Brīvdabas atpūtas cienītājam bezsniega ziema nav traucēklis 0
Ieilgušais pliksals kā Latvijas lauku viesu namu saimniekus, tā potenci ālos klientus un lauku atpūtas cienītājus ir nedaudz samulsinājis, tomēr asociācijas “Lauku ceļotājs” vadītāja Asnāte Ziemele norāda, ka klusajā sezonā daudzas lauku viesu mājas samazina nakšņošanas cenas pat par 30 – 40%. Un galu galā laukos var atrast ko darīt arī bezsniega ziemā.
Sniega segas trūkums sala apstākļos var būt pat noderīgs, ja laiku izmantot pastaigām pa dabas takām, to iesaka dabas teku un lauku tūrisma jomas pārzinātājs Juris Smaļinskis. Zeme sasalusi, dubļu nav, koki bez lapām, tātad var iet visur un redzēt to, ko vasarā aizsedz lapotnes. Īpaši labi skatam paveras upju ielejas un iežu atsegumi: “Superīgi tagad varētu izskatīties takās pie Amatas. Izcils maršruts ir starp Līgatni un Siguldu.” Gluži svaigs jaunums ir Ziemassvētkos pie Kandavas Mācītājmājas atklātā Ozolāju taka Abavas senlejā. To veido dēļu laipas, kāpnes un divas platformas. Taka sākas pie Mācītājmājas un ved lejup pa senās Abavas krasta nogāzi uz tā sauktajiem Vecajiem Ozolājiem. Lejā ir pļava upes ielokā, kas vēsturiski bijusi iecienīta kandavnieku pulcēšanās vieta dažādos sabiedriska rakstura pasākumos. Protams, visskaistāk tur būs pavasarī. Otra no pēdējā laikā labiekārtotajām vietām ir Ogres Zilie kalni ar jauno skatu torni, kas tur stāv kopš pagājušā gada beigām. Tornis ir no koka un 30 metru augsts. Rīgai tuvie Zilie kalni daudziem asociējas ar slēpošanu, taču Smaļinskis atgādina, ka faktiski jebkura slēpotāju iecienīta vieta ir skaista arī tad, ja sniega nav. Nepilns gads tāpat ir Dauģēnu dabas takai Mazsalacā. 5,7 km garā taka no Skaņākalna ved pa Salacas labo krastu gar Dauģēnu klinti līdz Ramatas upītes ietekai, piedāvājot vērot upes stāvā krasta ainavas. Iežu avotiņi un ūdenskritumi sasalstot veido gleznainos ledus kritumus. Arī to meklēšanai un ieraudzīšanai bezsniega laiks ir kā radīts.
Špūre gar jūru
Sals pārklāj ar ledu ne vien upes un ezerus, bet arī purvus. Ja sniegs tomēr parādās, un tam jāparādās, ir vērts uzkāpt uz distanču slēpēm un apmeklēt vasarā nepieejamas vietas: “Slēpot pa lieliem purvu masīviem ir ļoti interesanti. Protams, tas nekad nebūs masveida tūrisms un ir jāievēro piesardzība, taču tā ir vienreizēja brīvības sajūta,” tā biologs un ekotūrisma speciālists. Zināms, vienmēr var mērot ceļu gar jūras krastu – gan gājām, gan slēpojot. Jura Smaļinska iecienīta ir Vidzemes jūrmala. Teiksim, no Pierīgas līdz Igaunijas robežai: “Tā ir ideāla trase. Kad pagājušajā gadā tur slēpoju, mani pārsteidza, ka faktiski visā garumā bija ieslēpots ceļš – “špūre”. Vietējie un atpūtnieki to pamazām ievelk, līdz atsevišķie posmi savienojas vienā maršrutā. Domāju, Kurzemes piekrastē ir līdzīgi, kaut pilnīgi drošs, ka špūre tur būs, jau nevari.” Maršrutu var sadalīt vairākos posmos, pārlaist nakti viesu namos un no rīta doties tālāk. Pieredzējušais dabas tūrists gan rekomendē apiet ne vien lielo, bet arī mazo un straujo upju ietekas, lai arī pirmajā brīdī var šķist, ka tās ir aizsalušas.
Ņemot vērā, ka pēdējās ziemas Latvijā tomēr bijušas samērā sniegotas, distanču slēpošana sāk atgūt savu bijušo popularitāti. Tiesa, “Lauku ceļotāja” asociācijā esošās viesu mājas slēpju nomu piedāvā vēl samērā reti, jo nav lāgā ekonomiski izdevīgi – turēt slēpes un zābakus klientiem, kas tos izmantos varbūt reizi gadā. Taču nedrīkst aizmirst slidošanas iespējas! Re, Gaujas nacionālajā parkā esošās viesnīcas “Kārļamuiža” saimnieki iztīrījuši veco muižas dīķi, un tagad tā ir 30 m gara un 20 m plata brīvdabas slidotava, kas muižas viesiem izmantojama bez maksas. Ir arī slidu noma.
Smaļinskis kā biologs iesaka ziemā vērot arī putnus. Tas, ka putnus var vērot vien pavasaros un rudeņos, ir maldīgs priekšstats: “Tas ir stereotips, ka putns aizlido no punkta A uz punktu B un tur arī paliek. Faktiski, tiklīdz ir siltāks laiks, putni lido atpakaļ; kad kļūst aukstāks, atkal aizlido. Tas ir pulsējošs, nevis lineārs process.” Īpaši labi to varēja redzēt decembrī, kad Latvijā vēl bija samērā silts.
Ziemas vīns un podi
Neatņemama lauku tūrisma sastāvdaļa kā ziemā, tā vasarā ir pirtis (jaunums – pie Murjāņiem ir Pirts muzejs!). Tradicionāli ziemā tiek pieprasītas SPA procedūras, un tās nav obligāti meklēt tikai lielās Igaunijas vai Jūrmalas atpūtas mājās, jo SPA ir arī Latvijas laukos – Dikļu pilī, Nītaures dzirnavās, hotelī “Annas” Amatas novadā, viesu namā “Lantus” Valmieras novadā, “SPA Hotel Usma” pie Usmas ezera. Taču tikpat labi ziema var būt teicams brīdis lauku labumu tūrēm. Gastronomiskais piedāvājums Latvijas laukos pēdējos gados strauji gājis plašumā un ziemā, kā zināms, var atļauties apēst vairāk nekā vasarā. Patlaban “Lauku ceļotājā” topošajā “Lauku labumu ceļvedī” iekļautas 283 saimniecības, kas piedāvā dažādas vēdera izklaides. Saimniecību, kas uz to specializējas, par spīti nesenajai krīzei, kļuvis vēl vairāk nekā agrāk. Pieaugums ir ne tikai kvantitatīvs, bet arī kvalitatīvs. Pēdējos pāris gados jo izteikti vērojams mājas vīnu gatavošanas bums. Klients jau var sākt izvēlēties, vai grib tikai degustāciju vai arī papildus kādu teatralizētu uzvedumu, priekšnesumu. Jāpiemin vīna darītava “Abavas” pie Sabiles, Aizputes vīna darītava.
Otra tendence, kas aug plašumā, ir zivju delikatešu piedāvājums piekrastē, īpaši Kurzemē. Turklāt piedāvāts tiek ne vien nobaudīt žāvētas zivis, bet tāpat izmēģināt, kā ir ar zvejniekiem braukt jūrā. Labs piemērs tādā ziņā ir Bērzciema “Dieniņas”, tomēr jūrā braukšanu labāk atstāt vasarai.
No gastronomiskajām lietām viens no šābrīža jaunumiem ir Vandzenes pagasta zemnieku saimniecībā “Bērzi” piedāvātais kazas piena saldējums. Kazkopības saimniecības ar kazas piena produktiem, kas ražoti uz vietas, pieder pēdējā laika tendencēm. Tādas vietas ir jau visai plaši pazīstamie “Līcīši” Ozolniekos vai “Baroni” Medzes pagastā. Tikmēr brīvdienu māju “Garīkas” saimnieki, kas pazīstami kā šitakē sēņu audzēšanas pionieri Latvijā, tagad piedāvā nogaršot arī pēc senām receptēm gatavotu savdabīgu zālīšu dzērienu “ponšo”. Ēdamlietu ziņā ļoti aktivizējušies Alsungas suiti. Alsungā ir Rutas Sokolovskas vadītā “Sui-tu maize”, kur cep saldskābmaizi un sklandraušus. Vizīte gan iepriekš jāpiesaka, tad ir iespēja arī paklausīties “Suitu sievās” un apskatīt suitu tautastērpus un saktas. “Lauku ceļotāja” ļaudis stāsta, ka ar maizes cepšanu Latvijā noticis līdzīgs “sprādziens” kā ar mājas vīna darīšanu. Kvalitatīvu maizes cepšanas vietu laukos patlaban ir visai daudz – brīvdienu māja “Ievlejas” pie Pāvilostas, Blomes pagasta “Donas”, kur piedāvā kultūrizglītojošu programmu “Maizes cepšana”, “Jaunkalēji” pie Lubānas, “Firsta Līvena gardā maize” Kalnamuižā pie Smiltenes.
Juris Smaļinskis rekomendē iegriezties “Durbes veltēs”, kur mazā ražotnē taisa augļu, ogu un dārzeņu konservus, dara mājas vīnus. Blīdenes pagastā ir “Meduspils”, kuras saimniekam pieder 300 bišu saimes. Piedāvāti tiek desmit medus veidi, kā arī nekur citur nenobaudāms produkts – medus salmiņi bērniem.
Visos gadalaikos spēkā ir zirgu izjāžu iespējas. Šur tur lauku apvidos, ja ir sniegs, var vizināties kamanās. Ar to labi pazīstama saimniecība “Klajumi” pie Krāslavas, kuru vizināšanas un izjāžu trases ved pa dabas parku “Daugavas loki” un Baltkrievijas pierobežu. Tāpat minama zirgu sēta “Untumi” Rēzeknes novadā un “Rudo kumeļu pauguri” Kaunatas pagastā, “Jura staļļi” Grobiņas novadā.
Arī keramiķi neguļ ziemas miegu. “Saules ceplī” Smārdes pagastā keramiķe Madara Bartkeviča traukus darina nevis uz podnieka ripas, bet lipina ar rokām. Podnieki, kas uzņem tūristus, laiku pa laikam rīko cepļu atvēršanas. Tas nozīmē ne vien pirmajam redzēt, kādi darbi sanākuši, bet arī dzirdēt meistara stāstu. Protams, par tādu pasākumu jāinteresējas iepriekš. Teiksim, Vogulu dzimtas ceplis Lendžu pagastā pie Rēzeknes plāno cepļa atvēršanu februārī.
Uzziņa
Iespējas ziemas atpūtai laukos meklējiet vietnēs:
“celotajs.lv”
“viesunamiem.lv”
