Latvijā
Sabiedrība

Ziemciešu cilts sargi 16


Maija un Jānis Šķinķi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iesaistījušies skautu kustībā arī Latvijā, palīdzot ar saviem kontaktiem un materiālajiem līdzekļiem.
Maija un Jānis Šķinķi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iesaistījušies skautu kustībā arī Latvijā, palīdzot ar saviem kontaktiem un materiālajiem līdzekļiem.
Foto – Timurs Subhankulovs

Maija un Jānis Šķinķi ilgus gadus vadījuši latviešu skautu un gaidu darbu ASV. Šodien abi pārmijus dzīvo Rīgā un Ņujorkā, kur Maija strādā nepilna laika darbu par medmāsu. Jānis, pēc profesijas elektroinženieris, jau devies pensijā.

Kad jūs abi paši kļuvāt par skautiem, sākāt nodarboties ar “izlūkošanu”? Jo tiešā tulkojumā no angļu valodas vārds “skauts” taču nozīmē “izlūks”.

Jānis: Tiešām, skautu kustības dibinātājam lordam Bēdenam-Pauelam šī ideja ienāca prātā vēl angļu–būru kara laikā Dienvidāfrikā 19. gadsimta beigās, kur viņš, karodams angļu pusē, no pusaudžiem bija izveidojis izlūku vienību. Bēdenu-Pauelu pārsteidza jauniešu drosme, veiklība, apķērība un viņš saprata – nākamos izlūkus jāsāk apmācīt jau skolas solā. Tā arī radās skauti – sākumā kā savdabīga izlūkošanas spēle puikām, kas ar laiku pārtapa plašā kustībā. Šodien visā pasaulē ir ap 35 miljoniem skautu.

Es pats iepazinos ar skautiem Vācijā tūlīt pēc kara. Tas bija Grēvenes bēgļu nometnē netālu no Minsteres, kur kādu dienu saņēmu uzaicinājumu no skolasbiedra Sigurda Gravas – nāc līdzi, ejam uz skautu nodarbību! Līdz tam nekādas lielas jēgas par skautiem man nebija, jo Mazsalacā, kur es nodzīvoju līdz vienpadsmitajam mūža gadam, skautu nebija.

Grēvenes nometnē mūs tolaik vadīja bijušais Latvijas skautu vadītājs Arturs Balodis, manu biedru starpā bija arī Valters Nollendorfs, tagadējais Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis.

Pēc ierašanās Amerikā sāku dejot Ņujorkas jauniešu deju kopā “Trejdeksnis” un vienlaikus pievienojos vietējiem latviešu skautiem. Lielākā daļa dejotāju tolaik bija arī skautos. Mums bija ap astoņpadsmit gadiem, tātad jau roveru vecums, kas ir trešā un augstākā skautu pakāpe. Vēlāk kļuvu par skautu vadītāju, bet skautu aktivitātēs esmu iesaistīts vēl šodien. Vienīgais pārtraukums bija divi ASV armijā pavadītie gadi. Bet pat dienesta laikā Teksasā man bija iespēja nodarboties ar skautiem, tikai nevis latviešu, bet angļu valodā runājošiem.

Maija: Es iestājos gaidās tikai Ņujorkā nu jau tālajā 1952. gadā. Līdzīgi kā Jāni, arī mani gaidu pulkā uzaicināja draudzenes. Izgāju visas pakāpes – guntiņa, gaida, lielgaida, vēlāk kļuvu par gaidu vadītāju, vienu brīdi pat kontrolēju latviešu gaidu darbu ASV, Kanādā un Austrālijā. Manā laikā tika uzstādīts savdabīgs rekords – sarīkojām skautu un gaidu nometni, kurā piedalījās vairāk nekā 1000 bērnu no šīm trim valstīm, daži ieradās pat no Venecuēlas.

Interesants paradokss – jūs abi iepazināties ar skautiem Amerikā. Bet skautu kustību Latvijā aizsāka cilvēki, kuri par to uzzināja bēgļu gaitās Krievijā Pirmā pasaules kara laikā.

Jānis: Kara gados daudzas fabrikas, skolas no Kurzemes un Rīgas tika evakuētas uz Tērbatu, Pēterburgu, Maskavu, pat vēl tālāk Krievijas iekšienē. Starp bēgļu bērniem, kuri 1916. gadā pamazām sāka atgriezties Vidzemē, daži bija tērpušies krievu skautu uniformās. Tas bija 1917. gada 8. aprīlī, kad Rīgas avīzē “Jaunākās Ziņas” parādījās sludinājums, aicinot kādreizējos Tērbatas “boi-skautus”, kā toreiz teica, iestāties “Rīgas družīnā”. Drīz skauti sāka organizēties arī Cēsīs. To tad arī uzskata par latviešu skautu kustība aizsākumu, kuras simtgadi plaši atzīmējam šajās aprīļa dienās. Svētku pasākumu kulminācija – šodien svinīgais pasākums Latviešu biedrības namā Rīgā.

Pasākums vēl jo vairāk īpašs tādēļ, ka tā ietvaros notiek īpašas grāmatas atvēršana. Tas ir nopietns Latvijas skautu vēstures apkopojums – gandrīz 600 lappuses, apmēram 3000 fotogrāfiju. Jūs abi esat starp grāmatas sastādītājiem.

Jānis: Idejas pirmsākumi meklējami 2012. gada latviešu skautu vadītāju konferencē. Toreiz tika nolemts skautu simtgadi atzīmēt ar paliekošu vērtību, fotogrāfiju albumu, kas stāsta par Latvijas skautu un gaidu kustības vēsturi. Tas bija piecus gadus ilgs darbs, kurā bez mums diviem vēl piedalījās skautu vadītāji Ints Rupners un Alvis Eikstrēms. Par grāmatas izdošanu paldies apgāda SIA “VESTA–LK” īpašniecei Ligitai Kovtunai. Mūsuprāt, grāmatai dots arī visai trāpīgs nosaukums – “Ziemciešu cilts”.

Ne tikai trāpīgs, bet arī skaists. Tā nu iznāk, ka jūs abi, savu mūžu veltījot latviešu skautiem, esat bijuši šīs ziemciešu cilts sargi. Bet kas grāmatas tapšanā bija grūtākais?

Maija: Apzināt fotogrāfijās redzamos cilvēkus. Manā datorā patlaban glabājas apmēram 7000 attēlu, diemžēl par daudziem tajos redzamajiem cilvēkiem nav pilnīgi nekādu ziņu. Viens piemērs – kāda bijušā skautu vadītāja ģimene bija saglabājusi lielu albumu ar ļoti labas kvalitātes bildēm, bet pilnīgi bez neviena paraksta. Diemžēl tās mēs nevarējām izmantot.


Skautu kustība pasaulē – vai tā iet plašumā vai mazumā? Atceroties savus skolas gadus – es nebiju skauts, bet uzvedos kā skauts. Sportoju ziemā un vasarā, braucu ar laivu pa Aivieksti, makšķerēju, mācēju orientēties mežā, pazinu visas sēnes un meža ogas. Šodien daudzus pusaudžus vairāk piesaista elektroniskas rotaļlietas.

Jānis: Dzīve mainās, un skautu ikdienā ienāk jaunās tehnoloģijas. Pat sporta nodarbības šodien jau ir citādas. Patlaban pasaulē skautu vidū populāri kļūst apvidus skrējieni ar karti rokā, ko Latvijā pazīst jau sen un dēvē par orientēšanās sportu. Patiesībā mūsu zemei, raugoties no skautu perspektīvas, ir daudz priekšrocību. Nesen kāds no Latvijas skautu vadītājiem atstāstīja interesantu pieredzi par saviem kontaktiem ar Japānas skautiem. Japāņi esot ļoti ieinteresēti sūtīt savus jauniešus pārgājienos pa Latvijas mežiem. Viņiem jau nav tik lielu mežu masīvu, turklāt tieši japāņu bērniem raksturīga pārlieku liela aizraušanās ar elektroniskajām ierīcēm.

Jūs abi dzīvojat arī Amerikā. Kā jūs skaidrotu Trampa ievēlēšanu prezidenta amatā, kas daudziem Latvijā bija liels pārsteigums?

Jānis: Sāksim ar to, ka vidusšķiras amerikānis, un it īpaši jau valsts centrālajos štatos dzīvojošais, nedomā un neinteresējas par apkārtējo pasauli, viņu interesē tikai Amerikā notiekošais. Šiem cilvēkiem lieliski gāja pie sirds Trampa lozungs: “Amerika pirmajā vietā.” Tāpat nav noslēpums, ka pašā Amerikā vairs tikpat kā neko neražo, rūpniecība pamazām pārvietojas uz lētākām vietām – Meksiku, Dienvidameriku, Āziju. Tāpēc strādniekiem, kuri šodien nīkst bez darba un iztiek no pabalstiem, vilinošs šķita Trampa solījums atjaunot zudušās darba vietas Amerikā. Vēl kāda problēma – nelegālie migranti. Un atkal Tramps sola: “Es būvēšu sētu uz robežas ar Meksiku, un Meksika par to maksās!” Sētu varbūt arī uzbūvēs, bet Meksika par to nekad nemaksās. Un daudzi vientieši šiem stāstiem tic. Arī cīņa ar nelegālajiem imigrantiem dažkārt rada veselas traģēdijas. Mediji ziņoja par šādu gadījumu – kādai nelegālai imigrantei Amerikā piedzimušas divas meitenītes, kas saskaņā ar likumu automātiski iegūst Amerikas pilsonību. Policija sagaida, kad sieviete ved uz skolu bērnus, un arestē viņu, lai izsūtītu no valsts – vienu pašu, bez bērniem. Vai tas ir veids, kā risināt problēmas? Šaubos.

Maija: Es joprojām strādāju medicīnas laukā, esmu medmāsa ārsta alergologa praksē. Tur nākas uzklausīt neskaitāmas sūdzības par iepriekšējā prezidenta Baraka Obamas veikto medicīnas reformu, tā saukto “Obamacare”. Lieta tāda, ka saskaņā ar šo kārtību liela nauda jāiemaksā vēl pirms medicīnas pakalpojuma saņemšanas, tikai tad par pacientu sāk rūpēties arī viņa apdrošināšanas kompānija. Sevišķi ģimenēm ar bērniem šie izdevumi var izrādīties nepanesama nasta, kas turklāt jāmaksā papildus jau pastāvošajai obligātajai apdrošināšanai. Arī šī summa nav maza, man pazīstama ģimene ar trim bērniem katru mēnesi obligātajos apdrošināšanas maksājumos spiesta šķirties no 400 dolāriem. Un arī šiem cilvēkiem Tramps solīja pārmaiņas.

Bet jūs man tagad pavisam sajaucāt galvu. Mediji ziņo – pēc “Obamacare” likvidēšanas 24 miljoni amerikāņu varot palikt bez medicīnas!

Jānis: Gan “Obamacare”, gan vēl jo vairāk Trampa solītās reformas ir sasteigtas un nepārdomātas. Nav brīnums, ka ASV Kongress nupat Trampa priekšlikumu noraidīja. Patiešām, teorētiski 24 miljoni amerikāņu var palikt bez medicīniskas apdrošināšanas, jo viņiem tam vienkārši nebūs naudas. Tas gan vēl nenozīmē, ka šie cilvēki pavisam paliktu bez neatliekamās medicīniskās palīdzības, tāpat senioriem un trūcīgiem cilvēkiem medicīniskos izdevumus sedz no štatu budžetiem.

Ko tad Amerikā šodien uzskata par trūcīgu cilvēku?

Maija: Dažādos Amerikas štatos summas mazliet atšķiras. Parasti, ja cilvēks nopelna mazāk kā 10 000 dolāru gadā, viņu uzskata par trūcīgu un viņa medicīniskos izdevumus sedz štats, kurā viņš dzīvo.

Kāpēc medicīna Amerikā ir tik dārga?

Jānis: Tāpēc, ka tā ir pilnīgi privāta, ārsti paši no valsts vai štatu budžetiem naudu “pa taisno” nesaņem. Iznāk, ka viņi teorētiski var prasīt, ko vien vēlas. Gribēt jau var, cita lieta, vai viņi to arī saņem. Piemēram, pastāv federālā “Medicare” apdrošināšana. Tā rūpējas par senioriem, vecākiem par 65 gadiem. Ārsti, kuri noslēguši līgumu ar šo apdrošināšanu, saņem vien tik, cik tā apņēmusies maksāt un ne centa vairāk.

Maija: Ja pacients vispār nav apdrošināts vai varbūt ir apdrošināts kompānijā, ar kuru ārstam nav noslēgts līgums, tad ārsts par savu pakalpojumu prasa pilnu cenu. Piemēram, alergologs, pie kura es patlaban strādāju, šādam cilvēkam par pirmo vizīti prasītu 500 dolārus.

Vai arī amerikāņi šodien aizvien biežāk cieš no alerģijām?

Maija: Taisnība! Visvairāk cilvēki sūdzas par ziedputekšņu un putekļu ērcītes izraisītām alerģijām. Neatceros, ka pirms gadiem trīsdesmit bērnu vasaras nometnē, kur es strādāju par medmāsu, kādam bērnam būtu bijuši līdzi inhalatori, ko izmanot elpas trūkuma jeb astmas gadījumos. Tagad tā jau ir ikdiena gandrīz vai katram trešajam pilsētas bērnam.

Jānis: Manuprāt, pie vainas ir pārāk sterilā vide, kurā uzaug bērni, it īpaši jau Amerikas lielpilsētās. Mēs vairs nedzīvojam vienkāršu, dabisku dzīvi. Agrāk bērni spēlējās brīvā dabā, cepa smilšu kūkas, rāva no dobes burkānu un tūlīt tādu pašu arī ēda. Tā veidojās dabiska imunitāte. Tāpēc šodien varam tikai aicināt vecākus sūtīt savus bērnus skautos un gaidās – tā izaugs ne vien patriotiska, uzņēmīga, bet arī stipra un veselīga paaudze.

Latviešu skautiem – 100

Skautisms un gaidisms ir jaunatnes neformālās izglītības kustība, kuras mērķis ir audzināt jaunatni par krietniem un derīgiem savas valsts un pasaules pilsoņiem. Kustība šobrīd apvieno vairāk nekā 50 miljonus bērnu, jauniešu un pieaugušo visā pasaulē, 800 – Latvijā.

1917. gadā zēni un jaunieši noorganizēja skautu pulciņus Rīgā, Cēsīs un Alūksnē. Šis gads tiek uzskatīts par skautisma sākuma gadu Latvijā. Latviešu skautismam ir bagāts mūžs – aktīva darbība Latvijas brīvvalsts laikā, sākoties padomju okupācijai, daudzi vadītāji tika izsūtīti vai nošauti, citi devās bēgļu gaitās. Kustība turpinājās bēgļu nometnēs, vēlāk trimdā.

1988. gadā pēc Latvijas Tautas frontes pārstāvja prof. J. Freimaņa lūguma trimdā esošie skauti un gaidas uzņēmās atjaunošanas lomu. 1990. gadā tika dibināta “Latvijas skautu un gaidu centrālā organizācija”, kas darbojas joprojām.

Dati: Latvijas skautu un gaidu kustība

LA.lv