Zemnieks līdz kaulam 0
Tukuma pievārtē dzīvojošo Andreju Ercmani bija nokaitinājusi 10. oktobrī publicētajā V. Alksnes vēstulē “Vairāk pašcieņas, vairāk drosmes!” izlasāmā doma, ka laukos galvenie atkritumu metēji ir paši laucinieki.
“Vēstules autorei daudz kur ir taisnība, taču galvu varu likt ķīlā, ka uz saviem vai kaimiņa laukiem atkritumus neviens zemnieks nemet. Mums tur ir jādzīvo, un ko par mums padomās kaimiņi! Savas automašīnas iztukšo tie, kas atbrauc pastaigāties, sēnēs vai ogās. Pavasarī līdzīgā darbībā vienu auto gandrīz noķērām – strādājot uz lauka, dēls pamanīja, ka no auto pie pamestajiem kapiem izceļ palielus saiņus,” A. Ercmanis stāsta.
“Latvijas Avīzi”, agrāk “Lauku Avīzi”, A. Ercmanis cītīgi lasa kopš tās iznākšanas brīža 1988. gada janvārī. “Mums ar dzīvesbiedri Tamāru avīze ir tuva pēc satura, jo raksta par stipriem zemniekiem un saimniekošanas lietām, kā arī ir nacionāla savā būtībā. Daudzos latviešos diemžēl trūkst lepnuma par valsti, par savu zemi. Tad varbūt arī aizbraucēju būtu mazāk,” domā A. Ercmanis. Visi trīs Ercmaņu bērni un astoņi mazbērni dzīvo Latvijā.
Viņš ir bijušais Smārdes pagasta zemnieku saimniecības “Tīrumi” īpašnieks, kas nu nodevis savu saimniecību dēlam Sandim un vedeklai Olgai. Iesākumā 1991. gadā saimniecībai bija viens hektārs zemes klajā laukā un nekādas tehnikas. Pirmo traktoru A. Ercmanis nopirka Krievijā apmaiņā pret šīferi, kā kaimiņvalstij toreiz trūka. Pirmo arklu, piekabi, kartupeļu vagotāju meistaroja paši, abiem dēliem palīdzot.
Pašlaik Sandim pieder vairāk nekā 100 hektāru zemes, bet pavisam viņš apsaimnieko ap 400 hektāru. “Daudz? Patiesībā zemes nepietiek. Daudz būtu tad, kad pašu ģimenes spēkiem to nespētu apsaimniekot un būtu jāalgo strādnieki,” saka dēls Sandis.
Ercmaņi audzē graudus, rapsi, mazos apjomos eļļas linus. Līdz pašreizējam apjomam ražošana kāpināta pamazām. “Ko tikai neesam audzējuši – kāpostus 10 – 15 tonnas, kartupeļus, kabačus, gurķus un pipargurķīšus, dilles – un nodevuši konservu ražotājiem,” atceras vedekla Olga. “Zemenes audzējām un nodevām “Pūrē”, kamēr nepieprasīja tās nodot bez kauslapām, bet avenes audzēt mēs izbeidzām tāpēc, ka ar agrāku ražu mūs izkonkurēja poļi. Taču bija laiks, kad par aveņu naudu pirkām pirmo degvielu kombainam, lai varētu sākt novākt labību.”
A. Ercmanis atceras, ka šīs darbietilpīgās blakus nozares, kurās strādāja tikai ģimenes locekļi, nodrošinājušas trešo daļu no saimniecības ienākumiem. Parakstot dokumentus par kārtējo kredītu, vienmēr drebējušas rokas – izdosies atmaksāt vai ne. Visnopietnākais bankrota brīdis bijis 2000. gadā, kad nošauts spirtrūpnieks Dainis Peimanis. “Graudi atdoti, naudas nav… Tas bija laiks, kad mūsu pusē bankrotēja lielākā daļa graudkopju, kuri apstrādāja 10 – 15 hektārus. Mēs izturējām, jo bijām jau sākuši paplašināties.”
Viņš uzsver, ka tik laba raža kā šogad ir reizi desmit gados. Latvijai tā ir netipiska. “Ne jau vienmēr pie šādas veiksmes Polijā gadās neraža. Ja arī tur būtu raža, mūsu graudi vēl šodien stāvētu uz lauka,” piebilst Sandis.
Kāpēc Ercmaņi izvēlējušies smago zemnieku maizi, lai gan izglītība ļāva darbu atrast arī pilsētā? “Strādāju Tukuma rūpkombinātā par tehniķi un nevarēju pierast, ka piecos visi mazgā rokas un iet mājās, vienalga, kas cehā ir noticis. Šī attieksme man nebija pieņemama. Un pilsētas burzma tāpat,” atbild A. Ercmanis.
Netālu no Tukuma lidlauka ir apdzīvota vieta Ercmaņi – tur bijušas Andreja vectēva mājas. “Mana mamma teica: jā, tās bija mūsu mājas, bet tikai nedomā tur rādīties. Tur dzīvoja lidlauka militārpersonas,” stāsta A. Ercmanis.
Tagad viņš iestājas par lidlauka atjaunošanas projektu, lai gan vairākums kaimiņu iebilst.
“Tur ir dzelzsbetona plāksnes, iedomājieties, katra maksā 200 latus. Bet to plākšņu ir tūkstošiem! Ja šis lidlauks netiks iznīcināts, vismaz kaut kas nonāks valsts kasē. Beigu beigās tad vienai daļai iedzīvotāju, kas negrib te dzīvot, būs vieglāk no šejienes aizbraukt,” ironizē A. Ercmanis.
Viņš uzskata, ka jau tā daudzas lietas ir pārsteidzīgi zaudētas. Ar sasteigto lauku reformu Latvijā ir iznīcinātas daudzas kaltes, fermas un daudzi citi lauku objekti. ”Miljoni vai nu nokļuva neīstajās rokās, vai pie tādiem, kas nezināja, ko ar tiem īsti darīt. Arī zemi, manuprāt, vajadzēja atstāt valsts īpašumā vismaz gadus desmit un atdot tiem, kas to apstrādā un zina, kā to darīt,” uzskata zemnieks.
