Egils Līcītis: Vējonim iekšā ir, un ārā arī nāk 6
Jāpiekrīt vērtējumiem, ka Raimonds Vējonis valsts galvas amatā pirmos soļus spēris ar īsto kāju. Zinātāji saka – Raimondiņš apkopts kā ķeizars un tiek audzināts par globālo spēlētāju, ir daudz iedarbojies kakls, kas to galvu groza, bet vērojams, ka prezidentam iekšā ir un ārā arī sāk nākt. Amatā akumulēšanās posmā Vējoni vairāk redzēja spožās karadieva bruņās un basketbolista sporta biksītēs nekā amata vīra uzvalkā. Viņš biežāk vēcināja zobenu un cilāja dzērienu kausus nekā vilka valsts darbinieka arklu. Tomēr testēšanas perioda beigās zaļajam prezidentam kāds prātīgs padomdevējs būs pateicis priekšā, ka varbūt nav akurāt jāatklāj katrs siltumsūkņa palaišanas pasākums, ne visos gadatirgos jābūt par eksponātu un visos halovīnos par saldumu onkuli. Nē, publikai jau patiktu, ka valsts pirmā persona ir elementāri kopjams, pieejams un vienkāršs “viens no mums” vīrs, kas neprasa pēc liekas goda parādīšanas un lai klātesošie celtu cepures un klanītos. Tomēr kalpazēniem latviešiem ir iedzimts arī troņa cienīgums un bijāšana, turklāt bijām saraduši ar lēnīgo un rāmo nācijas tēvu Bērziņkungu, lai ar joni uztvertu brašā un izdarīgā Vējoņa kustību prieku.
Tagad madonietis nodibinājis saites ar plašām masām tēvijā un pieskaņojies eirogravitācijai ārlietās. Pielaikojis savu dinamisku stilu, kas nekļūst gurdenāks, un astoņus gadus vēlāk pēc pilnvaru beigām darbīgo Vējoni droši vien novietos Motormuzejā. Iejuties par Latvijas projekta vadītāju, prezidents nosūtījis uz parlamentu pirmās trīs likumdošanas ierosmes. Šķiet, tās tapušas mantojumā no veca militārista karjeras aizsardzības ministra postenī, bet, protams, steigšus jāsakārto mūsu valsts reaģēšanas spējas, mobilizācijas sistēma (kurš metīsies pretī lodēm, kā jārīkojas virspavēlniekam), ja dzirdam rībam ekspansijas karabungas tepat pie robežām.
Šobrīd, kad parlamentārās partijas aizņemtas ar bēgļiem un transseksuāļiem, ir vieglāk par vieglu būt par vēlētājiem patīkamu, iemīļotu prezidentu. Pietiek parādīt, ka tev kā amatpersonai atšķirībā no politiskā krējuma ir no svara runāt par praktiskām lietām un risināt Latvijai un tās iedzīvotājiem (nevis migrantiem) sasāpējušus jautājumus.
Ja nu arī mūsu valsts galva nāk, krūtis izriezis kā Gribauskis, ja kā savas zemes nacionālo interešu sargs sit pušu veco igauņu lūsi Ilvesu, tas nodrošina reitinga peļņu. Cilvēki taču grib, lai valstsvīri drošāk valdītu Latviju, parādītu gribu un mugurkaulu un lai valsts galva nešķistu kā galvu pazaudējis. Varbūt kāds nespēcīgs intelbeņķis žēlotos, cik prezidents attāls akadēmiskām aprindām un ka ērtāk, ierastāk jūtas raķešu bāzē, nevis Opernamā. Varētu arī vēlēties, lai mūsu Vējonītis atraisītos spēcinājuma vārdu sniegšanā un lai runātais šad tad nebūtu sauss un izžuvis kā Ādažu čipss. Bet gan viņš piepratīs runas mozaīkā ietērpt sakāmo, ar ko pacilā nospiestos un uzmundrina pagurušos. Pirmā reize amatā pie mikrofona taču bija tik daudzsološa – papriekšu jāierauj! Uz to galvenā atbalsta grupa, lauku veči, labprāt atsaucas – uzdzeram uz Raimonda veselību! Augstas laimes ģimenes galvai Ivetai!
