Kultūra
Teātris un kino

Nekad dzīvē nebija redzējuši rokgrupas uzstāšanos. Latvieši uzņem filmu par Ziemeļkoreju 16


Viens no filmas režisoriem – Mortens Traviks.
Viens no filmas režisoriem – Mortens Traviks.
Foto no Travika Mortena personiskā arhīva

“Ziemeļkorejieši savējos no ārpasaules sargā kā no indes. Taču mums ir jāsaprot, ka mēs neesam vieni, mums apkārt ir pasaule. Bez stereotipiem un patiesi. Vērtēt svešu kultūru pēc savām mērauklām ir liela kļūda,” tā par piedzīvoto Ziemeļkorejā izsakās viens no filmas “Atbrīvošanas diena” režisoriem  Uģis Olte. Filmas pirmizrāde notiks 24. martā, bet jau no 31. marta tā būs skatāma visā Latvijā.

 

Lielais pārsteigums

Kad uzzināju, ka tapusi filma par Ziemeļkoreju, domāju, ka tas būs kas līdzīgs Vitālija Manska filmai “Saules staros”. Manskim tika lūgts uzņemt propagandas materiālu ar pašu ziemeļkorejiešu veidotu scenāriju – lai gan uzfilmētie materiāli tika pārbaudīti, Manskim ir izdevies atspoguļot skarbo realitāti. Piemēram, kad maza meitenīte stāsta par to, cik lieliska ir dzīve ideālajā Ziemeļkorejā, aina nesākas ar meitenītes teikto, bet ar to, kā kāds uzkliedz: aiziet! – tas uzreiz paspilgtina to, ka viss “ideālais” ir tikai blefs. Taču mani drīz vien apgaismoja režisors Uģis Olte, kurš paskaidroja, ka “šī filma ir par vēsturisku notikumu – par kaut ko, kas šajā pasaulē notika pirmo reizi”. 2015. gadā uz pasaules vēl bija valsts, kuras iedzīvotāji nekad dzīvē nebija dzirdējuši rokenrolu. Filma rāda, kā ziemeļkorejieši pirmo reizi saskārās ar šo Rietumu kultūras fenomenu.

Vēsturiskajā notikumā piedalījās slovēņu rokgrupa “Laibach”; koncerts notika par godu Ziemeļkorejas Atbrīvošanas dienas 70. gadadienai. “Un ko gan var pasniegt cilvēkiem, kuriem jau viss ir?” joko filmas producents Uldis Cekulis, stāstot par “Laibach” vienreizējo iespēju ieiet vēsturē kā pirmajai rokgrupai, kas koncertējusi Ziemeļkorejā. Kādēļ tieši šī grupa? Tā izdomāja otrs filmas režisors, norvēģis Mortens Traviks, kurš ir liels “Laibach” fans.

“Mūsu uzdevums nebija parādīt to, cik pareizs vai nepareizs ir Ziemeļkorejas režīms,” uzsver Olte. Filma ir veidota tā, lai godīgi un patiesi atspoguļotu piedzīvoto. “Es šo filmu veidoju par to, ko piedzīvoju no sava skatpunkta. Filmā nav notikusi manipulācija ar notikumiem.” Olte gan atzīst, ka Ziemeļkoreja ir vieta, uz kuru viņš pats bez īpašas vajadzības nedotos, bet pieredze nebūt nav bijusi slikta vai nepatīkama. “Mediji attiecībā uz Ziemeļkoreju ir ļoti pavirši un selektīvi. Neesmu lasījis neko, kas šo fenomenu mēģinātu izpētīt ar “tīru” skatu. Es sapratu, ka mēs par pasauli zinām ļoti maz. Vērtēt kaut ko, ko nepazīstam, pēc savas mērauklas, ir ļoti nepareizi. Es pieļauju, ka Rietumu apgaismības liberālisms un individuālisma ideoloģija šos cilvēkus iznīcinātu – viņiem ir nepieciešams tāds režīms. Ziemeļkorejas iedzīvotāji dzīvo sistēmā – patiesībā nav diktatora un apspiesto masu, jo viss ir sistēma. Un viņiem tas viss šķiet pilnīgi loģiski, viņi nav ārpasaules samaitāti. Var paveikt lielas lietas, ja cilvēki sanāk kopā – mūsdienu Rietumu pasaulē tas ir nedaudz aizmirsts. Un tas savā ziņā arī atbrīvo no atbildības, ja esi daļa no masas.” “Laibach” dalībnieks filmā uzteic korejiešu dziedātājas, sakot: “Viņas dzied tik tīri, tik patiesi. Eiropieši tā nevar, mēs esam pārāk samaitāti.” Olte uzskata, ka cilvēkam gribot vai negribot ir vajadzīgs kāds, kam pakļauties – tāda ir cilvēka būtība. Ja ziemeļkorejieši pulcējas, lai paklanītos savam vadonim, tad tieši tāpat rietumnieki pulcējas uz kādu sporta spēli vai koncertu – katram savs. Arī filma “Atbrīvošanas diena” iesākas ar to, ka jauna meitene spiedz, kliedz, nelaiž vaļā savu elku Maiklu Džeksonu – līdzīgi kā Ziemeļkorejas iedzīvotāji, kuri dievina savu līderi. Vai Ziemeļkorejas iedzīvotāji bija sajūsmā par “Laibach” koncertu? Daži spieda ciet ausis, citiem šausmās iepletās acis, taču galvenā recenzija vēsta – augstas kvalitātes sniegums, bet dīvains vokāls.

 

Zelta vērtas idejas izpildījums

Filmas idejas autors ir Mortens Traviks, kurš ir daudz strādājis, lai izveidotu kultūras sakarus ar Ziemeļkoreju, kā arī filmējis videoklipu slovēņu grupai “Laibach”. “Mortens šo abu elementu veidolos un estētikā sajuta radniecību un nolēma šīs šķietami nesavienojamās lietas savienot – noorganizēt “Laibach” koncertu Ziemeļkorejā,” stāsta Uģis Olte.

Lai taptu šī vēsturiskā filma, bija jāstrādā ātri un dinamiski: “Filmēšana bija ļoti īsa – trīs dienas Slovēnijā un tad septiņas dienas Ziemeļkorejā. Nekādu īpašo sarežģījumu nebija, vienīgi pats notikuma grafiks bija tāds, kas ļoti ierobežoja nopietnas filmēšanas iespēju. Līdzīgi būtu, ja gribētos uzfilmēt nopietnu kino tūrisma autobusa ekskursijas laikā – pagrūti. Jebkura pietura, pastaiga, notikums tika plānots tik garš, cik parastam dalībniekam, bet filmēšanai jau vienmēr vajag vairāk laika. Nedrīkstēju nekur iet viens, noklīst no grupas – tas arī ierobežo.”

Ja filmēšanas procesā sarežģījumu nebija daudz, tad ar pašu koncerta organizēšanu gan gāja piņķerīgi – sākumā bija plānots izpildīt 18 dziesmas, bet dziesmu skaits tika samazināts līdz astoņām dziesmām. Bija jāpārstrādā vizuālie materiāli, videoklipi, dziesmas. Taču Olte skaidro, ka visam bija savs pamatojums. “Nebija tā, ka mums kaut ko pavēlētu – viss tika mierīgi izrunāts, tika atrasti kompromisi. Mortens daudzus gadus strādājis ar Ziemeļkorejas iedzīvotājiem, nodibinājis attiecības ar misteru Ri, kurš patiesībā ir viens no filmas galvenajiem varoņiem – riskēja ar savu dzīvību, ģimeni, jo uzticējās Mortenam.” Kā skaidro filmas autori, filma ir par draudzību, savstarpējo uzticēšanos, lai arī cik atšķirīgi mēs visi esam.

“Mēs domājām, ka viņi pieskatīs, ko darām, ko filmējam, varbūt pat atņems materiālus, kad brauksim ārā no valsts, bet nekas tāds nenotika. Laikam ziemeļkorejiešiem šķiet, ka no viņu valsts neko sliktu ārā izvest nevar. Viņus interesēja tikai tas, ko ievedam savos datu nesējos. Tabu ir pornogrāfija, reliģiozs saturs un pretvalstiska propaganda,” stāsta Olte.

“Atbrīvošanas diena” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pagājušogad Amsterdamā, tad tika rādīta Itālijā, Zviedrijā, arī Kazahstānā, kur tā tika vērtēta ļoti atzinīgi. Jāpiemin, ka daudzas valstis šo filmu atsakās izrādīt plašākai sabiedrībai. Olte un Cekulis norāda, ka tas ir tādēļ, ka arī Rietumos, ne tikai Ziemeļkorejā, viss tiek cenzēts: “Mēs brīnījāmies, ka, piemēram, Dienvidkorejā oficiālais izplatītājs atteicās no šīs filmas, jo mēs nepiedāvājam tādu ideju, kādu viņi meklē. Tāpat Austrijā ilgi domāja par filmas rādīšanu, jo – kādēļ jūs mums nepasakāt, ko domāt? Mums pašiem ir jāizsecina, kāda ir Ziemeļkoreja?! Daudziem vajag pavisam citu vēstījumu.” Visi filmas tapšanā iesaistītie ir vienisprātis – nevar zināt, kā būtu tur dzīvot, taču šajā īsajā laika posmā nekādi draudi sajusti netika.

 

Galerijas nosaukums

 

Viedokļi 

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs

Man šķita svarīgas paralēles ar “Elpojiet dziļi” jeb “Četri balti krekli”, kas ir latviešu kinoklasika par mūziķu cīņu pret cenzūru, par menedžera pielaidību prasībām, lai tikai varētu uzstāties, un mūziķa protestu un nevēlēšanos iziet uz kompromisu ar sirdsapziņu. Šajā gadījumā izskatījās, ka grupa, kas vienmēr ir cīnījusies pret totalitārismu, tomēr pakļāvās un izdarīja teju visu, ko no viņiem prasīja. Savukārt filmēšanas grupa minēja, ka cenzūra pastāv arī pie mums, tāpēc it kā neesot atšķirību starp to, kas notiek pie viņiem un pie mums. Tam par piemēru viņi teica, ka arī dažas televīzijas vēlas rediģētu vēstījumu, bet viņi neko neesot gatavi mainīt. Šajā sakarā es jautāju, kāpēc tad tā, kāpēc šeit viņi izrāda mugurkaulu, lai gan filmā mūziķi bija citādi noskaņoti.

Anda Rožukalne, mediju kritiķe

Ļoti vērtīga un interesanta ideja. Aizraujoši! Man šķiet, ka miksēt kopā šos divus elementus – rokgrupu un Ziemeļkoreju – bija ļoti izglītojoši. Ir nepieciešamas priekšzināšanas, lai filmu varētu izprast – tas nav tikai izklaidējošs materiāls. Manuprāt, paši autori bija pārsteigti par iznākumu, jo, kā viņi minēja, bija izveidojušies noteikti stereotipi. Ja kāds teiks, ka tiek idealizēta Ziemeļkoreja – tā noteikti nav – rokgrupa taču bija spiesta samazināt dziesmu skaitu, piekāpties, mainīties. Filmā ir domas plašums, atrastas kopsakarības, un caur vienu notikumu (gatavošanos koncertam) būtībā parādīts vesels pusgadsimts pasaules vēsturē.

LA.lv