Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. jūlijs, 2012
Drukāt

Ziedotu muižai, bērniem un dzīvnieku patversmēm

Lasītājiem vaicāju – ja būtu tāda iespēja, kam viņi ziedotu naudu, piemēram, 1000 latu.

 

* Rūdolfs Kalniņš (18) Jaunpiebalgā: “Man šī nauda būtu ļoti nepieciešama manas zemnieku saimniecības attīstīšanai. Šobrīd esmu pabeidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma 2. kursu, vasarā saimniekojam kopā ar vectēvu, mums ir 10 govis, 50 ha zemes. Par tūkstoš latiem iegādātos dažādus instrumentus, uzgriežņu atslēgas, kokmateriālu, salabotu govīm aplokus, kūtij nomainītu jumtu.”

* Milda (77) Jelgavā: “Ja man būtu tāda iespēja, visu naudu ziedotu slimajiem bērniem. Arī tagad, cik vien varu, no savas pensijas atvēlu bērniem, kam nepieciešama ārstēšanās īpašās klīnikās vai operācijas. Pēdējā laikā mani satrauc biežie ugunsgrēki, kuros ģimenes zaudē savas mājas ar visu iedzīvi. Uzskatu, ka šajās situācijās vainojama nolaidība, jo pašiem vien jāuzmana, vai elektriskie vadi atbilst drošības prasībām.”

* Rita Kalniņa Rīgā: “Ja man būtu lieki tūkstoš lati, tos visus līdz pēdējam santīmam atdotu suņu patversmēm. Tikai divreiz esmu zvanījusi pa ziedojumu tālruni, lai palīdzētu diviem cilvēkiem – puisim, kuru nežēlīgi piekāva un pameta likteņa varā uz AB dambja Rīgā, kā arī vīrietim, kurš bija ziedojis materiālus un savu darbu, lai uzbūvētu jaunu mājokli nodegušā vietā kādai Latgales daudzbērnu ģimenei. Pēc gada ugunsgrēks izcēlās arī paša labdara mājā.”

* Rasma Karpova Rīgā: “Uzskatu, ka visneaizsargātākie mūsu sabiedrībā ir bērni bāreņi. Viņiem noteikti ziedotu kādu naudas summu. Ja man būtu tik daudz naudas kā Lembergam, Šķēlem vai Šleseram, atvēlētu arī dzīvnieku patversmēm un bērniem invalīdiem. Nauda vien negarantē laimi dzīvē. Manam radiniekam ir 400 latu pensija, nekustamais īpašums, visādu veidu tehnika. Bet viņam 60 gadu vecumā esot apnicis dzīvot, sācis arī dzert.”

* Zigurds Mežavilks Rīgā: “Es tūkstoš latu ziedotu mātēm, kuras audzina vairākus bērnus. Kamēr bērni mazi, mācās skolās, ģimenei tas prasa ļoti lielus izdevumus. Jo vairāk bērnu, jo vairāk naudas nepieciešams, lai nodrošinātu visiem labu izglītību un nodarbības interešu pulciņos.”

* Margarita Gaile (77) Rundāles novadā: “Es šos tūkstoš latus ziedotu, lai tiktu atjaunota brīnišķīgā Kaucmindes muiža, tās parks un upītes krasti. Kopš muiža nonāca privātīpašnieka rokās, tur valda haoss un netīrība. Katru dienu dodos pastaigā uz parku, savācu arī jauniešu izsviestās pudeles un papīrus. Parkam ar milzu ozoliem ir ļoti laba aura, par to pati esmu pārliecinājusies. Ja esi noguris, stresa pārņemts, ieej parkā un pēc brīža visi pārdzīvojumi kā ar roku noņemti. Muiža pazīstama arī ar slaveno Kaucmindes skolu, kas tur ilgus gadus darbojās.”

* Dace Apse (73) Jūrmalā: “Es ziedotu tām nelaimīgajām ģimenēm ar bērniem, kuriem nodeg mājas ar visu iedzīvi un paši paliek zem klajas debess. Savukārt atbalstīt slimo bērnu ārstēšanu būtu valsts pienākums. Manuprāt, reklāmas, kas aicina ziedot vienu latu bērniem invalīdiem, dažkārt kļūst tik uzbāzīgas, ka panāk pretējo – es neziedoju. Šie aicinājumi televīzijā būtu jāveido citādi.”

* Imants Plucis (82) Vecumniekos: “Ja man būtu tūkstoš latu, skatītos, kam vairāk vajadzīga palīdzība. Varbūt ziedotu nabaga bērniem, invalīdiem.”

* Antoņina Reidzāne (89) Ogrē: “Tā ir liela nauda – tūkstoš latu. Es tos sadalītu savu māsu bērniem. Mēs esam piecas māsas, man savu bērnu nav, tikai audžudēls, arī viņam kādu summiņu atvēlētu. Māsu bērni ir pieauguši, strādā, sevi nodrošina, taču lieks lats nevienam netraucē.”

* Velta Purlīce Tukuma novadā: “Ja man būtu iespēja ziedot tūkstoš latus, es izvēlētos cilvēku, kuru labi zinu, un tikai tad novēlētu savu ziedojumu. Ja viņam vajadzētu ārstēties, uzlabot veselību, sevišķi tas attiecas uz bērniem. Nepiedalos akcijās, ko rīko televīzija, jo uzskatu, ka tas ir netaisnīgi, ka liela daļa no viena lata paliek starpniekiem un tālruņa apkalpojošajai organizācijai. Ja reiz aicina ziedot, arī šie uzņēmumi varētu ziedot savas izmaksas, kaut vai PVN, nevis pelnīt, izmantojot cilvēku līdzjūtību.”

* Māris Krieviņš Raunā: “Par tūkstoš latiem nopirktu vienu fotoradaru un 30% pārskaitītu Valsts policijai savu ierindas darbinieku prēmēšanai. Lai naudu saņem nevis kāda ļoti slepena privāta firma, bet valsts, tātad Iekšlietu ministrija un Valsts policija. Īstenībā radaru ierīkošana bija šo institūciju funkcija.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+