Mobilā versija
Brīdinājums +15.1°C
Bērtulis, Boļeslavs
Ceturtdiena, 24. augusts, 2017
11. janvāris, 2017
Drukāt

Zemgaliete ar jūru plaukstā: Lindas Skrandas dzeja

Publicitātes (Egona Zīverta) fotoPublicitātes (Egona Zīverta) foto

Pagājušajā gadā Linda Skranda kļuva arī par "Kurzemes prozas lasījumu 2016" laureāti.

“Stāsts “Sieviete” bija viens no pirmajiem prozas darbiem, kas mani pašu ļoti iespaidoja – gan radīšanas procesā, gan daloties ar šo stāstu ar citiem,” tā par savām sajūtām bilst viena no nesen klajā nākušā 2013. gadā Literāro akadēmiju beigušo autoru darbu kopkrājuma “Kandidāts” autorēm Linda Skranda. Viņas darbs atrodams starp desmit citu literātu darbiem e-grāmatu publicētavā “Las.am”.

“Studēju kultūras socioloģiju un menedžmentu Latvijas Kultūras akadēmijā un sapratu, ka mana īstā lieta ir literatūra. Mani ļoti iedvesmoja akadēmijas literatūras pasniedzēji, bakalaurā tulkoju un analizēju Ģertrūdes Stainas dzeju, ar to ļoti aizrāvos, tādēļ tēmu turpināju Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju maģistra programmā. Viens no radošākajiem posmiem manā dzīvē bija studiju laiks Liepājā, programma ir patiešām lieliska,” stāsta Linda. Agrāk viņa vairāk laika pavadījusi ārpus Latvijas, apceļojusi Eiropu, iesaistījusies dažādos projektos. Pēc diploma iegūšanas gadu pavadījusi Bosnijā un Hercegovinā, dzīvojusi Lielbritānijā, studiju laikā – Viļņā. Nereti angliski bijis vieglāk izteikties, tādēļ tekstus draugiem rakstījusi angļu valodā. Valodas apguves nolūkos mēģinājusi rakstīt lietuviski. Pašlaik ar ļoti retiem izņēmumiem raksta tikai latviski. Linda bilst, ka tas, kas atsaucis atpakaļ Liepājā, bijusi biedrība “RadiVidiPats”, jo Liepājas Jauniešu mājā pamatdarbā ar jauniešiem var realizēt labas idejas. Papildus ikdienas darbam pērn viņa rediģējusi Andreja Miglas jaunāko grāmatu par izcilo Liepājas teātra aktrišu folkloras kopu “Atštaukas”. “Tā ir viena no lieliskākajām skolām, kam esmu gājusi cauri. Grāmatas rakstīšanas laikā man bija arī gods ierakstīt ļoti interesantu sarunu starp Andreju Miglu un Austru Pumpuri, kas laikam ir viena no pēdējām viņas intervijām.” Šīs grāmatas tapšana ir liels jaunums Lindas dzīvē, bet ne vienīgais – pērngad viņa oficiāli kļuvusi par Dr. Klaunu, tāpēc dzīvespriecīgo un talantīgo jauno autori ik pa laikam var sastapt Liepājas slimnīcā ciemojamies pie bērniem.

Pagājušajā gadā Linda Skranda kļuva arī par “Kurzemes prozas lasījumu 2016” laureāti – Ventspilī ieguva alternatīvās žūrijas balvu par stāstu “Zvans”, ko “Prozas vakariņās” varēja noklausīties arī literatūrmīļi Rīgā. 2015. gadā “Totaldobže” mākslas centrā Linda Skranda piedalījās dzejas slamā ar dzejas tekstu “Orientācija”, ko šajā reizē publicējam “Kultūrzīmēs”.

 

 

DZEJAS ABC

Sandra Vensko, projekta “Piejūras pilsētas literārā akadēmija” lektore: “Linda Skranda raksta aizrautīgi, vēstījoši, nedaudz romantiski un līdz galam patiesi. Raksta stāstus un dzejoļus, ko varētu uzņemt filmā vai attēlot uz skatuves. Autorei piestāv publiska uzstāšanās – mīmika, teksts un žesti, Dzejas slams – šis formāts kā radīts, lai autore spētu izstāstīt savu iekšējo pasauli, paust vārdus sev raksturīgajā azartiskajā, uz cilvēkiem un vidi vērstajā labvēlībā. Linda ir dabas bērns ar niansētu, cilvēcisku un saprotamu skatījumu uz pasaulē un sevī notiekošo, tāda veidojas arī viņas literārā valoda.”

“KZ grāmatplaukta” lasītājiem Linda Skranda piedāvā dzejas tekstu “Orientācija”, ko viņa 2015. gadā nolasīja dzejas slamā “Totaldobže” mākslas centrā.

Orientācija

I

Mana orientācija ir jūra.

Nepareizs gēns manās

Zemgales miesās?

Novirze no manas senču

Tīrumu normas?

Un paldies tiem, kas teica – tā

Ir mana izvēle.

Izvēle? Kad tā rauj sāļajās

Dzīļu iekšās?

 

Un ir pilnīgi vienalga,

vai es iebrienu jūrā,

vai jūra iebrien manī –

mēs saplūstam.

Mēs viļņojam.

Mēs bangojam.

Pa visām porām pūš

un valsē manās šūnās,

sāls noberž sirdi un nedaudz

iekož…

Mammu, ar mani viss

ir kārtībā

vienkārši mana orientācija ir

jūra.

II

 

Un, mammu,

kad es izaugšu veca,

es precēšu jūru!

Būs man aļģu plīvurs

Un bute pušķa vietā.

Pirmā nakts viļņu putu palagos

jau sen vairs nebūs pirmā,

un ieņemt varēšu

tikai lielu devu ūdens,

kas saskries nāsīs,

un piedzims nedaudz dzejas

pāris neērtās rindās.

 

III

Un var jau neskatīties. Var jau

ignorēt, var bēgt.

Bet tā zemādas urdoņa,

atceroties jūras plaukstas

glāstām manas baltās krūtis –

divas mazas kaijas šūpojas

viļņos.

 

Naktī bez mēness un kauna

stāvu jūrā. Tā man līdz

kaunumam.

Laiski laiza gurnus

un viļņo mani sevī dziļāk.

Dzeru ar nabu –

Es jūras mīlniece,

Jūras piegulētāja…

Jūras bērns?

Dziļāk…

Divas mazas, baltas kaijas.

Dziļāk…

Nolaiza plecus.

Dziļāk…

Sāļš lūpu kaktiņos

Dziļāk…

Un es smejos

Un esmu

Jūrā

Līdz ausīm

 

Dzejoļi no “Cikla A”

 

 

***

Laizot ādu

apaļi un laiski

manas baudas burti

slīd pa tavām līnijām

 

***

vienmēr balti ir mūsu palagi

kad es pār tevi līstu

un krītu tavā vulkānā

un baltos debešos dziestu

 

***

No manis pie tevis

vilcieni neiet.

Mūsu romāns ir skyscanner.

 

Katrreiz iespraužu tevī

savu karogu. Tava pa-

došanās vienmēr ir skaista.

Ar kārtējo solījumu

aizlāpu tavu sirdi

un izdaru online check-in.

 

***

Dārgum, tu šorīt esi īpaši silta.

Līsti pāri malām.

Padzeros un ar delnu noslauku lūpas.

Mana galva patīkami

smagi iegulst tavās krūtīs.

 

***

Ar nagiem ieķērusies

dziļi man kreisajā krūtī,

tu skrēji prom uz austrumiem,

kamēr mēs rietējām.

Pamodos naktī

bez modinātāja un sirds.

 

***

Tu apkaunoji sevi uz deju grīdas,

un es neapstādināmi, lēnām iemīlējos.

Tev nemaz nebija kauna

ar saviem siltajiem vējiem

aizsākt manī atkusni.

Pavēderē kusa līdz šim

man nezināmi ledi,

un krūtīs sāka briest

augļi, kas smaržoja pēc

mirdzuma un medus.

Mani pirksti lapoja kā zari,

glāstot tavu vaigu ar savu pavasari.

 

Un tad tu pēkšņi biji ziema.

Un es savā dzelteni puķainajā

kleitiņā varēju lēkt Daugavā

slīcināties.

Bet pat tā zem tevis bija

aizsalusi.

Salauzu roku

un apsaldēju kāju pirkstus.

 

Kauls sadzija,

un lapkriša pirksti arī,

kad tu nāci pie atklāsmes un manis,

lai pie mana nokaltušā koka saknēm

ierušinātu zemē sniegpulkstenīšu asnus.

Pievienot komentāru

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+