Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
8. novembris, 2012
Drukāt

Zemnieks pret zemnieku


Foto - Agris Veckalniņš ("Stars") un no K. Rones personiskā arhīvaFoto - Agris Veckalniņš ("Stars") un no K. Rones personiskā arhīva

Jau divus gadus notiek tiesvedība starp diviem zemniekiem: Cesvaines novada “Vecpavāru” zemnieci Klāru Roni un Madonas novada Liezeres pagasta “Jaunsilieši” zemnieku Kristapu Segliņu. Lieta izskatīta trijās tiesu instancēs, Augstākā tiesa nesen to atdevusi otrreizējai izskatīšanai atpakaļ apgabaltiesai.

 

Prasības un pretprasības summas mērojamas vairākos tūkstošos latu. Lietas taisnīgu izskatīšanu apgrūtina vairāki apstākļi: dabā vairs neeksistējošie strīda objekti (600 skābsiena ruļļi), pretrunīgas liecības un nekvalitatīvs līgums. Izskatās, ka strīdu izšķirs tiesnešu likumu interpretācija un pušu advokātu meistarība. Tas, ka svarīgas var izrādīties nianses, liecina līdz šim pretējie tiesu lēmumi. Kurš kuram un par ko maksās, rādīs tikai laiks.

 

Iekrita kā lamatās

61 gadus vecā Klāra Rone nākamgad domā iet pensijā un savu saimniecību pilnībā nodot meitai. Pietiks. Smagais darbs daudzu gadu garumā atstājis iespaidu uz veselību. Sovhoza laikā strādājusi par grāmatvedi, pēc tam teļu fermā, saimniekošanu neatkarīgā Latvijā sākusi ar četrām govīm. Pa šo laiku ganāmpulks pieaudzis līdz 45 slaucamām govīm un 30 telēm. Dzīvē tā iegrozījies, ka nācies iztikt bez spēcīga vīrieša sev blakus, tikai izpalīgiem un meitu atbalsta, tāpēc visus mehanizācijas un lopbarības sagādes pakalpojumus Klāra pirkusi. Lai arī galīgi bez domstarpībām nav iztikts, līdz šim lielu problēmu neesot bijis. 20 gadus skābsienu gatavojis kooperatīvs “Sarkaņi”, kas pirms dažiem gadiem pajucis.

“2007. gadā man piezvanīja jauns puisis Kristaps Segliņš un piedāvāja sagatavot skābsienu. No 42 hektāriem satina 400 ruļļus. Biju apmierināta ar kvalitāti.

Nākamajā gadā Kristaps no 25 hektāriem satina jau 500 ruļļus. Pēc skata jau varēja redzēt, ka tie ir vieglāki, tātad nepietiekami nospiesti un ne tik labas kvalitātes. Teicu, ka saprotu vēlmi nopelnīt, jo par katru rulli maksāju vienādi, bet tas nākamgad vairs neies cauri. Sēdi pats uz traktora, ja savus traktoristus nevari izkontrolēt!

Apsolīja, ka būs labi. 2009. gada 30. jūnijā parakstīju līgumu par 600 ruļļu sagatavošanu par kopējo summu Ls 8318,75. Muļķe biju, jo līgumā nekas nav teikts, kā tiek noteikta skābsiena kvalitāte, vien tas, ka pakalpojumi jāsniedz atbilstoši tehnoloģijai un esošajiem laika apstākļiem. Bet man vajadzēja satraukties, jo zināju, ka Kristaps strādāja arī pa nakti, lika ruļļos zāli, kas nav pietiekami apvītināta. Tad vēl līgumā bija punkts par soda naudu, ja netiek laikus samaksāts…” stāsta Klāra Rone.

Kad 2009. gada augusta sākumā Klāra konstatējusi, ka no sagatavotajiem ruļļiem izdalās nevis svaigi kaltēta siena smarža ar patīkamu augļu vai svaigi ceptas rudzu maizes aromātu, bet deguma smaka un baltas putas, zemniece zvanījusi Kristapam, lai brauc un skatās, ko sadarījis. Uz to laiku viņa bija samaksājusi Ls 4118,75 un, redzot slikto produkciju, vairāk maksāt negrasījās. Kristaps neesot atbraucis ne septembrī, ne oktobrī, ne novembrī. Tas gan viņam netraucēja lūgt, lai Klāra viņam pārskaita atlikušo naudu. Zemniece to nedarīja. Oktobrī mēģināja sākt barot lopus ar skābsienu, bet tas bijis melns kā pelni un govis to lāgā neēdušas. Klāra dusmīga zvanījusi, lai Kristaps savāc nederīgo skābsienu un atmaksā jau saņemto naudu. Kristaps tam nav piekritis. Atbraucis tikai 2. decembrī, paskatījies uz ruļļiem un, ne vārda neteicis, aizbraucis.

2010. gada martā Kristaps iesniedza prasību tiesā ar lūgumu piedzīt no Klāras Ls 4200 pamatparādu un Ls 4115,50 līgumsodu. Uz to Klāra reaģēja ar pretprasību par Ls 5289,81 zaudējumu piedziņu no Kristapa.

Arī analīžu rezultāti Latvijas Lauksaimniecības universitātes laboratorijā, Cesvaines novada lauku attīstības speciālistu un lopu pāraugu vērtējums bija negatīvs: skābsiens ir nekvalitatīvs, pēc būtības lopbarībā nelietojams.

Zemniece uzskata, ka, barojot ar šo skābsienu, samazinājies piena izslaukums. Skābsiena trūkuma dēļ zemniece uz kautuvi bijusi spiesta nogādāt 26 lopus. Papildu izdevumi bijuši, lai iepirktu barību no zemnieku saimniecības “Zemzari”, lai nebūtu jānokauj atlikušie lopi.

“Pirmoreiz dzīvē iekritu tādās lamatās. Zinu, ka Kristapam bija lieli kredīti, ātri vajadzēja naudu, to cerēja sapelnīt uz mana rēķina, tinot ruļļos nevītinātu zāli, turklāt mazāk – kādu 750 kilogramu vietā tikai ap 500 kilogramiem. Kristaps nevarēja arī parādīt dokumentus, kur pircis ietinamo plēvi – droši vien tā bijusi nekvalitatīva. Turklāt sešu kārtu vietā ietīta tikai četrās, trijās un pat divās kārtās, daudziem ruļļiem plēve bija bojāta. Man pārmet, ka produkciju esmu pieņēmusi, bet par barības kvalitāti var pārliecināties tikai pēc 4 – 6 nedēļām, kad ruļļos sāk veidoties skābsiens. Kristapa puses pārstāvji gribēja prasīt ruļļus uzrādīt tikai 2010. gada 19. jūnijā, kad es tos jau bija izmetusi mēslos. Vesels gads taču bija pagājis pēc to sagatavošanas! Turklāt kāpēc gan Kristaps agrāk negribēja pārbaudīt savus ruļļus, ja viņam tika nosūtītas divas pretenzijas, analīzes – bija tik daudz laika! Nezinu, kā man beigsies tiesa, bet gribu, lai no manām kļūdām mācās citi zemnieki,” teic “Vecpavāru” saimniece.

 

Vainīgs nejūtas seglins_7

29 gadus veco “Jaunsiliešu” saimnieku Kristapu Segliņu man neizdodas viegli dabūt rokā. Tomēr viņu pārtveru Vecgulbenes autoservisā, kur “Mitsubishi” džipam viņš liek ziemas riepas. Kristaps manā klātbūtnē sazvana savu advokātu, kurš saka, lai neko lieku nerunājot. Jaunais vīrietis ir smaidīgs un apgalvo, ka vainīgs nejūtoties. Klāra viņu apmelojot. Viņaprāt, labi, ja viens rullis no simta varētu būt bijis bojāts. Skābsiens esot izgājis caur lopu vēderiem, nevis izmests mēslos, zemniece vienkārši negribot maksāt, varbūt skaudīga, ka viņam, arī lopkopim, kam 32 govis un 20 teles, labāk klājoties – jaunu māju uzbūvējis un jaunu mašīnu, traktoru nopircis. Jā, bijuši kredīti, vienu no diviem jaunajiem traktoriem bijis spiests pārdot, bet tagad viss daudz maz kārtībā. Pakalpojumus citiem zemniekiem vairs nesniedzot, jo tas neesot izdevīgi. Viņaprāt, Klāra ne ar vienu zemnieku nesatiekot un pret visiem viņai esot pretenzijas. Kad lūdzu nosaukt kādu vārdu, Kristaps teic, lai piezvanot Aivaram Tētam.

 

Nav ne eņģeļi, 
ne blēži

“Klāra, protams, ir interesanta sieva… Arī mūsu starpā bijušas domstarpības, bet līdz tiesai nekad neesam nonākuši. Kristapa sagatavotie ruļļi pelējuši ne tikai Klārai, tie par maz sapresēti, tajos vairāk gaisa un tāpēc tie bojājas. Bet skābsiena gatavošana vispār ir riskanta padarīšana. Gadās, ka no viena lauka vienādos laika apstākļos ar divu dienu atstarpi iznāk dažādi ruļļi: vienā gadījumā bojājas, otrā ir ideāli. Kādreiz atkal no sliktas zāles sanāk laba produkcija, bet no labas – slikta. Klāra traci par velti necēla. Iemesls noteikti bija. Bet kaut ko no sagatavotā jau izbaroja, visu jau neizmeta,” domā A. Tēts.

Kristapa advokāts Edmunds Berķis uzskata, ka neviena no pusēm nav blēži, arī viņš meklējis izlīgumu, taču nesekmīgi: “Mēs joprojām esam gatavi sarunām. Svarīgi un principiāli, lai arī otra puse atzīst savu vainas daļu.

Kristaps savām acīm redzēja, ka viņa sagatavotā barība tika barota lopiem. Turklāt līgumā ir runa tikai par skābsiena sagatavošanu, ne kvalitāti. Par kvalitāti atbildīgs arī pasūtītājs, skābsiens var arī bojāties, to nepareizi glabājot.”

Tāpat advokāts norāda, ka skābsiena gatavošana notikusi Klāras tiešā uzraudzībā, katrs rullis ticis ietīts četrās kārtās, kas ir atbilstoši tehnoloģijai. Saimniecei vajadzēja uzreiz teikt, ja kaut kas bijis nepareizi. Testēšanas rezultāti nevarot būt pierādījums, jo nav objektīvu ziņu, ka paraugi ņemti no Kristapa sagatavotajiem ruļļiem. 600 skābsiena ruļļi nav inventarizēti Kristapa klātbūtnē. Piena izslaukumu ietekmē ne tikai nekvalitatīvs skābsiens, bet daudz dažādu faktoru. E. Berķis uzskata, ka tieši Klāra palikusi parādā Kristapam, nevis otrādi.

 

Risks nesanākt

Cesvaines novada piena un gaļas lopu pārraudzes Astrīdas Kozules un lauku attīstības speciālista Māra Raudas 2009. gada 7. decembrī parakstītajā apsekošanas aktā par skābsiena ruļļu kvalitāti “Vecpavāros” vīd vārdi “bojāšanās process sācies neilgi pēc ruļļu sagatavošanas”, “ruļļu saturs skābsienam neatbilst, kaut arī izmantotie augi ir atbilstoši, un lopbarībā nav lietojams”, “iespējamās sagatavošanas kļūdas – nepietiekams ruļļa blīvums ar paaugstinātu gaisa klātbūtni un zemas kvalitātes nepietiekama biezuma ietinamā plēve, kas nenodrošina masas hermētiskumu”.

“Esmu neitrāls. Varu teikt tikai to, ko esmu redzējis un zinu. Klāra mani vairākkārt pie sevis aicināja. Tur bija desmitiem ruļļu. Kurus izjaucām, tie bija glumi un smirdīgi, jāstumj mēslos. Jā, Klāra ir sieviete ar raksturu, bet neko sliktu par viņu teikt nevaru, lietišķa.

Nu neatveda nezin no kurienes viņa citus ruļļus un nenolika tos Kristapa sagatavoto vietā! Klāra nevar uzņemties atbildību par to, ko pērk,” man saka M. Rauda.

Cits viedoklis ir Madonas novada lauku attīstības konsultantei Anitai Briškai: “Cik es Kristapu zinu kā zemnieku, viņš ir pozitīvs cilvēks. Skābsiena gatavošana ir liels risks. Esmu redzējusi savām acīm 200 ruļļus baltus no sēnēm, kaut gan zāle bija laba, gan tehnoloģija pareiza. Negribu nostāties neviena pusē, taču domāju, ka skābsiena gatavotājam jāatbild par tehnisko pusi un plēvi, bet skābsiena pircējam – par zāles kvalitāti, ja tiek izmantotas viņa pļavas. Jo no nekopta, nepārsēta zālāja neko labu sagatavot nevar.”

 

Vislabākais bija izlīgt

Juriste Biruta Vanaga, K. Rones pārstāve tiesā: “Zemniekiem vislabākais bija izlīgt – šajā gadījumā pretējā puse nebija pretimnākoša, jo šo izlīgumu vēlējās par 8000 latiem. Kristapu Segliņu tiesās vispār neesmu redzējusi, tikai viņa advokātu. Klāra Kristapam uzticējās, nedomāju, ka jaunais puisis speciāli gribēja sagatavot sliktu produkciju – vienkārši viņam tā sanāca. Pēc tam vairāk nebija kur sprukt. Neoficiāli zināms, ka tajā laikā viņam bija lieli parādi, vietējā degvielas stacijā viņam vairs uz kredīta neļāva uzpildīt degvielu. Bet vai tāpēc Klārai jācieš? Manuprāt, taisnība ir viņas pusē. No šā gadījuma Klārai un citiem zemniekiem vajadzētu mācīties divas lietas: diemžēl uzticēties par lielām naudas summām nedrīkst un jāparaksta tikai kvalitatīvi sastādīti līgumi, kuros viss precīzi atrunāts.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+