Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. decembris, 2015
Drukāt

Ziemassvētku vecīša dzimšana

Ziemassvetku_stasts_5

Apgāds “Lauku Avīze” laidis klajā somu rakstnieka Marko Leino grāmatu “Ziemassvētku stāsts”.

Marko Leino ir somu filmu industrijas lielāko panākumu ķīla – viņa rakstītie scenāriji kļuvuši par pamatu visvairāk skatītajām filmām. Tāpat viņš raksta lieliskus detektīvus, lugas, romānus un pat dzeju. Par ideālu literāro darbu Leino uzskata romānu, jo tas, uzsver Leino, neprasa nekādus starpniekus un visi sasniegumi, visas kļūdas jāuzņemas pašam autoram, bet par lugu un filmu starpniekiem ceļā pie skatītājiem kļūst aktieri un režisori.

Par 2007. gadā tapušo “Ziemassvētku stāstu”, atzīst autors, viņš ir pateicību parādā saviem dēliem – Tomam un Osim, un viņi abi arī ienāk romānā par Ziemassvētku vecīša Oula Puki rašanos. Katrai Adventa dienai – viena romāna nodaļa, tā iecerējis Leino.

Piedāvājam “Kultūrzīmju” lasītājiem fragmentu no Marko Leino grāmatas “Ziemassvētku stāsts”.

***

Kad Nikolass beidzot tika līdz istabai, viņš tik tikko spēja nostāvēt. Divas negulētas naktis pēc kārtas, Adas pazušana un viss pārējais… Viņam bija sajūta, ka vairs nav spēka paspert ne pussolīti.

Viņš ar visiem zābakiem ļodzīgā gaitā aizklunkurēja līdz galdam, apsēdās uz beņķa, novilka ādas cimdus un mici. Kādu brīdi viņš blenza ārā pa logu neko neredzošām acīm, pēc tam ar grūtībām atstutēja elkoņus uz galda, aizvēra acis un ielika seju plauk­stās. Viss viņa augums šķita esam tik smags, ka vienkārša rokas pacelšana līdzinājās akmeņu velšanai.

– Oula?

Nikolass savā plaukstu patvērumā satrūkās. Tagad es jau sāku dzirdēt balsis, viņš domāja, no bēdām es jūku prātā. Man šķita, ka dzirdu Adas balsi. Tagad jāsaņemas un nedrīkst ļaut tam atkārtoties.

– Oula! Vai tu esi kurls?

Nikolass palūrēja caur pirkstiem un ieraudzīja Adu. Meitene bija viņa gultā, no segas apakšas vīdēja tikai samiegojusies sejiņa. Nikolass vēlreiz aizvēra acis. Tagad es jau redzu vīzijas, viņš nodomāja, viss kļūst tikai sliktāk. Turklāt meitenei galvā ir mana sarkanā mice.

– Oula! Kas tev noticis?

Nikolass atkal atvēra acis. Tagad viņš redzēja, ka Ada ar sarkano bumbuļa cepuri galvā sēž gultā. Meitene staipīja rokas un žāvājās. Nikolass atkal aizvēra acis, izberzēja tās ar rādītājpirkstiem un atkal atvēra. Ne Ada, pat ne sarkanā mice nebija pazudusi. Meitene, galvu pieliekusi un rokas sakrustojusi, cieši skatījās uz viņu.

– Tu nespēj atbildēt? – Ada prasīja.

– Ada! – Nikolass iesaucās un tik strauji pielēca no beņķa, ka tas gandrīz apgāzās. No pirmītējā nespēka nebija ne vēsts, viņš metās pāri istabai viegli kā stirnu buks un pakampa klēpī pārsteigto meiteni ar visu segu.

– Ada! Ada! Ada! – Nikolass atkārtoja un, meiteni turēdams, virpuļoja pa grīdu, itin kā dejotu.

– Laid zemē! – Ada sauca. – Man noreiba galva.

Nikolass nolaida meiteni uz grīdas. – Atvaino, es tā aizrāvos, – viņš apmulsis skaidroja. – Bet tas ir brīnums! Tavi vecāki ir bēdu sagrauzti, domā, ka tu… Neviens nevarēja iedomāties, ka tu prastu un spētu atnākt uz šejieni! Vairāk nekā divdesmit kilometrus sniega vētrā!

– Ha! – Ada īgņojās. – Kas tad tas par tālumu, īpaši vēl ziemeļbriežu pajūgā.

– Ziemeļbriežu pajūgā? – Nikolass izbrīnīts raudzījās uz priekšā stāvošo ņipro meitēnu.

– Nuja. Es jau biju pavisam nogurusi un nomaldījusies, un nosalusi, un vairs necerēju, bet tad uzradās ziemeļbrieži ar kamanām, – Ada skaidroja. – Biju pārliecināta, ka tu esi tas braucējs, bet kamanas bija tukšas, ja neskaita sarkano tērpu un šo, – meitene turpināja un norādīja uz galvā uzmaukto sarkano mici ar bumbuli. – Es ielēcu kamanās un ietinos tavā mētelī, lai sasildītos. Starp citu, tavas drēbes žāvējas pirtī, ja tu gadījumā brīnies, kur tās palikušas. Tā ka, paldies!

– Paldies? Par ko?

– Savā ziņā tu izglābi man dzīvību, – Ada atbildēja. – Lai arī tev nemaz neesot ziemeļbriežu.

Nikolasam trūka vārdu, Adai – ne.

– Vai tev ir kaut kas ēdams? Man trakoti gribas ēst.

Drīz vien Nikolass un Ada sēdēja pie galda. Nikolass vēroja, kā meitene badīgi rij putru, it kā ēdienu agrāk nebūtu pat redzējusi.

– Tu jau ēd gandrīz kā tavs tēvs, – Nikolass iesmējās.

– Un, ja runa ir par Ēmeli, tad runa ir par nopietnu ēšanu, nevis kaut kādu našķošanos.

Ada, kurai tieši liela karote ar biezputru bija ceļā uz muti, aprāvās un paskatījās uz Nikolasu. Tad viņa nolaida pilno karoti atpakaļ uz šķīvja, sakrustoja rokas un uzmeta lūpu.

– Kas tad nu? – Nikolass prasīja. – Tu taču neapvainojies? Es tak nedomāju neko sliktu.

– Man vienmēr bija taisnība, – Ada sacīja. – Tas esi tu! Tāpēc es arī atnesu tos zvārgulīšus – kā atbildes dāvanu.

– Zvārgulīšus?

– Es tos iedevu ziemeļbriežiem, ja nu gadījumā tu nepamanīji, – Ada noteica.

Nikolasa apjukusī sejas izteiksme izkusa, viņš izplūda smieklos. – Nu, kā tad! – viņš iesaucās. – Es nu gan biju muļķis. Es jau brīnījos, kas ar tiem pagāna lopiņiem citādi nekā iepriekš. Zvārgulīšu šķindoņa tā bija!

Ada nemaz nesmējās, viņa joprojām nikni skatījās uz Nikolasu. – Tētis nemeloja, bet tu gan meloji. Kāpēc?

Nikolasa smiekli tika kā ar nazi nogriezti. Viņš jutās neērti zem meitenes pēdīgā skatiena. – Nu ko lai saka, – viņš murmināja. – Tu esi apķērīga meitene. Tēvā atsitusies.

– Tu te ar glaimiem cauri netiksi, – Ada atcirta. – Kāpēc tu par sevi meloji?

Nikolass nopūtās un ieskatījās meitenei acīs. – Laikam jau man tev jāizstāsta, varbūt tu pēc tam mani sapratīsi labāk. Bet, ja es pastāstīšu, vai tu pratīsi glabāt noslēpumu?

– Saprotams, ka pratīšu!

– Labi, – Nikolass pamāja. – Jo tas, ko es stāstīšu, ir tāds noslēpums, ko nekad, nekad mūžā nevar atklāt citiem bērniem. Vai skaidrs?

Ada piekrītoši pamāja.

– Nu, labi, – Nikolass sacīja. – Es tev uzticos, bet izstāstīšu pa ceļam.

– Kāpēc ne tagad?

– Tas ir garš stāsts, tas ir stāsts visa mana mūža garumā, – Nikolass skaidroja. – Savukārt tev pēc iespējas drīz, tikko būsi izēdusi savu šķīvi, jānokļūst pie vecākiem.

– Lai notiek, bet neaizmirsti atdot arī tās tēva drēbes, – Ada sacīja un atkal sāka liekšķerēt putru. – Tās tev īsti neder. Godīgi sakot, nepavisam neder.

Nikolass paskatījās uz sevi. Adai bija taisnība. Ēmeli drānās viņš izskatījās pēc staigājoša putnubiedēkļa.

– Vēl viena lieta, – Ada ar pilnu muti sacīja. – Tev kamanās bija aizmirsusies viena dāvana. Es atradu to zem drēbēm. Uz paciņas nav uzrakstīts vārds. Kam tā ir?

– Tā nav aizmirsusies, – Nikolass atbildēja. – Bet arī to es tev pastāstīšu pa ceļam, arī tas ir saistīts ar manu noslēpumu. Viss ir saistīts. Kur tu to paciņu noliki?

– Tā ir tur – uz plaukta, – Ada teica, ar karoti norādīdama dāvanas atrašanās vietu.

Pēc tam izsalkums ņēma virsroku pār meitenes ziņkāri. Iestājoties klusumam, Nikolass vēroja, kā Ada negausīgi tukšo putras šķīvi. Nikolasam patika sēdēt un lūkoties, kā viņa ēd, nogurums bija pagaisis, un bija tik laba sajūta, kā sen nebija bijusi. Lai arī viņš zināja, ka tas būtu pārspīlēti, tomēr tobrīd viņam šķita, ka visam atkal ir sava nozīme.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+