Ziedi pie Brīvības tēla kājām 0
Mani līdz sirds dziļumiem satrauca 15. augustā “LA” paustie lasītāju viedokļi par atsevišķiem gadījumiem, kad tiek pieļauta latviešu tautai svētā Brīvības pieminekļa necienīga nodēvēšana Mildas vārdā.
Kaut arī sieviete ar šādu vārdu varbūt varēja kalpot tēlniekam par Brīvības tēla sejas veidola prototipu, tas nekādi nedod tiesības šo īpašvārdu attiecināt uz mūsu tautas svētumu. Paldies Dievam, ka arī rakstītāji pauž šādu viedokli!
Šādu zaimojošu attieksmi pret mūsu tautas gara mantām un simboliem var sagaidīt tikai no mūsu ienaidniekiem.
Kopš agras bērnības vecāki mani audzināja ar domu, ka viss, kas svēts manai tautai, ir svēts arī man. Tāpēc jau skolas gados, dzirdot nostāstus, ka par spīti čekas okšķeriem Latvijas valsts svētkos šur tur telefona stabos un kokos uzvilkti sarkanbaltsarkanie karogi, es savā bērna prātā sāku fantazēt, kā varētu šādu karogu uzvilkt Brīvības piemineklī. Vēlāk, jau pieaudzis būdams, ejot gar Brīvības pieminekli, klusībā vienmēr tam atdevu godu.
1988. gadā man radās izdevība ar toreiz vienīgajām Baltijas valstīs 50 metrus garām ugunsdzēsēju autokāpnēm uzbraukt 17 stāvus augstajā Brīvības piemineklī un nolikt sarkanbaltsarkanus ziedus pie Brīvības tēla kājām.
Pēc tam, jūtot savu tuvo galu, trakoja čeka un mani represēja. Toreizējais iekšlietu ministrs Šteinbriks un čekas priekšnieks Zukulis bija gatavi mani gabalos saplosīt.
Vēlāk, izejot cauri kautiņiem ar OMON un ņemot aktīvu dalību Aizsardzības spēku un Nacionālo bruņoto spēku atjaunošanā, man kā vienam no pirmajiem 16 virsniekiem atjaunoja militāro dienesta pakāpi. Tajā vakarā, kad Aizsardzības spēku komandieris D. Turlais ierindas priekšā nolasīja aizsardzības ministra T. Jundža kunga pavēli par manas majora dienesta pakāpes atjaunošanu, aizkustinājuma asaras sariesās acīs. Ejot uz māju, piegāju un nostājos pie Brīvības pieminekļa, militārā sveicienā pieliku roku pie cepures un noskaitīju Svēto lūgšanu.
Līdz mūža beigām Brīvības piemineklis būs mans un manas tautas svētums. Arī saviem pieciem bērniem, kuri uzauguši par dedzīgiem savas Tēvzemes patriotiem, kā arī desmit mazbērniem un mazmazdēliņam, esmu vienmēr mācījis un mācu mīlēt Tēvzemi, cienīt savu tautu un turēt godā darba tikumu.
Ar cieņu, Jānis Gustsons, atvaļināts pulkvežleitnants, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
