Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
20. februāris, 2012
Drukāt

Zenta Mauriņa aicina viesos


maurina_13

No februāra vidus pēc apjomīgas renovācijas apmeklētāji atkal gaidīti ciemos Zentas Mauriņas piemiņas istabās Grobiņā. Būvdarbu laikā paveikts patiesi daudz: apmesta nama fasāde, veikta hidroizolācija, nomainītas sijas, ielikti jauni logi un durvis, remontētas un labiekārtotas iekštelpas.

 

Muzeja “atkalatvēršana” norisa svinīgā gaisotnē ar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķu sniegtu koncertu un izstādes “Kopsaiste” atklāšanu. Z. Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava pastāstīja, ka izstādē, kas būs skatāma līdz 3. martam, eksponēti darbi no Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja krājumiem – J. Rozentāla skices un zīmējumi (deponētas kopijas), kā arī viņa dēla Miķeļa Rozentāla gleznas. 
Vecais doktorāts Grobiņas centrā ir lielākā izcilās latviešu kultūrfilozofes, rakstnieces Zentas Mauriņas (1897 – 1978) piemiņas vieta Latvijā; tam ir gara un neparasta vēsture no laikiem, kad te pacientus pieņēma ārsts Roberts Mauriņš. Tas ir arī Grobiņas kultūras centrs, kur regulāri tiekas radošā inteliģence un cilvēki, kas interesējas par literatūru un mākslu.

 

Te saimniekoja Mauriņu ģimene

Ārsta Roberta Mauriņa doktorāts tika iekārtots namā ar vienpadsmit istabām, ko ieskāva vienā ēkas galā augošs ozols, ap ēku kuplojušas kļavas un liepas, bet pagalma pusē dārzs ar vecām ābelēm, sešu šķirņu plūmēm un ogu krūmiem. Ēkai bija piebūve – plaša stikla veranda. Nams Mauriņu ģimenei gan nav piederējis, tā īpašnieks bijis kāds vīrs, uzvārdā Kušķis. Ielas pretējā pusē atradies ugunsdzēsēju depo un šā iemesla dēļ īpašnieks namu neapdrošināja, jo uzskatīja, ka dzīvo drošībā. Likteņa ironija – 1912. gada Līgo vakarā izcēlies ugunsgrēks un gandrīz visas Lielās ielas mājas, doktorātu ieskaitot, nodega! 
Salīdzinot ar trūcīgajiem grobiņniekiem, Mauriņu ģimene dzīvoja ar plašu vērienu – rakstnieces māte, pianiste Melānija Mauriņa bieži rīkoja “muzikālās orģijas”, kas pilsētniekiem nav patikušas. Namā ciemojušies sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, dzejnieks Jānis Akuraters, kura darbus Z. Mauriņa tulkojusi vācu valodā, Pāvils Vīlips un citi. Daudz par rakstnieci un viņas ģimenes dzīvi Grobiņas doktorātā var uzzināt, izlasot autobiogrāfiskās triloģijas pirmo grāmatu “Tālā gaita” (“Astras apgāds”, 1955).

 

Doktorāts jeb muzejs mūsdienās
”

Vienīgās agrāko laiku liecinieces varētu būt baltās podiņu krāsnis,” stāsta Maija Rolava, “bet visa pārējā iedzīve gan pēc Mauriņu ģimenes pārcelšanās uz Liepāju 1921. gadā, gan pēc Otrā pasaules kara un tai sekojušās emigrācijas ir zudusi nebūtībā.” Piemiņas istabas palīdzējuši iekārtot daudzi cilvēki, arī ilggadējā Z. Mauriņas sekretāre un draudzene Irene Mellis, kura dāvinājusi dažas rakstniecei piederējušas lietas.
Kā tikai šeit, doktorāta telpās, laika gaitā nav bijis! Pirmā pasaules kara gados vācieši te ierīkojuši kazino, padomju varas gados doktorāta pusē bija telegrāfa centrāle, bet ēkas otrajā pusē – pasta nodaļa, kas uz citām telpām pārcelta tikai pirms trim gadiem. Tikai pirms pieciem gadiem, pastam pārceļoties uz citām telpām, Grobiņas pašvaldība beidzot ieguva īpašumtiesības – ēku atpirka no AS “Latvijas Pasts”. Uzreiz tika veikts pamatīgs remonts, jo nams tobrīd atradies nožēlojamā stāvoklī: ar āra tualetēm, krāsns apkuri utt. Savukārt telpā, kur Mauriņu laikā bijusi viesistaba, renovācijas laikā nomainīts grīdas segums, logi un apgaismojums.
Neņemot vērā telpu nepiemērotību, līdz renovācijas sākšanai visu četrpadsmit gadu laikā, kopš pastāv Z. Mauriņas piemiņas istabas, rīkotas tikšanās ar Latvijas kultūras cilvēkiem – dzejnieci Māru Zālīti, teologu Juri Rubeni, mākslinieci Viju Dzintari, dzejnieku, tulkotāju Jāni Elsbergu un daudziem citiem, kā arī izstādes. Kopumā piemiņas istabas apmeklējuši vairāk nekā 34 000 cilvēku.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+