Zemessarga kontrapunkts jeb kā es mellenēs gāju. Jura Ulmaņa veltījums instruktoriem 11
Zemessargs ir tāda būtne, kas netiecas pēc pārāk vai iluzori labā. Jo zina, ka patiesība no meliem atšķirama tās vienkāršības dēļ. Var gadīties, ka viņš nav pārāk labs vai slikts cilvēks. Vēl lielāka ir varbūtība, ka zemessarga sirds ir tā, kas viņu diktēdama vada. Ne pārāk mažorā, ne pārāk minorā, bet savā vienkāršā meldiņā. Pa mežiem, pa laukiem, pa skudru pūžņiem un dubļiem dienu un nakti. Stipri, cieti un taisni.
Šai vasarā, atšķirībā no pērnās, uz Aglonu aizbraukt neiznāca. Iznāca aizbraukt uz mežu un mācīties sargāt to, ko mīlu. Saskaņā ar Fatimas Dievmātes vēlējumiem, kam šogad aprit apaļi 100 gadi, mums visiem būtu jāvelta Dievmātei Krieviju, lai tās melu mācības neizplatītos pa visu pasauli, izraisot karus un vajāšanas. Diagnoze situācijai, kurā dzīvojam, nav tāda kā, iespējams, viņa būtu vēlējusies. Nezinu, vai Krievijai ir pārbaudīta redze, bet tā nepārprotami šķielē. Šķielētāja skatiens vienmēr māna, jo izskatās, ka tas ir vērsts kur citur. Taču patiesībā tā lūr uz mums.
Būdams luterānis, cienu Mārtiņa Lutera uzdrīkstēšanos un darbus: “Še es stāvu. Es citādi nevaru.” Ja Fatimas Dievmātes vēlējums – lūgt par Krieviju, neraugoties uz tradicionāli katoļiem piedāvātajām grēku atlaidēm, nav guvis plašu rezonansi, pie mūsu “Vitenbergas baznīcas” durvīm no jauna jāpienaglo tēzes par to, ka joprojām ir vērts izvēlēties dzīvību un nevis nāvi, ka vēl aizvien izvēle starp ērtiem meliem un neērtu patiesību ir katra paša un Dieva dialoga ziņā.
No savas puses pie katra paša baznīcas durvīm uz palikšanu gribu pienaglot divas tēzes: pirmā – Zemessardze ir Latvijas valsts aizsardzības stūrakmens; otrā – zemessargs ir brīvprātīgs kareivis un Latvijas valsts aizsardzības mugurkauls.
Skeptiķiem atgādinu, ka jau Ernests Millers Hemingvejs ir secinājis: “Vienmēr būs tādi, kas apgalvos, ka nekā tāda nav, tāpēc ka viņiem tas nav bijis.” Mums ir bijis, un nedrīkst pieļaut, ka tas notiktu vēl. Ir jābūt gataviem. Bieži dzirdu sakām: “Kad vajadzēs tad iešu.” Kur tu iesi, un vai tu pratīsi, un vai tu zināsi?
Mīlestība nav tikai mīļu un labu vārdu teikšana vai apglaudīšana. Mīlestība arī sit – lai glābtu, lai vestu pie prāta. Nedrīkst? Paskatieties uz dižgariem – Šekspīrs nevienu nepaijā. Hiperaugstas tolerances pret komfortu laikmetā arī. Īsi un skaidri: “Līdzināties! Mierā!”
Latvijā ir iespējams dzirdēt sirdi un sajūgt to ar darbiem. Zemessardzes lauka apmācības ir izaicinājums katram pašam sev un arī tiem, kas blakus. Tas ir izaicinājums vēsturei mūsos. Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteņa” pašā sākumā aprakstītajā Jelgavas kaujā vīri devās ar vecām ķeizara bisēm un “patronu arī pamaz bija”, tomēr skaitliskā mazākumā esošie – tikai divi latviešu zemessargu bataljoni, uzvarēja. Mums ir daudz labākas tehniskās iespējas. Mums ir tikpat cieti veči kaprāļi. Dzīves un sirds gudrības instruktori. Šodien mūsu zemi krustu šķērsu nebradā ne krievi, ne vācieši. Šodien mēs esam paši par sevi. Ar draugiem un sabiedrotajiem NATO, tomēr paši par sevi. Gēnos un asinīs ir tas pats ritms. Soli pie soļa, plecu pie pleca:
“Rīta rasas možumā
Rīta saules spožumā
Kājinieks iet triecienā
Pretinieku sadragā”.
Es to dzirdēju un jutu. Mūsos tas ir!
Praktiski un fiziski tas nav viegli. Ekipējums ir fiziski un psiholoģiski smags. Bet, kad ir izturēts, uzvara atnāk. Un paliek.
Daļu no nepieciešamā ekipējuma dod valsts, daļu jāpiepērk pašam. Par mācību laiku valsts maksā. Tas nosedz izdevumus ar uzviju. Par ēšanu rūpējas valsts, un ēdiens ir labs, turklāt mellenes ir pieejamas 24 stundas diennaktī, “kroņa” zābaki ir labas kvalitātes, medicīniskā aprūpe ir teicama.
Naktis mežā, pārgājieni, pēršanās pa smiltīm un pārējie “lauku labumi” arī ir labas kvalitātes. Režīms ir traks. Nav zināms, cikos diena beigsies vai sāksies, ir jābūt gatavam kuru katru brīdi celties un iet. Jāspēj nakšņot jebkur. Tam visam ir gudrs instruktors līdzās. Bet jāvar un jāspēj ir pašam. Arī, ja esi uzcēlis guļvietu skudru pūznī, tad jāvar ir gulēt. Pat tad, ja mākslīgo elpināšanu un ģipšus esi vien kino redzējis, ir jāspēj ar tiem tikt galā. Kad pamatīgi un mežonīgi esi izvārtījies pa melleņu laukiem un smilšu ugunslīnijām, tad paliek tikai virsteikumu pavēļu spēks: “Šaušanas stāvokli ieņemt! Pielādēt! Kaujai! Uguni!”. Un tad tas nāk.
Pēkšņi mani pārņem kaut kas panikai līdzīgs. Šaut un nošaut vairs neliekas pašsaprotami. Hemnigveja pacifisms nu liekas ļoti simpātisks, tas ar varenu jaudu manī diktē, ka kompromisu māksla ir laba. Sak’, nav jau tik traki, varbūt arī ASV militārpersonu patreizējais protests pret Trampa rasismu ir kaut kāds pārpratums. Vairs neliekas pašsaprotami, ka tieši viņi – karavīri ir Amerikas mugurkauls.
Sajūta, ka esmu kaut kur citur un bezsvara stāvoklī. Tā laikam ir Stīvena Hokingsa “melnajā caurumā”. Nez no kurienes ataust pirms laba laika no paziņas dzirdētais par Vizmu Belševicu un viņas noslepkavoto dēlu. Rakstnieks tai sistēmā var būt cita rakstnieka slepkava. Pietiek ar to, ka domāšana nerezonē ar ideoloģiju. Jā! Esmu ārā no bezsvara stāvokļa! Katarse! Nekādi kompromisi nav iespējami. Jāšauj!
Ja mēs toreiz būtu cīnījušies! Mēs būtu karā zaudējusi valsts ar atjaunojamu statusu. Ar pašcieņu. Un sirdsapziņu. Tas ir pavisam kas cits nekā man neizprotamais ārprāts 50 gadu garumā. Mums pretī nav nekā cilvēcīga! Joprojām viņi to dara: ideoloģijas uzbāšana; cenšanās monopolizēt informācijas avotus; zagšana; terorizēšana ar vardarbību, bailēm un badu; neatalgots darbs, tā ir Ukrainas šodiena. Visi totalitārisma elementi tiek aktīvi lietoti! Ja mēs toreiz nebūtu tāpat kā daudzas citas valstis gājuši sarunu ceļu, pieļaujot kara bāzu ierīkošanu, ultimātus un neskaitāmus kompromisa līgumus, šodien viņiem nebūtu, ar ko mūs kompromitēt. Nebūtu bijusi nekāda “brīvprātīgā pievienošanās”.
Punctum contra punctum. Punkts pret punktu. Skaidra, skarba un negribīga pār mani nāk atziņa, ka ar reālistisku, ekonomikā bāzētu un racionālu domāšanu nekas tāds kā Latvijas Valsts pirms 99 gadiem nebūs vis nākusi. Tā ir nākusi no kādas citas dimensijas. Sirds? Ir tā, it kā man būtu piedzimusi meita. Maza, krunkaina, brēcoša. Vismīļākā būtne pasaulē. Vienīgā tāda. Nav no svara, kāda. Sargājama. Mīlama. Nositīšu katru, kas darīs pāri! Es zinu, ka šis ir no tiem brīžiem, kas vaļā nelaidīs. Neļaus ne liekties, ne sliekties, ne tiekties pēc kaut kā mazāka. Pārējais ir otršķirīgi. Par brīvu Latviju! Par manu melleņu Latviju! Lai katram ir Latvija tur iekšā, kur nevar citi redzēt.
Īsa, bet koncentrēta dzīves un skarbas izdzīvošanas skola. Ja, kalnos kāpjot, ar laika veci tomēr var šo to sarunāt, tad te nevar. Te kungs pār laiku ir cits, un viņš neprasīs “vai tev ir ērti?” Un brīvu vakaru nedos! Jo mērķis ir cits. Tiešā un skaidrā veidā apgūt līdzņemšanai pašas būtiskākās prasmes. Tās nekur citur nav apgūstamas. To spēku, kas nāk no kopības sajūtas, pārvarot ārējas un iekšējas grūtības, var sajust katrā nometnes dienā un naktī. Mēs esam kopā. Es varu, tu vari, viņš un viņa var, mēs varam, jūs varat, viņi, viņas var. Vienkārša gramatika. Visos locījumos vienkārša.
Apziņa jātur modra visu laiku. Tai tāpat kā ierocim jābūt klāt visu laiku. Brīžos, kad pārgurums ņem virsroku, kāds iekšā tomēr atgādina: “Tu esi karavīrs, un ierocim ir jābūt līdzās!” Hemingveja vārdi no “Pāri upei koku paēnā”: “Labāk nodzīvot vienu dienu kā lauvam, nekā simts gadus kā jēram”, atkal uzmundrina.
Orientēšanās, šaušana, maskēšanās paņēmieni – tas viss ir ar pacietību un praktizēšanu pamazām apgūstams. To jēga atklājas darbībās, kad redzi, ka tas ir vajadzīgs. Tas motivē. Meža taktika ir vienkārša vārdos: “Jākapā! Jāpiļī!”. Darbos tas nozīmē uzbrukuma apstākļos neapjukt pašam, bet likt apjukt ienaidniekam, radot dūmu aizsegu, liekot lietā granātas un citus paņēmienus. Atceroties kaprāļa teikto: “Ķīlniekus neņemam!”, saprotu, ka ir tikai divas opcijas – dzīvība vai nāve. Un kontrapunktējoša tam ir manas gribas skaņa.
Grupa nebija liela. Trīs nedēļu laikā viens otru diezgan labi iepazinām. Zinājām, kurš jāuzmundrina, kurš ko visbiežāk aizmirst, tādas ikdienā nejūtamas, bet šeit svarīgas lietas. Jo pārgājienus jāveic visiem kopā, nav svarīgi, cik pirmais stiprs, ja pēdējais ir vājš. Te neder individualitātes demonstrēšana, tas viss jau pirmajās dienās “nobirst”. Paliek tikai uzdevums un izpilde. Ļoti vienkārši. Nekādas diskusijas un metožu apspriešanas. Sākumā apmācības, piezīmju blociņš rokā, acis un ausis vaļā. Sēdi un mācies. Pēc tam – prakse. Tad blociņš kabatā un mēģini visu, ko mācījies, izdarīt. Katra posma noslēgumā – ieskaite. Pārbauda visu. Es nokārtoju visas ieskaites. Mēs visi tās nokārtojām.
Esmu lepns, ka to varēju. Ka izturēju. Tas ir sāpošas muguras, irša sakostas rokas un formas vienos melleņu traipos vērts. Melleņu bija daudz. Pēc nometnes, jau atgriezies mājās, tīrīju formas tērpu. Tie melleņu pleķi bija visur. Tos tīrot, domāju, ka vēl kādi citi pleķi no manis ir notīrījušies nost. Vēl asāk un skaidrāk zinu, ka tas ir mans ceļš. Lai ir tie melleņu traipi uz drēbēm, esmu priecīgs un laimīgs zināt, ka spēju “būt valsts īpašums”. Neprasīt. Dot. Sargāt. Goda lieta ir atlīdzināt paņemto. Tajā ir tāds svētums iekšā. Esmu lasījis, ka latviešiem agrāk vislielākā godā turēti divi tikumi – draudzīgums un mīlestība, ja tas ir patiesi, tad zemessargi ir tiešā ceļā mantojuši no senčiem to labāko. Ne ārēji izpaužamo, bet to daļu, kas atklājas tikai afekta, ekstrēmos un apstākļos, ko ikdiena nepiedāvā. Tāda kā melleņu traipu svētdarīšana.
Juris Ulmanis, Dr. sc. admin., zemessargs, uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs, LATO valdes loceklis
