Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. janvāris, 2013
Drukāt

Zemes aizsardzībai brīnumnūjiņas nav

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Galvenais secinājums, pie kā nonākusi Zemkopības ministrijā izveidotā speciālistu darba grupa, kas gatavo priekšlikumus, kā panākt lauksaimnieciski izmantojamās zemes saimniecisku izmantošanu un pieejamību Latvijas iedzīvotājiem, – būtiskus uzlabojumus var panākt, veicot vienlaikus vairākus pasākumus.


“Nav vienas brīnumnūjiņas, ar kuras palīdzību vienā rāvienā atrisināsim divdesmit divos gados krātās problēmas,” atzīst Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols, kuram uzdots vadīt šo darba grupu.

Kā jau vēstījām lasītājiem, pagājušā gada oktobrī Valsts prezidents An­dris Bērziņš un zemkopības ministre Laimdota Straujuma kopīgi parakstīja rīkojumu – līdz šā gada 1. jūnijam ministrijai sagatavot priekšlikumus, kā veicināt lauksaimnieciski izmantojamās zemes saimniecisku izmantošanu un tās resursu saglabāšanu. Viens paņēmiens zemes saimnieciskai izmantošanai, kuru atbalsta arī Valsts prezidents, ir izveidot valsts zemes fondu.

“Vienā novadā vai pagasta robežās dažādās vietās izkaisītos sīkos zemes gabaliņus apstrādāt nav izdevīgi, īpašniekiem tie rada vien lielus izdevumus. Esam pārliecinājušies, ka ar tirgus palīdzību vien sadrumstalotību neizdosies novērst,” saka Ozols.

Vienlaikus jātiek skaidrībā, ko iesākt ar tiem zemes gabaliem, kuri paliks pāri pēc zemes reformas beigām. Viņaprāt, viens no instrumentiem zemes sadrumstalotības novēršanai būtu valsts zemes fonds. Tas nenozīmē, ka fonds uzpirks un turēs savās rokās lauksaimniecības zemi. Pirmkārt, tas būtu starpnieks darījumiem ar tiem zemes gabaliem, kurus to īpašnieki kaut kādu iemeslu dēļ paši neizmanto un kurus gribētu iznomāt, apmainīt pret citiem vai pārdot.

Viena no valsts lomām tirgus regulēšanā ir pasākumi pret zemes izpārdošanu ārzemniekiem, par ko pauž neapmierinātību pašmāju zemnieki. Kaut arī līdz 2014. gada 30. aprīlim ir spēkā aizliegums Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pilsoņiem un šajās valstīs reģistrētām firmām pirkt lauksaimnieciski izmantojamu zemi un mežus, tas nav īpaši ierobežojis ārzemnieku pieplūdumu un darījumu skaitu. Pēc darba grupas vadītāja domām, arī turpmāk darījumus ar zemi nebūs iespējams šķirot pēc pircēju valstiskās piederības vai pilsoņu pasēm. Vienīgais, uz ko tirgus regulēšanā varot tiekties, ir zemes saimnieciskas izmantošanas veicināšana, neļaujot tai aizaugt un pārpurvoties. Zemes tirgus regulēšanā valsts varētu pārņemt Francijas, Austrijas un citu ES dalībvalstu pieredzi – lauksaimnieciski izmantojamo zemi var pirkt tikai cilvēks ar lauksaimniecisku izglītību. Tā varētu novērst darījumus, kuros zemi uzpērk spekulatīvos nolūkos.

Arvīds Ozols atzīst, ka pašlaik valsts un pašvaldību noteiktās nodevas, maksājumi par zemes ierīcības projektu sagatavošanu un īpašumu reģistrēšanu ir ļoti lieli. Tie nosit īpašniekos vēlēšanos kaut ko darīt, lai gūtu no zemes kādu labumu. Tāpēc vispirms būtu nepieciešams valsts atbalsts lielāku, izmantošanai racionālāku zemes īpašumu izveidošanai. Šāds atbalsts pirmām kārtām ietvertu atbrīvojumus no maksājumiem vai to būtiskus samazinājumus.

“Tas gan nenozīmē, ka fonda uzdevums būtu balstīt jaunu lielsaimniecību veidošanos, kā to nesen “Latvijas Avīzē” rakstīja lauksaimnieks Andrejs Lucāns,” piebilst ministrijas amatpersona, “daudzos pagastos vienam īpašniekam pieder pieci nelieli zemes gabaliņi, vēl kādam citam tikpat. Bet abiem šādu dažādās vietās izmētātu zemes gabalu apsaimniekošana nav izdevīga.”

No citu Eiropas valstu pieredzes zināms, ka zemes īpašumu sadrumstalotības novēršanā iesaistās gan ar valsts atbalstu dibināti fondi, gan vietējās pašvaldības. Vienas administratīvās teritorijas īpašniekus saaicina kopā un spriež par visiem izdevīgiem zemes saimnieciskas izmantošanas risinājumiem. Šo pieredzi vajadzētu izmantot arī Latvijā. Un, pēc Arvīda Ozola domām, tas būtu jaunveidojamā valsts zemes fonda otrs darba uzdevums. “Apvienot zemes gabalus vai pārkārtot to robežas – tas noteikti nebūtu fonda pašmērķis, kas jāpanāk par katru cenu un nerēķinoties ar vietējo zemes īpašnieku interesēm. Jebkāds šāds pasākums var notikt brīvprātīgi un tikai ar vienu mērķi – zemes saimnieciska un racionāla izmantošana.”

Darba grupas vadītājs atzīst, ka vienas ministrijas sienās visas ar zemes saimniecisku izmantošanu saistītās problēmas nebūs iespējams atrisināt tāpēc, ka valsts zemes fonda izveidošana un citi veicamie pasākumi ir saistīti, pirmkārt, ar izdevumiem. Otrkārt, tie paredz būtiskus grozījumus tiesību dokumentos, kuru sagatavošanā jāpiedalās Finanšu, Tieslietu, Ekonomikas ministriju, citu valsts un pašvaldību iestāžu pārstāvjiem. Zemkopības ministrijas Meža departamenta zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja Kristīne Pļaskota spriež – kādus grozījumus tiesību dokumentos varot sagaidīt, pats ātrākais, nākamgad, kad par tiem būs lēmusi valdība un Saeima. Par termiņiem, kad varētu sākt darbu valsts zemes fonds, ministrijas pārstāvji pagaidām izsakās piesardzīgi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+