Mobilā versija
+3.2°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
21. novembris, 2017
Drukāt

Zem strēlnieku karogiem

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no Askolda Sauliša pilnmetražas dokumentala petijuma "Astoas zvaigznes".

Trešā programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” filma, režisora Askolda Saulīša pilnmetrāžas dokumentālais pētījums “Astoņas zvaigznes” (producenti Bruno Aščuks, Askolds Saulītis, studijas “Centrums” un “Terra Europa” kopražojums), ir saturā un formā saliedēts darbs, kas latviešu strēlnieku stāstu prasmīgi “iesēdinājis” vēsturiskajā un kultūras kontekstā. Pirmizrādi filma piedzīvoja 18. novembrī, un uzreiz jau tā skatāma daudzviet Latvijā; filmas izrādīšanu reģionos organizē kino izplatīšanas kompānija “Kinopunkts”.

Gandrīz divdesmit gadus kopš filmas “Sarkanais un Brūnais”, par ko saņēmis savu pirmo nacionālo kinobalvu “Lielais Kristaps” kā labākais dokumentālā kino režisors, Askolds Saulītis atgriežas pie Latvijas vēstures un valstiskuma tēmām, atrodot arvien jaunus negaidītus vai novārtā palikušus aspektus un ieaužot šos pavedienus vēsturiskā konteksta audeklā. Saulīša filmas “Keep Smiling”, “Svētku anatomija”, “Parāds Afganistānai”, “Bermontiāda”, “Atmodas antoloģija” un citas varbūt nav skaļi “nesušas Latvijas vārdu” starptautiskos kinofestivālos, taču ir liels un vērtīgs ieguldījums mūsu vēstures izvētīšanā tepat. “Astoņas zvaigznes” sasniedz jaunu profesionālās meistarības līmeni un, pateicoties latviešu strēlnieku lomai Pirmajā pasaules karā, potenciālu starptautisku novērtējamību.

 

Pacietība un bezbailība

Šīs apakšvirsrakstā minētās īpašības nešaubīgi bijušas nepieciešamas filmas veidotājiem, ķeroties pie grandiozā darba, kāds ieguldīts “Astoņu zvaigžņu” tapšanā. Vizuāli filmu veido arhīvu materiāli – gan kino kadri, gan foto­grāfijas, no kurām daudzas atdzīvinātas ar animācijas un skaņas palīdzību; intervijas ar vēsturniekiem, turklāt eksperti pieaicināti arī no Lielbritānijas un Krievijas; un nelielā apjomā – inscenējumi, kas izmantoti galvenokārt kauju ainu attēlošanai. Filmai ir pārdomāts grafiskais dizains līdz pat plakātiem, kuros redzami astoņi nosacītie galvenie varoņi (mākslinieks Valters Verners).

Filmas skaņu celiņā pamīšus ar intervijām dzirdams aizkadra stāstījums, ko veido divas balsis – faktuālā informācija no laika distances diktora balsī (Andris Keišs) un emocionālie ierindas “streļķa” pārdzīvojumi fragmentos no filmas scenārija līdzautora Daiņa Ivāna radinieka, strēlnieka Pētera Lapaiņa vēstulēm un dienasgrāmatām (Valdis Vanags). Mūzikas autors Jānis Brunovskis ir radījis trāpīgu, spēcīgu muzikālo tēmu – ja “Astoņas zvaigznes” būtu televīzijas seriāls, tad tā tēma būtu acumirklī atpazīstama – un šī ir viena no retajām Latvijas filmām, kuras mūziku es gribētu turpināt klausīties arī pēc filmas noskatīšanās.

Starp citu, ne tikai mūzikas dēļ varētu vēlēties, lai Latvijā kvalitatīvi dokumentāli TV seriāli būtu populārāks žanrs – “Astoņas zvaigznes” sasniedz gan atbilstošu mūsdienīgu vizuālo kvalitāti, gan saturisko informācijas blīvumu. Būdama 100 minūtes gara, kas ir cienījams ilgums dokumentālajai filmai, tā nekļūst garlaicīga, tieši pretēji – par vairākām filmas veidotāju ieskicētām tēmām, kuras līdz šim nav tikušas plaši iztirzātas Latvijas kontekstā (piemēram, Pirmā pasaules kara ietekme uz sieviešu dzīvi mūsu valsts teritorijā vai posttraumatisko stresu strēlnieku vidū, kas atgriezās, citējot filmu, “pēc sešiem kara gadiem protot tikai karot”), gribētos uzzināt vēl vairāk un padziļinātāk, un seriāla formātā tas būtu iespējams. Kā seriāls “Astoņas zvaigznes” noteikti sasniegtu arī plašāku publiku – jo, domājot reālistiski, lai cik nozīmīga un pievilcīga būtu tās tēma, diez vai vairākums Latvijas kinoskatītāju savā brīvdienas vakarā izvēlas doties uz pilnmetrāžas dokumentālo filmu.

 

Tūkstoš rūpīgu pavedienu

Latviešu strēlnieku vēsturi filmas autori ir pētījuši dziļi un pamatīgi. Kā portālā “kinoraksti.lv” publicētajā rakstā min Dainis Īvāns – darba gaitā tapušas 20 scenārija versijas, tas griezts un īsināts, neizbēgami daudz ko atstājot “aiz kadra”. Ieguldītais darbs rezultējies blīvā, taču plūstošā, viegli tveramā vēstījumā, kurā atradusies vieta gan vēsturiski nozīmīgām personām (Fridrihs Briedis, Jukums Vācietis u. c.), gan ierindnieka pieredzei. Filmas veidotāji, te jāmin arī vēstures konsultants Jānis Šiliņš, spējuši saglabāt līdzsvarotu skatījumu, no vienas puses, cieņpilni uzsverot latviešu strēlnieku pulku elitārās militārās prasmes, no otras – nevairoties no neviennozīmīgiem apstākļiem to vēsturē, un, piemēram, atļaujoties nosaukt Kārļa Skalbes sarakstīto uzsaukumu “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” par propagandas tekstu. Un pat brīžos, kad aizkadra teksts pietuvojas patosam, gaumes robežas tiek noturētas.

Saulītim un Īvānam ir veiksmīgi izdevies ievietot latviešu strēlnieku stāstu plašākā pasaules vēstures kontekstā, runājot ne vien par labi zināmo strēlnieku lomu 1917. gada revolūcijā, bet arī, citstarp, 1905. gada revolūcijas ietekmi uz bataljonu izveidi; kā arī aplūkot to līdzšinējā Latvijas kino vēstures kontekstā, izmantojot atlasītus kadrus no padomju laikā tapušajām filmām un kinohronikām par “sarkano” strēlnieku tematiku – no Pāvela Armanda “Latviešu strēlnieka stāsta” līdz Jura Podnieka “Strēlnieku zvaigznājam”.

Salīdzinoši daudz ekrāna laika filmā veltīts, lai atklātu kultūras dzīves klātbūtni strēlnieku ikdienā – pašdarbības teātri, sportu, dziedāšanu, avīžu izdošanu u. c. – itin kā atgādinot par kultūras lomu patriotisma un nacionālās pašapaziņas veidošanā, kā mājienu tiem mūsu 21. gadsimta laikabiedriem, kuri šaubās par kultūras nozīmi un nepieciešamību.

Taču tiešākais un vienlaikus poētiskākais pavediens no pagātnes uz mūsdienām “Astoņās zvaigznēs” ir kadri, kuros redzama strēlnieku pulku karogu kopiju izšūšana. Ir vajadzīgi tūkstošiem sīku, gludu dūrienu, lai taptu karogs, un ir vajadzīgas tūkstošiem mazu te ikdienišķu, te pašaizliedzīgu rīcību, lai taptu un pastāvētu valsts.

 

Uzziņa

“Astoņas zvaigznes”, dokumentāla filma, Latvija, 2017

Režisors Askolds Saulītis, scenārijs: Dainis Īvāns, Askolds Saulītis.

Operators Andrejs Verhoustinskis, komponists un skaņu režisors Jānis Brunovskis, montāžas režisors Askolds Saulītis, producents Bruno Aščuks (studija “Centrums”), kopproducents Askolds Saulītis (“Terra Europa”).

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+