Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. decembris, 2012
Drukāt

Ziemassvētkos mājās ap īstu eglīti

smiltene4_ts_5

“Paskaties, omīt, kā ir sanācis – tu man sūtīji “Laimas” šokolādes, un tagad “Laima” tev atsūtījusi mani,” smejas Diāna Ābola, pēc gandrīz deviņu mēnešu ilgas prombūtnes Anglijā atkal apsēžoties līdzās savai vecmammai.

 

Ābolu ģimene ir viena no piecām laimīgajām latviešu saimēm, kas AS “Laima” akcijas “Laima apvieno ģimenes” ietvaros guvušas iespēju Ziemassvētku laikā atkal redzēties ar tuviniekiem, kuri dzīvo ārvalstīs. Nelaimes gadījumā zaudējusi vīru un pārcietusi smagu slimību, pirms pusotra gada Diāna devās darba meklējumos uz Anglijas pilsētiņu Tetfordu un februārī pārveda pie sevis arī vecāko dēlu Dāvi. Taču viņas dzimtajā Smiltenē pēc mammas un brāļa joprojām ilgojas vienpadsmitgadīgais Elvis. Viņu nelielās lauku mājās pašlaik audzina vecmāmiņa un vecvecmāmiņa.

Mums bija iespēja būt klāt laimīgajā Diānas, Dāvja un Elvja atkalredzēšanās mirklī Ziemassvētku dienā un pārvest viņus mājās no lidostas. Teju simts gadu vecās omītes māju slieksni kā allaž Diāna pārkāpa dziedot: “Ciema kukulis būs jauks, ciemos nāks ilgi gaidīts draugs…” Diānas vecmāmiņai, mazmeitu redzot, ir lieli brīnumi, jo, lai sagādātu pārsteigumu, ziņu par mazmeitas atgriešanos tuvinieki viņai rūpīgi noklusējuši. Lai neriskētu dot ģimenei liekas cerības, Diānas draudzene Baiba Mītniece līdz pēdējam brīdim turēja lielā noslēpumā arī citiem, ka uzticējusi AS “Laima” Ābolu dzīvesstāstu. To, ka akcijas veidotāji izvēlējušies viņus, Diāna uzzināja tikai aptuveni nedēļu pirms lidojuma mājup, kad viss jau bija droši zināms un atlika vien nokārtot vajadzīgās formalitātes. Turpretī viņas mājinieki par to padzirdējuši vēl vēlāk – mamma jaunumus uzzinājusi no ziņām televīzijā, savukārt Elvis vēl līdz pat pēdējam brīdim nav spējis noticēt vecmammas un kaimiņu runām, ka mamma ar brāli Ziemassvētku vakaru tiešām pavadīs mājās.
Smiltene2_TS_5

Drīz pēc pārbraukšanas Diāna kopā ar dēliem devās uz mežu meklēt sev Ziemassvētku eglīti, lai vēlāk vakarā paspētu arī apmeklēt svētku dievkalpojumu Smiltenes baznīcā. “Mājup braucu ar domu, ka beidzot man atkal būs dzīva svētku eglīte, kas smaržo,” priecājas Diāna. Svešumā viņai visvairāk pietrūcis šādas īstas eglītes, sniegotas ziemas un kārtīgas latviešu rupjmaizes. “Vienmēr, kad kāds no latviešiem brauc uz mājām, lūdzu, lai atved man kādu klaipiņu rupjmaizes. Kad to saņemu, uznāk raudiens. Es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka rupjmaizes šķēlīte var būt tik vērtīga,” stāsta Diāna. Viņa atceras: lai arī aizbraucot angļu mēlē nav zinājusi gandrīz ne vārda, iedzīvoties svešajā zemē nav bijis grūti – Tetfordā viņu jau sagaidījusi māsīca un divi brālēni. “Skatos, kā citi latvieši atlido un sākumā cīnās bez darba un dzīvesvietas. Man bija vieglāk, jo jau lidostā mani sagaidīja māsīca un, kamēr atradu darbu un savu istabu, pie viņas biju paēdusi un zem jumta,” atceras Diāna.

Nelielajā Anglijas pilsētā jau izveidojusies sava maza latviešu sabiedrība. Istabu Diāna īrē mājā kopā ar vēl trim latviešiem un vēl kādu viesstrādnieku no Polijas, tāpēc mājās lielākoties sarunājas latviski. Pateicoties interneta piedāvātajām iespējām, viņa lasa arī latviešu presi, skatās televīziju un klausās radio. “No rītiem un vakaros skatāmies latviešu ziņas, bet pirms gulētiešanas mums vienmēr jāredz “UgunsGrēks”. Tas dod māju sajūtu,” skaidro atbraucēja. No Latvijas masu medijos saklausītajām ziņām viņai arvien visvairāk krīt acīs ziņas par nabadzību dzimtenē, bezdarbu, par cilvēkiem, kuri nodzeras vai spiesti dzīvot salā un trūkumā.

Anglijā Diāna strādā gaļas pārstrādes uzņēmumā, sadala un fasē vistas gaļu. Darbs nav viegls, jo jāstrādā saldētavā, taču viņa atzīst, ka jūtas vairāk darba devēju novērtēta, nekā tas bijis Latvijā – var strādāt tikai līgumā noteiktās 37 stundas nedēļā, stingri ievērojot visus pārtraukumu un maiņas beigu laikus, par to vienmēr saņemot godīgu atalgojumu.

Darbā viņu iekārtojusi kāda aģentūra, tāpēc tagad Diāna saņem par dažiem pensiem stundā zemāku atalgojumu nekā citi. Darba līgumu viņa noslēgusi jau atkārtoti – arī nākamajam ceturksnim. Dāvi iekārtot skolā nav bijis sarežģīti, jo palīdzējis jurists no Polijas, un pavisam drīz viņa sāks saņemt arī tādu pašu bērnu pabalstu un piemaksas kā angļi.

Tomēr Diāna domā par atgriešanos Latvijā. “Mājās tomēr ir labāk. Es nekad nevarēšu Angliju nosaukt par mājām. Lai arī zinu, ka dzimtenē neatgriezīšos tūlīt, tas nešķiet arī tāls sapnis. Ja man būtu darbs Latvijā, kur es varētu saņemt pietiekami, lai iztiktu ar abiem bērniem, es brauktu atpakaļ tūlīt pat. Vislabāk uz Smilteni, jo te esmu dzimusi un uzaugusi,” stāsta Diāna.

 

Fakti

AS “Laima” akcijas “Laima apvieno ģimenes” ietvaros šajos Ziemassvētkos satiekas Ābolu, Rudušu-Cvetkovu, Voronko, Mūrnieku un Galvanovsku ģimenes, kas ir šķirtas, jo kāds no to locekļiem strādā Lielbritānijā, Vācijā vai Norvēģijā.

Līdz 9. decembrim uzņēmumam iesūtītas 177 vēstules ar stāstiem par ģimenēm, kuras vēlētos atkal tikties. Šīs piecas izvēlētas, vadoties pēc trim kritērijiem – laika, cik ilgi tuvinieki nav tikušies; tā, cik lielas iespējas viņiem būtu tikties bez palīdzības, kā arī pēc iesūtīto stāstu emocionalitātes.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+