Zemnieku saeima ārdīsies, ja nesastaps laimdotas 0
Aizvadītajā nedēļā Baložos gadskārtējā kongresā pulcējās ietekmīgākā lauksaimnieku organizācija – Zemnieku saeima (apvieno 888 zemnieku saimniecības un ražojošos uzņēmumus, 44% dalībnieku apgrozījums nepārsniedz 30 000 latu gadā, apsaimnieko pusmiljonu hektāru, trešdaļu no Latvijas lauksaimniecības zemēm, diezgan samērīgi pārstāvēta reģionos ar lielāko īpatsvaru Zemgalē, nereti īgni dēvēta par “Vienotības” lauku sekciju).
Noklausījušies somu un igauņu kolēģu priekšlikumus (ar kaimiņiem esam puslīdz līdzīgi, bet kaut Latvijā lauksaimniekiem bērtu to spēkbarību, ko Somijas valsts dod savējiem), zemnieki ķērās pie pašu stāvokļa noskaidrošanas un izredžu vērtēšanas.
Tas šarms, elegance un atsaucība, ko vienā vārdā sauc Straujuma un kas zemnieku sabiedrībā jūtas kā zivtiņa ūdenī, veidoja atsperīgu dialogu ar ZS priekšsēdētāju Juri Lazdiņu.
Ministre: – Mums būs jāvienojas, cik kurš grib naudas, cik un kādām programmām to atvēlēt, un tas būs ārkārtīgi sarežģīti. Domājam, vai neierobežot lauksaimnieku organizācijas ar ne vairāk kā trīs prioritāšu izteikšanu. Traktoriem turpmāk naudu nedosim, bet agregātiem – dosim. Lielie grib modernizēties, bet citi prasa līdzekļus videi, mazāk labvēlīgiem reģioniem, un svarīga arī mazo zemnieku programma – atbalsts viņu kooperācijai, izglītošanai, nišas produkcijai.
Redziet, ne jau naudas ir žēl, bet mans secinājums: ZEMNIEKI IR KĻUVUŠI KONKURĒTSPĒJĪGI, daudzus viņu projektus labprāt finansē bankas.
Lazdiņš: – Tā kā nākamajā plānošanas periodā naudiskais atbalsts tomēr būs mazāks nekā iepriekš, ceru saklausīt atziņu, ka esošajiem līdzekļiem galvenokārt jānokļūst pie ražojošiem lauksaimniekiem, un tai jābūt prioritātei nr. 1, nevis ka šai secībā augstāk pacelti sociālie jautājumi. Tad, kad lauksaimniecības produkcijas eksporta – importa bilance būs pa nullēm, tas būs sasniegums un konkurētspēja.
Ministre: – Jūs berat pelnus sev uz galvas. Biju lepna par mūsu saimniecībām, kad vadāju pa tām ES viesus un klausījos medussaldās atzinības.
Lazdiņš: – Mēs rādījām veiksminiekus. Būs saimniecības, kur viesus nevedīs, jo tur tie saķers galvu un nokaunēsies par iepriekš pieļauto diskrimināciju no Briseles puses, nevienlīdzību konkurencē.
Tie paši darba zirgi
Kongresmeņi zemnieki sauca – par Juri! – un vienbalsīgi atkārtoti ievēlēja par līderi. Lazdiņš vērtējams kā spiedienspējīgs “darba zirgs”, kuru pieņem valsts un ministru prezidenti, Saeimas frakcijās un ministrijās. Tikai FM Juris atzina kā “smagnējāku”. Ar turienes sīkstuļiem nevar tikai papļāpāt un no-slēgt līkopu par bezakcīzes dīzeļdegvielu. Tie velk ar pirkstu līdzi un “mīļo zemnieku” prasībām atbild – ahā, gribat taisīt budžetā caurumu par 11 milj.? Vai sliktāk – ahā, gribat atņemt pensionāriem?
Tomēr arī nākotnē ar Latvijā darbīgāko cilvēku – zemnieku – mērķiem jārēķinās partijām, valdībām un prezidentiem, un mērķi nav zemi. ZS ārdīsies, ja ne visur sastaps laimdotas.
Uz kongresu atsteidzies premjers (izņemot vienotībniekus, Baložos bija tikai “SC” dep. Zariņš) tūlīt vēra vaļā aploksnes, ko izdevies savākt Briselē platībmaksājumiem un ne bez pašas ZS caursišanas spējām. Stāsts jau zināmais: kā vēlējušies izlīdzināties ar citiem, kā apetīte mazinājusies līdz “līmenis jātuvina vidējam” un kritusies līdz “panākt Rumāniju”, un kā beigās baltieši palikuši astes galā, tomēr ar lielāku atbalsta intensitāti, pakāpeniski ceļoties līdz 196 eiro uz hekt-āra 2018. gadā. Caurmērā Dombrovskis piekrīt zemnieku septiņgades plānam – nodrošināt konkurētspēju, apgūstot ES dotos līdzekļus un pievienojot atbalstu lauksaimniecībai, kas būs valsts iespējās.
Par zemi
Premjers bija politiski piekrītošs, lai aramzemi neizpārdotu ārzemniekiem. Zemkopības ministrija “skatoties pieredzi”, kārtojot priekšlikumus: 1) dot pirmpirkuma tiesības radiniekiem līdz trešajai paaudzei, 2) piegulošo zemju īpašniekiem, 3) zemes fonda administratoram u. c. Francijā pircējam zemes saimniekošanas plāns esot jāreprezentē franciski, un pašvaldība vēl vērtē, vai šis cilvēks der par fermeri. Iedarbināta arī lauksaimniecības zemju iepirkuma programma, kur valsts nopērk zemi, tālāk nododot platības spēcīgākiem ražotājiem. Codes zemnieks A. Slakteris iebilda pret fondēšanu, jo Zemgalē pircēji – pārdevēji vienošoties, kā sist saujā, taču citi atgādināja, ka viņš dzīvo starp latviešiem. Kāda saimniece teikusies savu gabalu pārdot valstij, kaut pašam velnam, tikai ne kaimiņam. Kaimiņš – bandīts. Pārbaudot “fakti nav apstiprinājušies”, izrādījies parasts zemkopis. Šīs situācijas rodas pastāvīgi, tāpēc zemes fonds ir jēdzīgs risinājums no valsts puses.
Par ceļiem
Uz daudzām sētām ved pussabrukuši pievedceļi, ar graudu kravām jākratās pa reģionālajiem ceļiem – zemnieki par asfaltēto Latvijas daļu bija tikpat sūdz- manīgi kā ikviens autobraucējs. Premjers atbildēja “to pašu” – pakāpeniski, ar ES naudu maģistrālēm, ar budžetu reģionālajiem, vietējiem ceļiem. Segumu atjaunojot, jāvērš uzmanība darbu kvalitātei. Ceļiem piešķirts rekordliels apjoms, pārāks par treknajos gados iedalītajiem līdzekļiem.
Par blēdībām
“Mežacīruļu” saimnieks J. Cīrulis pieprasīja atbildību par skandāliem un shēmām nozarē, kas lauciniekiem traucē darboties “šķīstā” vidē. Agrāk amatpersonas kultivējušas augsni blēdībām un valsts apkrāpšanai, bet tagad tas jāizbeidz. Bet, re, atkal skandāli par zušu mazuļiem, zirggaļu.
Straujuma atzina, ka stikla zutīši tiešām pirkti četras piecas reizes dārgāk, bet neviens neatzīstoties – es biju tas, kurš visu organizēja. Taču solīja, ka policijas izmeklēšanā personu X dabūšot rokā.
Interesanti, ka biškopis A. Grudovskis kā ēnu ekonomikas skartākās nozares vērtēja biškopību, dārzkopību un augļkopību, jo Polijas zemeņu ievedēji bieži “aizmirstot” maksāt nodokļus, kamēr no vietējā zemnieka tos paņem pēc visām notīm, turpretī ministre par “centrālo” nelegālās produkcijas tirgu atzina gaļu un dārzeņus. Zirggaļas pēdas turpinot meklēt angļu laboratorijas, kur nosūtīti lielākoties importētās gaļas paraugi.
Par bebriem
Vienīgais, par ko ministrei nebija saprašanas, – par bebru strādīgumu un dzimumdzīvi. Zāle aktīvi pieprasīja cīņu ar grauzējiem, kas posta dabu un meža meliorācijas sistēmas, lietojot bebru sterilizācijas vakcīnas un norīkojot “Latvijas valsts mežu” vareno tehniku uzcelto dambju graušanā. Kāpēc tik spēcīga organizācija kā “LVM” uzveļot šo cīņu zemniekam, kam tik vien ir kā divi rokas, acis un viena bise? Ministre aprunāšoties ar Strīpnieka k-gu, kā nepieļaut mežos bebrus par apsaimniekotājiem.
Par dīvāna zemniekiem
Tendence ir, ka par appļaušanu maksās, bet mazāk. Jānovērš problēma, ka šādi ietaupītie eiro tāpat jāatdod atpakaļ Briselei, nevis jāuzšķiņķo ražotājiem. Zemnieki saņēma solījumu, ka saglabās un pat paplašinās atvieglojumus bezakcīzes dīzeļdegvielas piešķīrumā. Acīmredzot “jānolīdzina” arī paaudžu maiņa laukos.
Igaunis minēja, ka viņu zemēs uz vienu 35 gadus vecu fermeri ir četri 65 gadus vecie. Diez vai Latvijā tas citādi, pie tam zemnieks, kurš sāk no nulles, atbalstam dabū apmēram Ls 40 uz ha mazāk nekā “vecais” zemnieks.
Jāatzīmē pateicība, ko ZS delegāts no Latgales veltīja Laimdotai Straujumai – kopš 20 gadus saimniekoju, pirmoreiz jūtu atbalstu un interesi par manu darbu, paldies ministrei.
Lai arī netrūkst čīkstētāju un stenētāju par “lauku iznīkšanu”, gudrākais spriedums rodas sirmās galvās, un ZS veterāns R. Circenis (arī pilsētas sprukstiņu zināšanai) vērtēja – “lauksaimniekiem gads bija normāls”. “Lielās” naudas dalīšana vēl stāv priekšā, tamdēļ Zemnieku saeima spēcinājās, ievēlot jaunu mūru sitēju valdi šādā sastāvā: M. Dzelzkalēja, J. Cīrulis, I. Alpa-Eizenberga, A. Akmens, A. Trons, A. Burmistris, K. Sūniņš, M. Bērziņš.
