Ziemas rapšu audzēšanas tehnoloģijas 0
2006. gadā no 83 tūkst. ha rapšu kopplatības 33% aizņēma ziemas rapši, bet 2009. gadā, kad kopējā rapšu sējplatība bija 93 tūkst. ha, ziemas rapši aizņēma jau 65%. Aizvadītās divas ziemas pārbaudīja gan ziemas rapšu izturību, gan ražotāju prasmi izvēlēties konkrētiem apstākļiem optimālu audzēšanas tehnoloģiju. Šajā rakstā atkārtoti diskutēsim par svarīgiem jautājumiem sekmīgai ziemas rapšu audzēšanai.
Ziemas rapši ir ļoti labi priekšaugi graudaugiem, īpaši ziemas kviešiem. Kaimiņvalstu pētījumi rāda, ka ziemas rapši kā priekšaugs devis lielāko ražas pieaugumu ziemas miežu sējumos, tas nedaudz atpaliek ziemas kviešiem. Svarīgi, ka rapšu pozitīvā ietekme uz pēcaugiem novērojama divus gadus. Iekļaujot ziemas rapšus augu maiņā (25%), pieaug augsnes organiskās vielas daudzums, samazinās nezāļu (īpaši daudzgadīgo nezāļu) daudzums. Svarīgi ir izprast dažādos agronomiskos un agrometeoroloģiskos faktorus, kas raksturīgi konkrētai saimniecībai un ietekmē lielas rapšu ražas veidošanos.
Augsnes izvēle un apstrāde
Rapši ļoti labi aug augsnēs, kurās aug kvieši, kartupeļi, kukurūza, tas ir, labi iekultivētās minerālaugsnēs. Mazāk piemērotas ir smagas, noblīvētas māla augsnes un vieglas smilts augsnes; pārziemošanas problēmas raksturīgas kūdras augsnēs.
Izvēloties augsnes apstrādi, būtu jāņem vērā augsnes īpašības, konkrētā gada meteoroloģiskie apstākļi, priekšaugs, saimniecībā pieejamā tehnika un tās resursi, kā arī jāsaprot rapšu augšanas īpatnības, īpaši rudens periodā.
Ļoti svarīgi ir nodrošināt rapšu laukā vēlamo augu biezību, bet šo rādītāju lielā mērā ietekmē augsnes apstrādes veids. Rapšiem kā jebkuram kultūraugam nepieciešams sagatavot vienmērīgu un pietiekami blīvu sēklas gultni, lai nodrošinātu mitruma pieplūšanu sēklām, bet virs sēklas nepieciešama smalkdrupataina augsne. Tādējādi tiks nodrošināta straujāka sēklu sadīgšana.
Rudens periodā svarīgi, lai rapšiem labi attīstītos sakņu sistēma, kas ir mitruma un gaisa režīma jutīga; jāsaprot, ka sakne ir svarīgs rezerves barības vielu avots augam ziemošanas laikā.
Latvijā trūkst pētījumu par piemērotāko augsnes apstrādes veidu ziemas rapšiem, bet patlaban izplatītākais augsnes apstrādes veids ir klasiskais – lietojot aršanu ar velēnas apvēršanu; mazāk populāra ir minimālā augsnes apstrāde, un pavisam nedaudz rapšus audzē, arī lietojot tiešo sēju.
Ja augsni apar (vēlams 20–25 cm dziļumā), tad svarīgi to darīt laikus, lai pirms sējas tā nedaudz nosēžas jeb sablīvējas; pēc sējas var būt nepieciešamība augsni pievelt. Rapšu pirmajās attīstības nedēļās tie izmanto augsnes slāni līdz 10 cm dziļumam; ir svarīgi, lai tiem pietiktu gan mitruma, gan gaisa.
Augsnes minimālā apstrāde ziemas rapšiem ir pievilcīga, jo tā ir ekonomiska gan ražošanas resursu, gan laika ziņā rudens periodā, kad var būt nepieciešams apsēt lielu platību un ar mazākiem ieguldījumiem. Taču Lietuvā veiktajos pētījumos no 1997. līdz 1999. gadam noskaidrots, ka rapši lielāku sēklu ražu dod klasiskajā augsnes apstrādes variantā, bet vislabāk ziemojuši un devušis lielāko ražu, veicot augsnes apstrādi arī dziļākajos slāņos, lietojot vai nu dziļu augsnes kultivēšanu (līdz 35 cm), vai pat dziļirdināšanu (līdz 50 cm).
Sējas laiks, izsējas norma un augu attīstība rudenī
Latvijā pētījumi par ziemas rapšu optimālo sējas laiku un izsējas normu ir veikti maz. Latvijas apstākļos rapšiem rudens veģetācija ilgst aptuveni 70–80 dienas. Apskatot jautājumu par ziemas rapšu sējas termiņiem, jāņem vērā reģiona ģeogrāfiskā atrašanās vieta un tās agroklimatiskie apstākļi. Izvēloties sējas laiku, svarīgi saprast, ka rapšiem, lai tie labi attīstītos un sagatavotos pārziemot, ir nepieciešams noteikts daudzums siltuma un mitruma, kas ir vieni no svarīgākajiem augšanas un attīstības faktoriem rudens periodā. Siltuma un gaismas daudzums, ko rapši var izmantot rudens periodā, ir ļoti atšķirīgs, izvēloties atšķirīgus sējas laikus.
Lietuvas pētnieka R. Veļičkas un arī mūsu pētījumu dati liecina, ka sekmīgai rapšu ziemošanai tam ir labi jāattīstās rudens veģetācijas periodā, bet tajā pašā laikā augi nedrīkst pāraugt. Jābūt pietiekami attīstītai gan rapšu virszemes daļai, gan saknei. Rapšu attīstību rudenī raksturo vairāki fitometriskie rādītāji, kas izteikti atkarīgi no sējas laika. No 2007. līdz 2010. gadam rudens periodā LLU MPS Vecauce veikti temperatūras, nokrišņu un rapšu rudens attīstību raksturojoši augu mērījumi, kā arī atsevišķu rādītāju aprēķini.
Dati liecina, ka rapši, kas sēti augusta otrajā dekādē, pilnīgi sadīgst 8–10 dienās. Augusta sākumā nereti novēro sausuma periodus, un šajā laikā sētu rapšu dīgšana var ieilgt līdz 15 dienām un ilgāk. Augsnes mitrums sējas laikā un nokrišņu daudzums pēc sējas līdz šim bijuši būtiskākie dīgšanu ietekmējošie faktori.
Vecaucē izmēģinājuma četros gados augusta pirmā dekāde ir bijusi ļoti sausa. Tomēr pētījuma rezultāti liecina, ka rapši, kas sēti augusta pirmajās dienās, līdz veģetācijas perioda beigām var ievērojami pāraugt, kas palielina pārziemošanas risku.
Turpretim vēlu sēti rapši (pēc 1. septembra) rudens periodā sasniedz vien 3–4 lapu stadiju, kas ir par maz pārziemošanai. Divos (2010. un 2011. g.) no četriem izmēģinājuma gadiem 10. septembrī sēti rapši nepārziemoja vispār. Lai rapši labi pārziemotu, tiem pirms ziemošanas jābūt rozetes attīstības stadijā ar 8–10 lapām, bet novērots, ka rapši labi ziemo arī tad, ja tiem ir 6–8 lapas. Rapši ir labi sagatavojušies ziemošanai, ja to saknes kakla diametrs ir 8–10 mm robežās, bet augšanas punkta augstums nav lielāks par 30 mm.
Svarīgs faktors, kas ietekmē augšanas punkta augstumu, ir gan augu biezība, kuras sākotnējais cēlonis ir izsējas norma, gan arī konkrētas šķirnes ģenētiskās īpašības. Ja augšanas punkta augstums pārsniedz 30 mm (1. attēlā pa kreisi augšanas punkta augstums 50 mm, pa labi – zem 20 mm), tad ir iespēja, ka rapšu augšanas centrālais pumpurs nepārziemo – tas aiziet bojā. Ja rapši tomēr pavasarī ataug no lapu žāklēs esošajiem pumpuriem, veidojot sānzarus, tad novērots, ka tie nevienmērīgāk nogatavojas, kas var radīt ražas zudumus novākšanas laikā.
Mūsu iepriekšējos pētījumos par rapšu augšanu un attīstību novērota fungicīdu – augu augšanas regulatoru (Juventus 90 un Folikūrs) – lietošanas pozitīvā ietekme uz rapšu rudens augšanas rādītājiem; augšanas regulatora lietošana palielināja lapu skaitu (līdz ar to uzlabojot zarošanos), palielināja saknes masu un pazemināja augšanas punkta augstumu, līdz ar to uzlabojot ziemcietību un palielinot sēklu ražu līdz pat 0,43 t/ha, salīdzinot ar rudenī neapstrādāto kontroli.
Rapšu audzēšanā izmanto divu veidu rapšu šķirnes – līnijšķirnes un hibrīdus. Hibrīdiem galvenokārt raksturīga augu straujāka augšana, tie veido spēcīgāku sakņu sistēmu, kas nodrošina labāku nostiprināšanos augsnē. Ņemot vērā hibrīdu ātraudzību, tos vēlams sēt 5–7 dienas vēlāk nekā līnijšķirnes, kā arī tos var veiksmīgi izmantot, ja nokavēts sējas termiņš. Bieži dzirdētais apgalvojums, ka hibrīdi ir ražīgāki par līnijšķirnēm, nav vispārināms: rezultāts ir atkarīgs no konkrētām salīdzinātām šķirnēm un konkrētiem audzēšanas apstākļiem.
Zinātnisko pētījumu rezultāti liecina, ka ziemas rapši vislabāk ziemo, ja sējuma biezība rudens periodā ir 30–60 augi uz m2. Tomēr ir arī pieejami dati, ka biezs sējums (100–120 augi uz m2) ziemo labi. Vecaucē veiktajos pētījumos noskaidrots, ka lielāku sēklu ražu nodrošināja lielāka augu biezība, kas bija saistīta ar izsējas normu; konkrētajā pētījumā, piemēram, šķirnei ‘Californium’, sētai augusta pirmās dekādes beigās, visaugstāko ražu nodrošināja izsējas norma 120 dīgtsp. sēklas uz 1 m2, bet hibrīdajai šķirnei ‘Excalibur’, sētai augusta otrās dekādes beigās, – 80 dīgtsp. sēklas uz 1 m2. Samazinot šīs izsējas normas, raža samazinājās, bet samazinājums nebija būtisks, tas ir, nav nepieciešams līnijšķirnei lietot izsējas normu 120 dīgtsp. sēklas uz 1 m2, ja tāda paša līmeņa ražu var iegūt arī tad, ja sēj 100 vai 80 dīgtsp. sēklas uz 1 m2. Esam arī novērojuši, ka rudens un ziemas periodā biezākos sējumos augu skaita uz 1 m2 samazinājums ir lielāks. Ražotājam noderīgi zināt izsējas normas, kas izteikta kg uz 1 ha, sakarību ar vēlamo dīgtspējīgo sēklu uz 1 m2 skaitu (sk. 1. tab.). Izvēloties konkrēto izsējamo sēklu skaitu uz 1 m2, jāpārzina konkrētai audzēšanas vietai raksturīgā laukdīdzība (smagāka granulometriskā sastāva augsnēs tā parasti ir zemāka).
Zviedrijā un Dānijā uzskata, ka optimālais rapšu sējas laiks ir līdz 15. augustam, vēlāki sējas termiņi samazinot ražu. Vācijas dienvidu rajonos rapšus sēj no augusta vidus līdz oktobra sākumam. Lielbritānijā par optimālo ziemas rapšu sējas laiku uzskata augusta pirmo dekādi (konkrētā pētījumā 7. augusts). Trīs gadu izmēģinājumos Vecaucē noskaidrots, ka visos trīs izmēģinājuma gados līnijšķirnei ‘Californium’ augstākās ražas iegūtas, sējot augusta pirmās dekādes beigās (sk. 2. att.), savukārt hibrīdajai šķirnei ‘Excalibur’ augstākās ražas iegūtas, sējot augusta otrajā dekādē (sk. 3. att.). Pēdējās divās ziemās rapši, kas sēti 10. septembrī, neizziemoja.
Rapšu mēslošana
A. Kārkliņa un I. Līpenītes pētījumos noskaidrots, ka vienas tonnas sēklu ražas ieguvei rapšiem ir nepieciešams aptuveni 55 kg N, 25 kg P2O5, 50 kg K2O, 50 kg CaO, 18 kg S, 10 kg MgO. Taču iznese var mainīties atkarībā no apstākļiem. Rapšu mēslošanā ļoti liela nozīme ir arī mikroelementiem, sevišķi boram, kura iznese rapšiem ir piecas reizes lielāka nekā graudaugiem. Sēru saturoši minerālmēsli rapšu mēslošanā ir obligāti.
Lietojot lielas slāpekļa mēslojuma normas (180–220 kg/ha, 3–5 t/ha plānotajai sēklu ražai), nepieciešams sabalansēt fosfora, kālija un īpaši sēra mēslojumu, kā arī mikroelementu lietošanu.
Pēdējos gados, īpaši Zemgales reģionā, novērots, ka augsnē ir maz sēra, tādēļ sēra mēslojumam jāpievērš īpaša uzmanība. Slāpekļa (N) un sēra (S) attiecība 1 t sēklu un atbilstošajā salmu ražā dažādos literatūras avotos minēta atšķirīga (N:S = 3–5:1), un šāda attiecība būtu arī jāievēro, rapšus mēslojot. Vispārzināms ir tas, ka kopējo N papildmēslojuma normu ziemas rapšiem sadala divās devās: pirmo dod, veģetācijai atjaunojoties, bet otro – kad sāk pacelties stublājs (31.–33. etaps). Nepieciešamo sēra daudzumu rapšiem visbiežāk nodrošina otrajā papildmēslošanas reizē, izmantojot amonija sulfātu, kas satur 23–24% sēra. Ziemas rapšiem sērs visvairāk nepieciešams stublāja veidošanās sākumā, kad attīstās ziedpumpuri.
Jārēķinās ar to, ka Latvijā maija sākums bieži ir samērā sauss un ir novērotas problēmas ar minerālmēslu izšķīšanu un izmantošanu. Nedrīkst nokavēt rapšiem otro papildmēslojumu!
Kaitīgo organismu ierobežošana
Nav nepieciešamības vēlreiz aprakstīt nezāļu ierobežošanu ziemas rapšiem, jo ražotājiem šajā jomā jau ir laba pieredze.
Rapšu slimības
Izplatītākās rapšu slimības Latvijā, kuras esam pētījuši gan iepriekš (2006.–2008. g.), gan turpinām pētīt pašlaik (2008.–2011. g.), ir sakņu kakla un stublāju puve, rapšu baltā puve un krustziežu sausplankumainība.
Sakņu kakla un stublāju puvi dažādos literatūras avotos sauc arī par stublāju puvi, stublāju vēzi, joslaino plankumainību jeb fomozi. Šo atzīst par vienu no postīgākajām rapšu slimībām pasaulē. Visefektīvākie slimības ierobežošanas pasākumi ir augu maiņas ievērošana un kvalitatīva augsnes apstrāde. Iepriekšējo gadu (2006.–2008. g.) rapšu audzētāju saimniecību apsekošanas dati liecināja, ka tādu fungicīdu kā Kantus, Juventus 90 un Folikūrs lietošana tieši fomozes ierobežošanai konkrētajās saimniecībās notika, neizvērtējot smidzināšanas nepieciešamību uz lauka. Šo preparātu lietošana samazināja slimības izplatību gados, kad nenovēroja baltās puves attīstību. Ja baltā puve bija plaši izplatīta, tad fungicīda lietošana samazināja tās izplatību, bet fomoze uz rapšu stublājiem ieņēma atbrīvoto vietu. Kļuva skaidrs, ka fomozes ierobežošanai fungicīds jālieto citā laikā. Šīs slimības ierobežošanai rapšu sējumos Eiropā un citos rapšu audzēšanas reģionos fungicīdu lietošana ir neatņemama audzēšanas tehnoloģijas sastāvdaļa, bet tur uzskata, ka fungicīds lietojams jau rudenī, ja slimības izplatība uz lapām pārsniedz 10%. Pretrunīgi dati iegūti smidzinājumos pēc rapšu pārziemošanas (pavasarī vai vēlāk sezonā). Latvijā pētījumi par fomozes ierobežošanas iespējām vēl turpinās. Trūkst konkrētu ieteikumu par labāko fungicīda lietošanas laiku, jo informācija par to un pētījumu rezultāti ir pārāk nenoteikti un dažādi. Trūkst arī konkrētu datu par fomozes postīgumu un ietekmi uz ražu.
Baltā puve rada ievērojamus ražas zudumus, pat līdz 50% no ražas. Tā bojā stublāju, tātad augam samazinās vai praktiski tiek pārtraukta iespēja uzņemt ūdeni un barības vielas. Baltās puves īpatnība ir tāda, ka slimības pazīmes kļūst redzamas ilgi pēc inficēšanās ar slimību, kas notiek ziedēšanas laikā. Vislabāk simptomi novērojami nogatavošanās periodā. Slimības izplatība ir tieši atkarīga no apstākļiem, kādi ir aptuveni divas nedēļas pirms ziedēšanas un inficēšanās laikā, īpaši no nokrišņu daudzuma. Lietojot fungicīdus slimības ierobežošanai, ir jārēķinās ar to, ka tie praktiski ir jālieto profilaktiski, jo, kā jau minēts, fungicīdu lietošanas laikā slimības pazīmes nav saskatāmas un ir grūti prognozēt, vai slimības izplatība sasniegs ekonomiski nozīmīgu slieksni.
Vecaucē jau vairākus gadus notiek pētījumi par baltās puves ierobežošanas iespējām, izmantojot fungicīdus. Tiek lietoti gan vairāki prognozēšanas modeļi (lēmuma atbalsta sistēmas), gan rutinētā fungicīdu lietošanas tehnoloģija. Līdz šim dažos izmēģinājuma gados fungicīdu lietošana baltās puves ierobežošanai ir bijusi pilnīgi nevajadzīga, piemēram, 2006. gadā ne kontrolē, ne ar fungicīdu apstrādātajos variantos baltās puves pazīmes vispār netika novērotas. Arī izmantotās lēmuma atbalsta sistēmas līdz šim devušas pretrunīgus rezultātus. Prognozēšanas iespējas tomēr ir ļoti svarīgas, jo nav gudra izvēle katru gadu lietot fungicīdu profilaktiski, nedomājot par to, būs vai nebūs baltās puves izplatībai labvēlīgi apstākļi; šāda rīcība ir ekonomiski neizdevīga. Tomēr ir gandrīz neiespējami izveidot universālu prognozēšanas metodi, jo jāņem vērā katras valsts, reģiona, pat lauka īpatnības.
Sausplankumainība savu lielāko postu nodara samērā vēlu rapšu veģetācijas periodā – pāksteņu nobriešanas laikā. Ilggadīgos pētījumos gan Latvijā, gan citur Eiropā slimības izplatība pāksteņu nobriešanas laikā (79. etapā) ir līdzīga. Tā ir atkarīga no katra gada agroekoloģiskajiem apstākļiem, var būt atkarīga arī no sējas termiņa un mēslošanas. Slimības izplatība uz pāksteņiem vidēji reģistrēta no 6% līdz 20%, bet nereti sasniedz pat aptuveni 70%. Svarīgi ir zināt slimības simptomus, lai konstatētu tās izplatību un pieņemtu lēmumu par aizsardzības pasākumiem. Nav skaidrs slimības postīgums Latvijas apstākļos, tādēļ fungicīdu lietošana īpaši sausplankumainības ierobežošanai ir diskutabla.
Kaut arī fungicīda lietošanas efekts šeit minēto slimību ierobežošanai bijis pretrunīgs un atkarīgs no konkrētā gada, tomēr fungicīda–augu augšanas regulatora lietošana rudenī un sekojoša fungicīda lietošana 65. etapā daudzos gadījumos mūsu pētījuma laikā deva būtisku ražas pieaugumu.
Kaitēkļi
Rapšu kaitēkļu pētnieki pēdējos gados atzinuši, ka līdz šim par vienu no galvenajiem ziemas rapšu kaitēkļiem uzskatītajam krustziežu spīdulim (Meligethes aeneus) šobrīd visbiežāk vēl pieskaita krustziežu stublāju un sēklu smecerniekus (Ceutorhynchus spp.), krustziežu pāksteņu pangodiņu (Dasyneurea brassicae), dažās vietās ļoti postīgi izrādījušies arī kailgliemeži (Deroceras spp.).
Rapšu ziedpumpuru rašanās laikā sējumā var parādīties postīgākie un biežākie rapšu kaitēkļi – krustziežu spīduļi. Ja pumpuru veidošanās stadijā vidēji uz auga ir 1–3 spīduļi, bet ziedēšanas sākumā 3–5 vaboles, tad jāveic smidzinājums ar atbilstošu augu aizsardzības līdzekli – insekticīdu.
Pēdējos gados uzskata, ka ziemas rapšos postīgi var būt arī krustziežu stublāju un sēklu smecernieki. Augu aizsardzības speciālisti jau pašreiz iesaka, ka stublāju smecernieks jāierobežo, ja ir viena vabole uz katra četrdesmitā auga. Tomēr jāatzīst, ka
Latvijā tikai pēdējos divos gados ir noskaidrotas rapšu sējumos sastopamās smecernieku sugas un to attīstības cikls (pēta I. Grantiņa, I. Turka), tādēļ to ierobežošanas iespējas, lietojot insekticīdus, pagaidām ir praktiski neizpētītas.
Tuvāko gadu pētījumi Latvijā dos iespēju ekonomiski pamatot insekticīdu lietošanas laiku un izdevīgumu pret smecerniekiem. Pangodiņa ierobežošana, lietojot insekticīdus, sakrīt ar rapšu ziedēšanas laiku.
Ierobežojot kaitēkļus ar insekticīdiem ziedēšanas laikā, ir jāņem vērā Latvijā ieviestie atļautie insekticīdu smidzināšanas periodi ziemas rapšos, jo rapši ir augi, ko plaši apmeklē bites. Atgādinām, ka, lietojot insekticīdus, jāievēro Valsts augu aizsardzības dienesta prasības, ko nosaka MK noteikumi nr. 463 Augu aizsardzības līdzekļu izplatīšanas, glabāšanas un lietošanas noteikumi. Atgādinām, ka ziedošu kultūraugu apstrādi drīkst veikt pēc plkst. 22 un pirms plkst. 5. Tātad nedrīkst smidzināt tajā laikā, kad bites lido un aktīvi meklē barību.
Ražas novākšana
Parasti rapšu novākšana sākas aptuveni 40–50 dienas pēc ziedēšanas. Nogatavojies rapšu lauks izskatās brūngani pelēks. Rapši nogatavojas samērā strauji, tiem sēklu mitrums no 32% 4–5 dienu laikā var nokristies līdz 12%. Sēklas mitrums ražas novākšanas laikā ir atkarīgs vairāk no auga fizioloģiskās gatavības, mazāk – no nokrišņiem. Ja sēklu mitrums ir 8–10%, tad pat pēc 20 mm lieliem nokrišņiem mitrums sēklās pakāpjas tikai par 4%.
Ražu novāc, kad rapši nogatavojušies un mitrums sēklās samazinājies līdz 12–15%. Gatavas rapšu sēklas viegli izbirst, ja augs saņem triecienu. Parasti ar ziemas rapšu ražas novākšanu laikā problēmu nav. Tomēr vairākus gadus pēc kārtas novērots, ka pirms novākšanas rapšiem turpina augt sāndzinumi – tie kulšanas laikā ir vēl pavisam zaļi. Vairāki pētnieki Eiropas valstīs atzīst, ka var lietot vispārējās iedarbības herbicīdu vai desikantu rapšu vienmērīgākai nogatavināšanai. Tos īpaši iesaka lietot nezāļainos laukos, lai novākšanu atvieglotu. Tomēr jārēķinās ar ražas zudumiem: lauku smidzinot, daļa gatavo pāksteņu izbirst zem agregāta un pāksteņi ir mazāk izturīgi pret izbiršanu stipra lietus vai vēja laikā. Iesaka herbicīdu vai desikantu lietot, kad sēklas ir iekrāsojušās arī uz sāndzinumiem šķirnei raksturīgā krāsā.
Vairākās Eiropas valstīs vispārējās iedarbības herbicīdu lietošana ir ļoti populāra, taču mūsu viedoklis ir tāds, ka nevajadzētu radīt videi papildu pesticīdu slodzi iepriekš pieļauto agronomisko kļūdu labošanas nolūkā.
Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.
