Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
28. jūlijs, 2015
Drukāt

Izstādē “Tālas noskaņas zilā vakarā” – aktīva interese par pagātnes un tagadnes saduri

Foto-Kristaps KalnsFoto-Kristaps Kalns

Marguss Tamms, "Dimants Rimants".

“Tālas noskaņas zilā vakarā” ir Raiņa pirmais 1903. gadā izdotais dzejoļu krājums. Tādu pašu nosaukumu ieguvusi Cēsu mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstāde, kas vēl līdz 9. augustam aplūkojama Cēsu Vecajā alus brūzī. Lai poētiski ietilpīgais nosaukums jūs nemaldina – izstāde neilustrē Raini vai viņa daiļradi, drīzāk tas ir rosinājums un iedrošinājums eksponēto darbu lokā censties sajust un piedzīvot noskaņu un pasaules redzējuma skatpunktu daudzveidību. Šogad festivāla fokusā ir ziemeļu reģions un ziemeļvalstis, iepazīstot vienkopus pulcētu mūsu tuvāku un tālāku kaimiņu aktuālo mākslu. Izstādē piedalās vienpadsmit Skandināvijas un Baltijas valstu mākslinieki, kas strādā visdažādākajos medijos. Latviešu mākslinieki viņu vidū ir divi – Arturs Virtmanis un Miķelis Fišers.

Vecā alus brūža teritorija ir atvērta festivāla vizuālās mākslas programmai jau devīto vasaru. Tā ir spēcīga vide laikmetīgās mākslas eksponēšanai – laikazoba skarto telpu noskaņa arvien ir spēcīgs “scenogrāfs” – ekspozīciju kopums atrodas intensīvā dialogā ar industriālās vides labirintiem.

Ievērojot izstādes apmeklējuma kārtību, vispirms jādodas pie Miķeļa Fišera instalācijas “Kalnā kāpējs”. Tas ir monumentāls, asprātīgs un mistiskas noskaņas apdvests darbs, kas uz šogad ik solī godinātā Raiņa daiļradi atsaucas vistiešāk, turklāt – ar siltu ironiju. Telpā izvērstais gaismas zīmējums noteikti pretendē kļūt par vienu no spilgtākajiem izstādes piedzīvojumiem. Skatītājs, uzlādēts ar atziņu, ka “tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada / No tevis atšķelsies pēc drauga draugs”, var doties tālāk.

Ceļš ved pie Bolatas Sīlis-Hēgas, latviešu izcelsmes grenlandiešu māk­slinieces, kas strādā Kopenhāgenā. Izstādē viņa piedalās ar gleznu sēriju “Vētra”, kas ir skarbs un emocijām bagāts komplekts, vienlaikus gan pilnīgi abstrakta, gan ainaviska, gan figurāla glezniecība, kurā dažbrīd jaušams spēcīgs 20. gadsimta abstraktā ekspresionisma celmlaužu spēcīgs iespaids, dažbrīd – spēcīga saikne ar dabu tādā izpratnē, ko mēdzam vispārināt ar apzīmējumu “ziemeļniecisks skarbums”. Līdzīgi kā citu šogad pieaicināto autoru darbos viņas gleznās jaušama aktīva interese, pat nemiers par būtiskiem pagātnes un šodienas saskares punktiem, globālu problēmu un aplamību apzināšanās, ko muļķīgā kārtā pieņemam bez ierunām, necīnoties.

Lietuviešu mākslinieces Emīlijas Škarnulītes darbs uzrunā kā ļoti personisks stāsts – īsfilma “Aldona” vēsta par autores vecmāmiņu, kas 1986. gadā pēkšņi zaudēja redzi, iespējams, Černobiļas katastrofas iespaidā. Filma ir koncentrēts vērojums par vecās sievietes ikdienu, kas ar iejūtību un bez apsūdzībām vai atbilžu meklēšanas raugās uz to, kas ir, – uz šodienu –, vienlaikus parādot, cik rēgaina uz šā skaudrā ģimenes notikuma fona ir apkārt esošā padomju mantojuma gigantomānija.

Kā pavisam citāds, taču ar līdzīgu iedarbību uz skatītāja maņām pieminams cits videodarbs, kas vecuma, pieredzes un atmiņu ­ekranizācijas vietā liek bērnības idilli. Somu mākslinieces Elīnas Broterusas īsfilma “Mana laime ir apaļa” ir kā atmiņu uzplaiksnījums, kam īsti nav sākuma vai beigu. Filmas vizuālā valoda ieved skatītāju impresionistiskā dabas un mirkļu ņirboņā. Saulainas bērnības apspīdētā vieglumā maza meitene vaicā un atbild uz būtiskiem dzīves jautājumiem (kas ir mīlestība? ko nozīmē “svarīgs”?), stāsta par iracionālām bailēm (no tumsas un briesmoņiem, protams) un pavēsta ko ļoti būtisku – bērnībā mēs esam laimīgi, iespējams, tādēļ, ka tad mums nepieder nekas un līdz ar to – pieder viss. Skatīties šo filmu ir kā pa atslēgas caurumu palūrēt uz pagājušiem brīvības laikiem un it kā maznozīmīgiem, tomēr svarīgiem mirkļiem, jo tieši tie ir mūs veidojuši par tiem, kas mēs esam.

Aicināt nebaidīties no tiešāka kontakta ar māk­slu veiksmīgi izdodas igauņu māksliniecei Merikei Estnai. Viņas darbs ar nosaukumu kā vaļsirdīgu atzīšanos “Mazliet nesakarīgi, bet nākamreiz būs labāk, goda vārds” ir apgleznotā grīda telpā, kuras apskate iespējama vien tad, ja skatītājs pa to staigā. Spilgtā kolorīta mudžeklis, papildināts ar skaņas efektiem, ir dzīvesprieka un uzdrīkstēšanās lādiņš.

Šiem, kā arī pārējiem izstādes darbiem piemīt ideju universalitāte – tie, tāpat kā izstādes nosaukums, vedina uz apceri, iedziļināšanos mākslinieka risinātā tēmā, kas nereti rezonē ar skatītāja paša pieredzi, atmiņām vai priekšstatiem. Izstādes kopējā ievirze ir vērsta mazāk uz racionālu domāšanu vai problēmu iztirzāšanu, vairāk uz jušanu un iejušanos – šodienas realitātē, pagātnes mantojumā, paša pieredzē. Tas šķiet tālredzīgi un vajadzīgi, jo šodien visai globāli izjūtams šo prasmju deficīts.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+