Renāte Purvinska
Renāte Purvinska
Foto – Timurs Subhankulovs

Piparkūkas pieciem. Par ko sapņo adoptētāji un kā ir patiesībā? Renāte uztic savu stāstu 5

“Ja saņemas diviem bērniem, tad vēl diviem vairs nav grūti!” tā vasarā “3×3” saietā atbildēja Renāte Purvinska uz manis izteikto komplimentu par četru bērnu audzināšanu. Viņa vecāko dēlu, tagad jau pirmklasnieku, adoptējusi kā piecarpus mēnešu vecu zīdainīti. Kad dēls paaudzies, vēlējusies vēl otru bērniņu, meitiņu. Bērnunamā iepazīstināta ar divām māsiņām, kam ir vēl mazais brālītis.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Renāte ar pašironiju saka: “Es, kā jau gandrīz visi adoptētāji, sapņoju par jauku, mazu, divus gadus vecu meitenīti, zilām acīm, blondiem matiņiem, klusu, mierīgu, mīļu, paklausīgu… Jā, tādu es iedomājos savu otro bērniņu. Nebiju gatava otrreiz iet garo adopcijas ceļu. Pašlaik uz zīdainīšiem cilvēks no brīža, kad ticis atzīts par adoptētāju, gaida rindā divus gadus. Gribēju kādam palīdzēt, un šķita, ka veids, kā to izdarīt, ir kļūt aizbildnei.” Vispirms Renāte ieguva viesģimenes statusu. Tad zvanīja visiem bērnunamiem pēc kārtas, meklējot apmēram divus gadus vecu meitenīti. Triju mēnešu laikā secināja, ka atrast vienu meitenīti līdz trīs gadu vecumam ir gandrīz neiespējamā misija. Bērni bērnunamos nākuši no daudzbērnu ģimenēm, dzīvo tur kopā ar brāļiem un māsām un netiek dalīti. Kāda vadītāja teica: ir mums visādi bērni, atbrauciet, paskatieties.

Pērn pēc sastapšanās ar trim bērniem Renātei bija sarežģītas pārdomas. “Sapratu – iespēja, ka viņi atgriezīsies bioloģiskajā ģimenē, ir maza. Savukārt vēl mazāka ir iespēja, ka Latvijā kāds visus trīs kopā adoptēs. Jo Latvijā reti adoptē lielākus bērnus un vēl mazāk – vairākus kopā.” Apsvērusi: varētu taču pieņemt vienu mazu meitenīti. Bet trīs? Kā es varu pieņemt vēl trīs bērnus? Kļūt par četru bērnu māmiņu! Varbūt ir iespējams pieņemt tikai abas meitenītes? Nē. Māsas un brāļus nedala… Un, braucot vairāk nekā simt kilometrus no bērnunama uz Rīgu, Renāte jautāja pati sev – vai es varētu mierīgi naktīs gulēt, ja abas meitenes būtu pie manis, bet mazais brālītis – bērnunamā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Renāte apspriedās ar laukos dzīvojošo mammu, jo ļoti svarīgs bija viņas atbalsts. Mamma sacījusi: “Tev būs ļoti grūti. Vai tu tiksi galā?” Bet atbalstu apsolījusi.

Tā māsas, kam tagad septiņi un pieci gadi, un brālītis, kam trīs, nokļuva pie Renātes paciemoties pērnajos Ziemassvētkos, bet dzīvo pie viņas aizbildniecībā kopš februāra. Bērni pagaidām nav juridiski brīvi.

Februārī, nonākot ģimenē, bērni cits pēc cita sāka slimot, paaugstināta temperatūra, puņķošanās un klepošana ilga dienām un naktīm divu mēnešu garumā. Itin kā mazie cilvēki gribētu dabūt ārā no sevis visu negatīvo, kas krājies iepriekš… Vasarā gan visi kopā daudz darījuši bērnu imunitātes nostiprināšanai – peldējušies, dzīvojušies basām kājām, ēduši pulka ogu.