēju no tā. Vēl vairāk – nekautrējos atzīties, ka šis zagšanas akts savā ziņā bija protests jaunajai modei Dzejas dienas pabāzt zem viena vai otra jubilāra.

Un nu vēl privātāk. Šajās – zem Veidenbauma zīmes – aizvadītajās Dzejas dienās man vistīkamākā izrādījās pēcpusdiena ar 10 apmeklētājiem, kurā Veidenbaumu pat nepieminēja. Pasākums bija veltīts Kristoforam Fīrekeram (sk. Google). Citstarp klausījāmies arī Kandavas mācītāja Riharda Zariņa (atkal sk. Google, un nevis tas, kurš mākslinieks, bet tas, kuram 2014. g. apritēja 125) dzeju, kurš, visticamāk, nekad nepiedzīvos Dzejas dienas zem savas zīmes, jo nav no dižgariem. Pašai par pārsteigumu, man, modernās dzejas piekritējai, kura Veidenbauma gadā apmeklēja Fīrekera pasākumu, sirdī trāpīja Riharda Zariņa dzejas rindas: “Nav dzīvojis tas velti, / Kas redzējis pār galvu / Sev zilo debess telti,/ Kas saņēmis kā balvu / Kaut vienu saules staru. / Nav dzīvojis tas velti, / Kas spožo zvaigžņu baru, / Kas tumšo nakti zeltī, / Ir svētā brīnā jaudis. / Nav dzīvojis tas velti, / Pie sirds kas mīļo glaudis.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+