Uncategorized

Iedvesmojoši: “Zemturu” saimnieki Kārlis un Zane dāvina stipendiju savai praktikantei 16


Zane un Kārlis Višņevski: “Gribas sev un apkārtējiem drošu Latviju. Un lai mēs visi būtu nevis bagāti, bet pārtikuši.”
Zane un Kārlis Višņevski: “Gribas sev un apkārtējiem drošu Latviju. Un lai mēs visi būtu nevis bagāti, bet pārtikuši.”
Foto – Timurs Subhankulovs

Nevis iegādāt līzingā jaunu auto vai nopirkt ģimenei ceļojumu, bet gan uzdāvināt 2850 eiro stipendiju šovasar iepazītai praktikantei Sanitai izlēma “Zemturu” saimnieki Kārlis un Zane Višņevski.

Turklāt šādu summu no saimniecības budžeta pārskaitīt stipendijas administrētājam – Vītolu fondam – Višņevski apņēmušies ik gadu līdz tam, kad Sanita pabeigs veterinārmedicīnas studijas. “Tā ir pirmā zemnieku saimniecība, kura piešķīrusi stipendiju!” priecājas Vītolu fonda direktore Vita Diķe. Arī Zemnieku saeima apliecina – nav zināmas citas saimniecības, kas tādu pašlaik maksātu.

Bez papildu saistībām

Zane un Kārlis paši ir pabeiguši LLU Lauksaimniecības fakultāti. Kad jautāju, kā viņi izlēma piešķirt stipendiju, Kārlis stāsta, ka vispirms trešo kursu pabeigusī veterinārijas studente uz vasaru pieteikusies darbā: “Parunājot ar viņu, ieklausoties dzīvesstāstā, nodomāju, kādam ir jāpalīdz skoloties. Esam nosolījušies viņu trīs atlikušos studiju gadus atbalstīt. Vītolu fondā uzzinājām, ka minimālā summa būtu katru mēnesi 185 eiro. Mēs pielikām nedaudz klāt, lai viņai desmit mēnešus būtu 270 eiro. Klāt administratīvie izdevumi, tātad – 2850 gadā.” Redzējuši, ka meitene ir ļoti uzcītīga, uzzinājuši, ka mācās ļoti labi.

“Esam pārliecināti, ka labie darbi atmaksājas,” piebilst Zane. Jau iepriekš ģimenē secinājuši – lauksaimniecībā labu jauno speciālistu trūkst. Tāpēc novērtējuši, ka Sanita pati meklējusi vasarā iespēju strādāt, bijusi ļoti ieinteresēta un vēlējusies praktiski visu apgūt. Baroja piena teļus, vienmēr bija klāt veterinārārsta vizīšu laikā. Višņevskiem pašiem ir divi bērni – ziķeris Toms, kurš dikti vēlas braukt līdzi tētim darbos, un mazā Ieviņa, kura prasa daudz mammas laika. Tāpēc Sanitas darbarokas saimniecībā lieti noderēja.

Painteresējos, vai pēc studiju pabeigšanas Sanitai būs kādu noteiktu laiku jāstrādā “Zemturos”. Kārlis bilst, ka sākumā gribējis noslēgt tādu līgumu, bet tad, apspriedies ar dzīvesbiedri, nolēmis to nedarīt. Jo nevar cilvēku piesiet. Un uzņēmumā pilnas slodzes veterinārārstu arī nevajadzēšot. “Bet ceram, ka mūsu ceļi nešķirsies un viens otram būsim noderīgi arī pēc tam,” saka stipendijas devējs.

Saimniecību izveidoja vecāki

Kārlis atminas, ka bijis pavisam mazs, kad vecāki izveidoja Burtniekos saimniecību: “Viņi strādāja Valmierā un nopirka lauku māju, lai būtu kur dzīvot. Bija klāt zeme. Un tad – netīšām – nopirka vienu govi, lai pašiem būtu piens. Pēc tam bija jau trīs, tad piecas govis. Saimniecība pieder mammai, bet viņa tagad palīdz ar padomu, aktīvie darītāji esam mēs.”

“Zemturos” ir ap 200 slaucamām govīm un tiek apstrādāts ap 500 hektāriem zemes. Jau pirmās piena krīzes laikā 2007. gadā Višņevski sāka darboties atšķirīgi no citiem. Proti, paši fasēja pienu pudelēs un veda uz veikaliem. To turpina joprojām. Kārlis uzsver: ar to, ka saimniecībā pienu fasē, laukos ir radītas vēl papildu darba vietas. Katru nakti brauc mašīna uz Rīgu, no kurienes piens tiek nogādāts visā Latvijā un vakarā izslauktais no rīta ir jau veikalā. Kā jaunumu dažos veikalos piedāvā pienu ekoloģiskā iepakojumā – stikla pudelē.

Kā uzņēmējs vērtē situāciju savā nozarē un laukos vispār? “Nevaru pateikt, ko vajadzētu mainīt lauksaimniecības politikā, bet, manuprāt, tā nav pareiza,” spriež Kārlis. “Vienubrīd mums, visiem piensaimniekiem, teica – celiet fermas, pērciet govis, attīstieties… Bet šobrīd mēs tā īsti nevienam neesam vajadzīgi. Mēs visi esam paņēmuši lielus kredītus, lai būtu attīstība, bet…” “Zemturu” saimnieks uzsver, ka ar 20 centiem par piena litru (un daži saņem vēl mazāk) ilgtermiņā nevar dzīvot: “To daļu no piena, kas neaiziet tiešajā tirdzniecībā, pārdodam kombinātam, un tur mums ir tie 20 centi, kas ir zem pašizmaksas! Un tā notiek jau vairāk nekā gadu. Cik zinu, pašreiz daudzi zemnieki bankām neatmaksā kredītu pamatsummu, tikai procentus.”

Spēks – tradīcijās

Darbinieku no pašu pagasta “Zemturos” maz. Strādnieki brauc no blakus pagasta, no Valmieras, jo var nopelnīt vairāk nekā pilsētā. “Jāstrādā, protams, daudz,” saka Kārlis. Viņš atminas – ir bijis tā, ka Valmierā vai Rīgā pie lielveikala kāds pienāk klāt un prasa naudu. Kad prasītājs izdzird: “Nāc pie manis strādāt, nopelnīsi naudu!”, tad kļūst dusmīgs – neiešot taču cita labā strādāt!

Uzņēmējs spriež, ka pabalstu sistēma ir nepareizi veidota. Ir cilvēki, kam vajag palīdzēt, bet ir arī tādi, kas ar pabalstiem vienkārši māk labi dzīvot.

Painteresējos, vai Višņevski pieder pie tiem uzņēmējiem, kas dotu darbu arī bēgļiem (aptaujas rāda, ka to darīt būtu gatava ceturtā daļa uzņēmēju).

Kārlis: “Varbūt arī ņemtu darbā, bet būtu jāpārliecinās, vai viņi grib un prot strādāt. Mani kā privātpersonu vairāk satrauc, kas būs tie cilvēki, kuri te ienāks, un ko viņiem šeit īsti vajag?”

Kārlis atminas, ka savulaik, kad beidzis mācīties vidusskolā un iestājies universitātē Jelgavā, viņam šķitis, ka galvenais būs sapelnīt daudz naudas un dikti labi dzīvot.”Tas bija tāds it kā uz āru vērsts mērķis,” viņš spriež. Bet tagad ir svarīgs pavisam kas cits – radīt kādu darba vietu, palīdzēt citam. Dzīvot saskaņā ar dabu un sevi.

Kārlis teic: “Gribas sev un apkārtējiem drošu Latviju. Lai mēs visi būtu nevis bagāti, bet pārtikuši. Un lai mēs visi kļūtu latviskāki. Mūsu tradīcijās ir liels spēks. Jo vairāk tām pievēršos, jo vairāk saprotu, cik mums tas kā tautai ir svarīgi. Mūsu senču mantojums ir vairāk jāceļ augšā. Jo tas mūs var no daudz kā pasargāt un glābt.” Viņš mudina arī atbalstīt savējos, un bilst, ka pats veikalā ir gatavs samaksāt kādu centu vairāk, lai nopirktu latviešu ražotu produkciju. Ja tā darīs desmiti un simti, tad arī tā nauda vairāk paliks pie mums.

LA.lv