Zemgaliete ar jūru plaukstā: Lindas Skrandas dzeja 0
“Stāsts “Sieviete” bija viens no pirmajiem prozas darbiem, kas mani pašu ļoti iespaidoja – gan radīšanas procesā, gan daloties ar šo stāstu ar citiem,” tā par savām sajūtām bilst viena no nesen klajā nākušā 2013. gadā Literāro akadēmiju beigušo autoru darbu kopkrājuma “Kandidāts” autorēm Linda Skranda. Viņas darbs atrodams starp desmit citu literātu darbiem e-grāmatu publicētavā “Las.am”.
“Studēju kultūras socioloģiju un menedžmentu Latvijas Kultūras akadēmijā un sapratu, ka mana īstā lieta ir literatūra. Mani ļoti iedvesmoja akadēmijas literatūras pasniedzēji, bakalaurā tulkoju un analizēju Ģertrūdes Stainas dzeju, ar to ļoti aizrāvos, tādēļ tēmu turpināju Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju maģistra programmā. Viens no radošākajiem posmiem manā dzīvē bija studiju laiks Liepājā, programma ir patiešām lieliska,” stāsta Linda. Agrāk viņa vairāk laika pavadījusi ārpus Latvijas, apceļojusi Eiropu, iesaistījusies dažādos projektos. Pēc diploma iegūšanas gadu pavadījusi Bosnijā un Hercegovinā, dzīvojusi Lielbritānijā, studiju laikā – Viļņā. Nereti angliski bijis vieglāk izteikties, tādēļ tekstus draugiem rakstījusi angļu valodā. Valodas apguves nolūkos mēģinājusi rakstīt lietuviski. Pašlaik ar ļoti retiem izņēmumiem raksta tikai latviski. Linda bilst, ka tas, kas atsaucis atpakaļ Liepājā, bijusi biedrība “RadiVidiPats”, jo Liepājas Jauniešu mājā pamatdarbā ar jauniešiem var realizēt labas idejas. Papildus ikdienas darbam pērn viņa rediģējusi Andreja Miglas jaunāko grāmatu par izcilo Liepājas teātra aktrišu folkloras kopu “Atštaukas”. “Tā ir viena no lieliskākajām skolām, kam esmu gājusi cauri. Grāmatas rakstīšanas laikā man bija arī gods ierakstīt ļoti interesantu sarunu starp Andreju Miglu un Austru Pumpuri, kas laikam ir viena no pēdējām viņas intervijām.” Šīs grāmatas tapšana ir liels jaunums Lindas dzīvē, bet ne vienīgais – pērngad viņa oficiāli kļuvusi par Dr. Klaunu, tāpēc dzīvespriecīgo un talantīgo jauno autori ik pa laikam var sastapt Liepājas slimnīcā ciemojamies pie bērniem.
Pagājušajā gadā Linda Skranda kļuva arī par “Kurzemes prozas lasījumu 2016” laureāti – Ventspilī ieguva alternatīvās žūrijas balvu par stāstu “Zvans”, ko “Prozas vakariņās” varēja noklausīties arī literatūrmīļi Rīgā. 2015. gadā “Totaldobže” mākslas centrā Linda Skranda piedalījās dzejas slamā ar dzejas tekstu “Orientācija”, ko šajā reizē publicējam “Kultūrzīmēs”.
DZEJAS ABC
Sandra Vensko, projekta “Piejūras pilsētas literārā akadēmija” lektore: “Linda Skranda raksta aizrautīgi, vēstījoši, nedaudz romantiski un līdz galam patiesi. Raksta stāstus un dzejoļus, ko varētu uzņemt filmā vai attēlot uz skatuves. Autorei piestāv publiska uzstāšanās – mīmika, teksts un žesti, Dzejas slams – šis formāts kā radīts, lai autore spētu izstāstīt savu iekšējo pasauli, paust vārdus sev raksturīgajā azartiskajā, uz cilvēkiem un vidi vērstajā labvēlībā. Linda ir dabas bērns ar niansētu, cilvēcisku un saprotamu skatījumu uz pasaulē un sevī notiekošo, tāda veidojas arī viņas literārā valoda.”
“KZ grāmatplaukta” lasītājiem Linda Skranda piedāvā dzejas tekstu “Orientācija”, ko viņa 2015. gadā nolasīja dzejas slamā “Totaldobže” mākslas centrā.
Orientācija
I
Mana orientācija ir jūra.
Nepareizs gēns manās
Zemgales miesās?
Novirze no manas senču
Tīrumu normas?
Un paldies tiem, kas teica – tā
Ir mana izvēle.
Izvēle? Kad tā rauj sāļajās
Dzīļu iekšās?
Un ir pilnīgi vienalga,
vai es iebrienu jūrā,
vai jūra iebrien manī –
mēs saplūstam.
Mēs viļņojam.
Mēs bangojam.
Pa visām porām pūš
un valsē manās šūnās,
sāls noberž sirdi un nedaudz
iekož…
Mammu, ar mani viss
ir kārtībā
vienkārši mana orientācija ir
jūra.
II
Un, mammu,
kad es izaugšu veca,
es precēšu jūru!
Būs man aļģu plīvurs
Un bute pušķa vietā.
Pirmā nakts viļņu putu palagos
jau sen vairs nebūs pirmā,
un ieņemt varēšu
tikai lielu devu ūdens,
kas saskries nāsīs,
un piedzims nedaudz dzejas
pāris neērtās rindās.
III
Un var jau neskatīties. Var jau
ignorēt, var bēgt.
Bet tā zemādas urdoņa,
atceroties jūras plaukstas
glāstām manas baltās krūtis –
divas mazas kaijas šūpojas
viļņos.
Naktī bez mēness un kauna
stāvu jūrā. Tā man līdz
kaunumam.
Laiski laiza gurnus
un viļņo mani sevī dziļāk.
Dzeru ar nabu –
Es jūras mīlniece,
Jūras piegulētāja…
Jūras bērns?
Dziļāk…
Divas mazas, baltas kaijas.
Dziļāk…
Nolaiza plecus.
Dziļāk…
Sāļš lūpu kaktiņos
Dziļāk…
Un es smejos
Un esmu
Jūrā
Līdz ausīm
Dzejoļi no “Cikla A”
***
Laizot ādu
apaļi un laiski
manas baudas burti
slīd pa tavām līnijām
***
vienmēr balti ir mūsu palagi
kad es pār tevi līstu
un krītu tavā vulkānā
un baltos debešos dziestu
***
No manis pie tevis
vilcieni neiet.
Mūsu romāns ir skyscanner.
Katrreiz iespraužu tevī
savu karogu. Tava pa-
došanās vienmēr ir skaista.
Ar kārtējo solījumu
aizlāpu tavu sirdi
un izdaru online check-in.
***
Dārgum, tu šorīt esi īpaši silta.
Līsti pāri malām.
Padzeros un ar delnu noslauku lūpas.
Mana galva patīkami
smagi iegulst tavās krūtīs.
***
Ar nagiem ieķērusies
dziļi man kreisajā krūtī,
tu skrēji prom uz austrumiem,
kamēr mēs rietējām.
Pamodos naktī
bez modinātāja un sirds.
***
Tu apkaunoji sevi uz deju grīdas,
un es neapstādināmi, lēnām iemīlējos.
Tev nemaz nebija kauna
ar saviem siltajiem vējiem
aizsākt manī atkusni.
Pavēderē kusa līdz šim
man nezināmi ledi,
un krūtīs sāka briest
augļi, kas smaržoja pēc
mirdzuma un medus.
Mani pirksti lapoja kā zari,
glāstot tavu vaigu ar savu pavasari.
Un tad tu pēkšņi biji ziema.
Un es savā dzelteni puķainajā
kleitiņā varēju lēkt Daugavā
slīcināties.
Bet pat tā zem tevis bija
aizsalusi.
Salauzu roku
un apsaldēju kāju pirkstus.
Kauls sadzija,
un lapkriša pirksti arī,
kad tu nāci pie atklāsmes un manis,
lai pie mana nokaltušā koka saknēm
ierušinātu zemē sniegpulkstenīšu asnus.
