Ziedu stundas galerijā “Antonija” 0
Klasiskās mākslas galerijā “Antonija” līdz 17. jūlijam skatāma gleznotājas Andželas Strupules-Smalkās (1971) darbu izstāde “Stundas”. Izstādē māksliniece turpina sarunu savās gleznās ar ziediem un par ziediem. Šajā izstādē vēl lielākā tuvplānā, vēl jūtīgāk un arī drosmīgāk.
Māksliniece neglezno ziedus vāzes. Tā nav klasiskā klusā daba. Viņas ziedi ir it kā ārpus laika un telpas. Mākslinieces darbos ir lilijas, rozes, kallas, begonijas, orhidejas, tulpes, peonijas, ābeļziedi, krokusi, kam varētu piešķirt tādas rakstura īpašības kā mierinājums, kaislība, erotika, arī skumjas un sāpes. Izstādes kuratore Sarmīte Sīle teic: “Ir acīm redzami, ka zināšanas par pārdzīvojumu mehānismu ļauj viņai labāk saprast, izpētīt un uz audekla uzlikt arī savus pārdzīvojumus. Iedziļināšanos savas esības saturā māksliniece sāk, gleznojot bez priekšmetiskas kompozīcijas zeltaini sudrabotos, dzeltenos, gaiši zilos un rozā toņos. Šajos darbos krāsa ir “jālasa” kā stāsts par krāsu psiholoģiju un tās iedarbību uz cilvēka zemapziņu. Pētījums turpinās ar asu pagriezienu. Gleznotāja ierauga ziedu. Viņu interesē forma, krāsu un to jūtu, pārdzīvojumu gamma, ko sniedz saskarsme ar šo brīnišķo dabas rotu. Un arī šeit viņu interesē zemapziņas dzīve – cik lielā mērā zieds iedarbojas uz mūsu maņām.”
Māksliniece ir diplomēta psiholoģe, varbūt tieši tāpēc viņa izstādei izvēlējusies gan ietilpīgu, gan visiem saprotamu nosaukumu – “Stundas”. Māksliniece atzīst: “Stundas – cik relatīvi nosacīta laika mērvienība… Kā atšķiras stundas, kad priecājamies, kad klusi līksmojam par kopā būšanu ar saviem mīļajiem, par panākumiem, gandarījumu par paveikto. Vai kā satraukumā gaidām kādu likteņa svarīgu atbildi, kad jāmokās pārdomās izvēles priekšā, jo nevar aptvert visas cēloņsakarības, vai kad jātiek galā ar pieredzēto, jāpaņem tas un jāatrod spēks turpināt ceļu. Stundas, kad uzmācas skumjas un bezcerība. Kad izbaudi vientulīgu klusumu vai burzmas uzbāzīgo skaļumu… Pastāv teorija, ka laiks neeksistē. Man tuvāk šķiet hipotēze, ka katram ir sava laika izjūta, tā kā savs realitātes redzējums. Tās ir dažāda garuma stundas,” nosaka A. Strupule-Smalkā.
“Stundas, kas pavadītas pie molberta, ieraugot peoniju kā mežģīņu mākoni, nav veltas, tās ir piepildītas ar atklājumu, prieku un mīlestību. Māksliniecei patīk eksperimentēt ar krāsu – no zeltaini mirdzošas līdz pilnīgam baltumam un tad atpakaļ pie varavīksnes daudzkrāsainības. Šoreiz ir viss – spilgti balts un sarkans, melns un rozā, trakoti sarkans un mierinoši lillīgs,” atklāj S. Sīle.
Spēlējoties ar izstādes nosaukumu, S. Sīle nosaka: “Garas stundas pagāja gleznojot, vēl garākas domājot. Cik daudz paies citiem vērtējot?”
