Laukos
Bizness

Valsts radītā jucekļa ķīlnieki. Zemniece par dabas liegumu uzzina tikai pēc 800 eiro soda saņemšanas 0


Laima Klidziņa
Laima Klidziņa
Foto – Valdis Semjonovs

Jelgavas novada Jaun­svirlaukas pagasta zemnieku saimniecības īpašniece Laima Klidziņa pret pašas gribu kļuvusi par ķīlnieci viņai piederošās zemes pretrunīgi reģistrētajam dabas liegumam.

2014. gada rudenī Liel­upes piekrastē z/s “Klidziņa” īpašniece Laima Klidziņa nopirkusi vairākus neapstrādātus, ar krūmiem aizaugušus zemes gabalus aptuveni 50 hektāru kopplatībā. Zemi pēc tam attīrījusi no krūmiem un uzarusi, lai jau nākamā gada pavasarī to varētu apsēt.

Pēc pusgada, 2015. gada aprīlī, Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) uzlika viņai 800 eiro sodu par dabai nodarīto kaitējumu. Izrādās, viens no zemnieces iegādātajiem un uzartajiem zemes gabaliem 21,29 ha platībā kopš 2004. gada pievienots dabas liegumam “Lielupes palienes pļavas”, vēl pēc gada tas pasludināts par Eiropas īpaši aizsargājamās dabas “Natura 2000” teritoriju retu un apdraudētu augu un dzīvnieku sugu un to dzīves vietu (biotopu) aizsardzībai. Kā vēlāk noskaidroja L. Klidziņa, 2004. gadā šis īpašums par dabas lieguma teritoriju kļuvis akcijas “Iesaki teritoriju!” ietvaros. Tolaik īpašnieku maiņas dēļ tā bijusi neapstrādāta aramzeme. Bet pieteikta kā potenciāli nozīmīga putnu ligzdošanai.

Kam lai tic?

“Par šo sodu biju pārsteigta, tāpēc ka par šo liegumu man nekas nebija zināms,” stāsta lauksaimniece, “pirms nolēmu iegādāties šo zemi, biju izpētījusi gan ierakstus zemesgrāmatā, gan Valsts zemes dienesta (VZD) uzturētajā Nekustamā īpašuma valsts kadastra reģistrā. Izņemot Lielupes aizsargjoslu un ceļa servitūtu, nekādu citu saimnieciskās darbības ierobežojumu tajos nebija. Ja būtu, es to nebūtu pirkusi, tāpēc ka zemi izmantoju graudkopībā. Pēc stāvokļa 2014. gada beigās kadastrā un arī zemes robežu plānā šis īpašums 19,26 ha platībā bija reģistrēts kā meliorēta lauksaimniecībā izmantojama zeme, tostarp 17,97 hektāri kā aramzeme. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes datiem, tā ir bioloģiski vērtīgu zālāju pļava. Savukārt Lauku atbalsta dienestā man paskaidroja, ka šajā zemes gabalā nav biotopu un ka to varēšu apstrādāt. Kam lai tic, ja vēlāk atklājas, ka šajā zemē neko nevaru darīt?”

Pēc uzliktā soda pārsūdzēšanas DAP to gan samazināja uz pusi, aizrādot zemniecei, ka likumu nezināšana nevienu neatbrīvojot no atbildības. Lēmumā par zemnieces sodīšanu gan atzīts, ka uzartajā laukā biotopu, tāpat vērtīgu zālāju nemaz neesot. Tomēr lauks esot potenciāli vērtīgs putnu ligzdošanai.

Ne Laimai Klidziņai, ne citiem īpašniekiem, kuri vērsušies “LA” redakcijā un kuri ar zemes vai mežu pirkumiem iekrituši līdzīgā veidā, tik un tā joprojām nav skaidrs, kā valsts veido dabas aizsargājamās teritorijās un uz ko katrreiz bal­stīti aizliegumi izmantot zemi saimniecībā.

Ar un bez baltā stārķa

Laima Klidziņa atzīst, ka nekā nav saprotams, kāpēc dabas liegumam šī pēc skaita ceturtā pievienotā teritorija izveidota pa viņas īpašuma robežām. “Visos blakus esošajos Lielupes piekrastes zemes gabalos var gan art, gan sēt, un šī teritorija applūst tikai lielo plūdu laikā. Tad jau par palienes pļavām būtu jāpārveido visas Lielupei blakus esošās zemes,” saka viņa.

Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode teic, ka aizsargājamās dabas teritorijas veidojot, balstoties uz zinātniski pamatotiem secinājumiem par tajās esošajām un saglabājamām dabas vērtībām. Bet robežas – pēc dabā skaidri manāmām robežām. Bet, ja tās neesot skaidri manāmas dabā, tad pēc zemes gabalu robežām.

Laima Klidziņa stāsta, ka neesot pret dabas vērtību saglabāšanu, tāpēc pati esot mēģinājusi noskaidrot, kādas apdraudētas augu un dzīvnieku sugas ir atrodamas šajā 21,29 hektāru zemes gabalā.

“Par savu naudu pasūtīju ekspertīzi,” stāsta Laima, “lai šai pļavai piešķirtu bioloģiski vērtīga zālāja statusu, tai jābūt novērtētai vismaz ar 250 punktiem. Pieskaitot balto stārķi, kurš, kā šķiet, nav apdraudēts un kurš ir sastopams visur, un kurš dod 77 punktus, sanāk 263,9 punkti. Tātad bez baltā stārķa šis zemes gabals nemaz nevarētu iegūt bioloģiski vērtīga zālāja statusu.

Veļ vainu cits uz citu

Kur īpašnieki var uzzināt par valsts noteiktajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem, ja to nav ne zemesgrāmatā, ne VZD kadastrā? DAP speciāliste G. Strode skaidro, ka par saimnieciskās darbības ierobežojumiem DAP reģionālās vides pārvaldes nosūta īpašniekiem vēstules, kā arī elektroniski paziņo VZD un vietējām pašvaldībām. Par tiem tiekot izziņots arī “Latvijas Vēstnesī” un vietējo novadu avīzēs. Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem var uzzināt DAP uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”.

VZD pārstāve Iveta Ciganova vēsta, ka dabas lieguma reģistrēšanai kadastrā Dabas aizsardzības pārvaldei jāiesniedz ziņas par zemes vienības atrašanos īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Taču izrādās, ka no DAP par Laimai Klidziņai piederošo zemi zemes dienests neko nav saņēmis. Ne 2014. gada beigās, ne pašlaik kadastrā nav reģistrēts nekustamā īpašuma apgrūtinājums dabas liegums “Lielupes palienes pļavas”. Iznāk, ka DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore, stāstot par iedzīvotāju informēšanu, nemaz nezina, kā ir patiesībā ar šādiem īpašumiem uzliktajiem liegumiem.

DAP sabiedrisko attiecību un vides izglītības nodaļas vadītāja Elīna Ezeriņa pieļauj, ka notikušajā vainojami agrākie zemes īpašnieki, kuri Laimu Klidziņu laikus neesot brīdinājuši par dabas liegumu. Tāpat varot pieļaut, ka par valsts noteiktajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizmirsuši izziņot vietējā pašvaldībā. Tai esot jāzina par visiem iespējamiem apgrūtinājumiem tās teritorijā, jo tiem jābūt attēlotiem arī pašvaldības teritoriālajā plānā. Iekams kaut ko pirkt, šajā plānā ikviens varot pārbaudīt, vai konkrētā zemes gabalā ir kādi apgrūtinājumi.

DAP pārstāve Gita Strode skaidro, ka par apgrūtinājumu reģistrēšanu zemesgrāmatā atbildīgs pats zemes īpašnieks. Lai tos reģistrētu, īpašniekam jāizstrādā zemes apgrūtinājumu plāns, kas pēc tam jāiesniedz zemesgrāmatā.

Likumā “Par īpaši aizsargājamās dabas teritorijām” gan lasu, ka aizsargājamās teritorijās noteiktie īpašuma tiesību aprobežojumi jāatzīmē zemes robežu plānos un ir ierakstāmi zemesgrāmatā bez īpašnieka piekrišanas, balstoties uz Dabas aizsardzības pārvaldes nostiprinājuma lūgumu. Pēc tā iznāk gluži otrādi – 2004. gadā, nosakot šai zemei aizliegumu, zemesgrāmatā tas bija jāreģistrē Dabas aizsardzības pārvaldei. Bet, kā atzīst DAP pārstāvji, valstij neesot naudas, lai visus zemes īpašniekiem noteiktos apgrūtinājumus reģistrētu zemesgrāmatā.

Zemi nevar izmantot

“Kad Dabas aizsardzības pārvaldē jautāju, kā varu šo zemi izmantot, man atbildēja, ka es varot ganīt tur lopus vai vākt ārstniecības augus zāļu tējām… Saimniecībā nodarbojos tikai ar graudaugu audzēšanu, lopus saimniecībā neturam. Ja tos pat turētu, diezin vai būtu iespējams no aptuveni 20 kilometru attālā saimniecības centra katru rītu dzīt tos noganīt uz šo pļavu.”

Laima Klidziņa atzīst, ka vēl lielāku jucekli rada dažādie šā zemes gabala izmantošanas noteikumi. “Pēc LAD noteikumiem vienreiz gadā to varu nopļaut jebkurā gadalaikā. Savukārt pēc DAP prasībām pļaut varu tikai pēc 15. jūlija.

Toties pēc vietējās pašvaldības teritorijas plāna šis zemes gabals ir dabas teritorija, kurā nevaru ne pļaut, ne ganīt lopus.

Šie 21,29 hektāri ik gadu man rada zaudējumus ap 6000 eiro apmērā, jo jāmaksā bankas kredīts un procenti 10 gadu garumā. Arī nekustamā īpašuma nodoklis ik gadu pieaug par 10% un ir tāds pats kā lauksaimniecībā izmantojamai zemei, kurai nekādu aizliegumu nav. 2015. gadā LAD pārtrauca maksāt kompensācijas par īpašuma atrašanos “Natura 2000″ teritorijā. Zāles nopļaušanas, sapresēšanas, aizvešanas izdevumus pat nenosedz no LAD saņemtie platību maksājumi. Lieguma dēļ šo zemi nevaru arī pārdot. Zemniekus, kuri nodarbojas ar lopkopību, diezin vai vilinās pļava, kurā pašlaik pārsvarā aug gārsa, vārpata, Kanādas zeltslotiņa, kuru lopi nemaz neēd. Jo pēc noteikumiem šo zālāju nedrīkst uzlabot, ecējot un apsējot ar vērtīga zālāja sēklām. Tāpat diezin vai to pirktu Latvijas Zemes fonds. Fonda noteikumos ierakstīts, ka tas pērk zemi, ja tam nav šādu ierobežojumu,” atzīst Laima.

Zemes īpašniece teic, ka neiebilst pret dabas vērtību saglabāšanu. Un par šo kļūmīgo pirkumu izstāstījusi tikai tāpēc, lai brīdinātu citus cilvēkus neiekrist ar zemes pirkumiem. Tomēr, viņasprāt, šie valsts aizliegumi, kas it kā dabas aizsardzības vārdā uzkrauti tikai uz zemes īpašnieku pleciem, ir gan pretrunīgi, gan pārspīlēti. “Man šķiet, ka, iekļaujot šo zemi “Natura 2000” teritorijā, ierēdņi rīkojušies pēc principa – “Eiropai vajag, un mums tās reto un apdraudēto augu un dzīvnieku sugas padevīgi un bez ierunām jāatrod”,” piebilst viņa.

LA.lv