Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. novembris, 2013
Drukāt

Operā mūzikai atkal būs galvenā loma. Saruna ar Zigmaru Liepiņu (18)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Zigmara Liepiņa rokopera “Lāčplēsis” jau 25 gadus ir mūsu nacionālās pašapziņas kamertonis. Zumm! To pieliekot pie auss, dzirdam, kas Latvijā īsti notiek. Kā klājas komponistam laikā, kad rokopera ir iestudēta no jauna un sākusi Latvijas vēsturē nebijuša mēroga koncertturneju. Šādi ievads beigtos pirms nedēļas. Bet tagad – apsveicam Zigmaru Liepiņu Nacionālās operas vadītāja amatā! Paspējām arī ietilpināt vienu jautājumu šajā sakarā.

Ziņa no Japānas


– Esat uzrakstījis savu pirmo oratoriju. Par ko tā būs?


– Jocīgajā facebook kāds bija ievietojis ziņu: pēc zemestrīces Japānā meklētāju grupa zem sagrautas mājas betona sijām ierauga sievieti, patausta viņu – auksta, mirusi. Un dodas tālāk meklēt dzīvos. Bet grupas vadītājam kaut kas šķiet dīvains. Parasti atraktie cilvēki ir augšup pastieptām rokām, it kā atvairot virsū krītošo smagumu, bet šī sieviete sakņupusi tādā kā lūgšanas pozā. Glābēji dodas atpakaļ, atrok gruvešus – zem sievietes ir bērns, ievīstīts sedziņā, un viņš ir dzīvs. Četrus mēnešus vecs puisītis. Māte ir viņu nosargājusi ar savu ķermeni. Blakus ir mobilais telefons, kur viņa paspējusi ierakstīt: ja tu izdzīvosi, zini – es tevi ļoti mīlu. Šī ziņa mani satrieca, uzreiz bija skaidrs – rakstīšu oratoriju. Bet lielam darbam ar īso sižetu vien ir par maz. Sadalīju šo stāstu daudzos smalkos fragmentos un katram pretim piemeklēju Bībeles psalmus, kas situāciju paskaidro vai raksturo. Lūdzu Andru Manfeldi, ar kuru kopā strādājām muzikālajā drāmā “Adata”, lai uzraksta teicēja tekstu, jo viņa kā kristīga būtne labāk orientējas Bībelē un psalmos. Un devos ar sievu trīs mēnešu kruīzā ne tikai apskatīt pasauli, bet arī uzrakstīt oratoriju. Ilgi meklēju oratorijas nosaukumu, uz darba bija uzrakstīts – “Nosaukuma nav”. Beigās saturs sagriezās pilnīgi citādi. Sākumā šķita, ka fināla apoteoze (pacilāta izskaņa) ir sievietes īsziņa. Un tomēr ne. Ir psalms par to, ka Dievs ir tas, kas visu rada, un mēs nezinām viņa plānus. Mēs nezinām, vai šis gājiens ir parādīt māti kā centrālo figūru, vai Dieva spēku, kas vienlaikus vienu iznīcinot, kādu glābj. Grūti pateikt. Psalms ir par to, ka Dievs pārvalda pasauli, tas tomēr ir oratorijas fināls. Sapratu, ka nevaru beigt ar to reālo situāciju, lai cik cēla un traģiska tā būtu.

– Kad oratoriju dzirdēsim?


– Pirmizrāde iecerēta nākamā gada 26. aprīlī jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. To rīkos “Latvijas koncerti”, piedalīsies Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris, tenors Aleksandrs Antoņenko un soprāns Inga Šļubovska, teicējs būs Gundars Āboliņš, diriģents Jānis Liepiņš.

Rokoperai “Lāčplēsis” – 25


– Vai tagad rokoperu “Lāčplēsis” rakstītu citādi?

– Ir darbi, kas rakstīti pasteļtoņos. Un darbi, kas rakstīti kā plakāts – balts, melns un sarkans. Nekādas aptuvenības, nekādas filozofēšanas, ka labam var būt kāda šķautne, kas nav tik laba. Un ļaunajam savukārt… Nē, rokoperā “Lāčplēsis” ir skaidri un gaiši – ļauns un labs. Tāds bija laiks, un tāds ir šā darba uzdevums. Atļauju dodot, es režisorei un producentam teicu, ka viņi ļoti riskē. Es pats šodien “Lāčplēsi” neņemtos iestudēt. Nu, mūziku nospēlēt nebūtu lielākā problēma, varbūt enerģētiski tā skanētu citādi. Bet visa izrāde kopumā… tas ir ļoti sarežģīti. Tomēr ar ļoti lielu interesi aiziešu paskatīties, kas būs sanācis. Lai izdodas! Es viņiem vēlu veiksmi.

– Vai varam nedaudz ielūkoties citā latviskajā vērtībā – Dziesmu svētkos? 


– Dziesmu svētki būs strīda ābols mūžu mūžos, kamēr vien Latvija pastāvēs, jo vienmēr būs cilvēki, kuri zinās, kā ir pareizi, tostarp arī es. (Smejas.) Bet viena lieta ir pilnīgi skaidra – koncerts nevar ilgt septiņas stundas un vēl pēc tam dziedāt nakts koncertu. Arī repertuārs beigu daļā bija pietiekami sarežģīts, kad koristi vairs negribēja dziedāt tās dziesmas… Ko tur daudz runāt, ir situācijas, ko vajadzētu labāk prognozēt. Es teiktu, ka Dziesmu svētkiem trīs stundu koncerts būtu maksimums, normālam koncertam – divas stundas divdesmit minūtes ieskaitot starpbrīdi. Bet tagad ir tā “panesies”, ka taisa koncertus trīs un četras stundas garus… Jūs varat apēst gabaliņu šokolādes…

– Es varu apēst arī veselu tāfelīti…


– Nuja, bet es jums iedošu kilogramu, un tad redzēsiet, kā pie 250. grama tiksiet uz priekšu. Tāpēc jau tā šokolāde nekļūs sliktāka, bet ir kaut kādas robežas. Koncertu garums ir tieši tas gadījums. Ir jābūt kritiskai attieksmei gan pret repertuāru, gan pārbūvēm. Kamēr pārgrozi 16 000 cilvēku, kamēr tā masa uzkāpj estrādē… Nevar taču koristiem ļaut citam citu samīt. Es jau esmu daudzreiz teicis – jāmaina Dziesmu svētku koncertu modelis. Bet neviens mani neklausa. (Smejas.)

– Esat radījis daudzus patriotiskus darbus. Kur rodas šāda apziņa? 


– Tā tomēr ir ģimenes audzināšana. Mans vectēvs ir bijis represēts, mans tēvs. Tēvu paņēma izpalīgos, viņš pat ieroci nebija redzējis, tomēr viņu izsūtīja uz Sibīriju. Muzikanti jau izdzīvo vissliktākajos brīžos. Oficieriem gribējās klausīties operetes. Un, lūdzu, izveidojās orķestris, un tēvs ar citiem muzikantiem vismaz spēlēja siltā kultūras namā. Tēvs stāstīja, ka viņš izsūtījumā ilgi staigājis ar Latvijas zīmotnēm – sarkanbaltsarkano karogu. Krievi tikai kādā 1946. gadā atčohnījās, ka tās jārauj nost. Manam vecamtēvam – mātes tēvam – 1945. gadā atņēma saimniecību, tā sakot, atkulakoja. Pa mātes tēva līniju nāk viens no pirmajiem baptistu sludinātājiem Toms Bethers. Tā ir diezgan nopietna ietekme, īpaši domai par pazemību un pieticību. Es tāds it kā neizskatos, bet iekšēji tas manī ir – negribas par katru cenu bāzties. Faktiski man vajadzētu vairāk stāvēt klusu, bet… (Smejas.) Jā, ģimene ir veidojusi manu attieksmi pret Latvijas simboliem. Esmu priecīgs, ka mans dēls televīzijas raidījumā par Latvijas himnu ieņēma konservatīvu pozīciju. Es biju ārzemēs, bet noskatījos raidījumu internetā un domāju – nu, kā var šo tēmu vispār aiztikt! Kā kādam ceļas roka, kā mute atveras runāt par himnas maiņu! Man tas nav pieņemams. Es pat iedomāties nevaru. Himnas neviens nevērtē kā mākslas darbus, himnas ir himnas.

– Un latvieši ir latvieši. Kā mums dzīvot?


– Jādzīvo uz priekšu ar pozitīvu skatu. Mēnesi biju Horvātijā. Izbraucot cauri Horvātijai, Slovēnijai, Ungārijai, Slovākijai, Austrijai, kur ceļi ir ideālā kārtībā, pat Polijai, 600 km bija jau aiz muguras, acis nogurušas. Pārbraucot Latvijas robežu, mani pārņēma šausmas – tumsa, pēkšņi vairs nav strīpu gar ceļa malām, arī grubuļu, kas tevi atmodina, ja esi iemidzis. Tad es nesaprotu, kur paliek mūsu nauda! Ja uz M1, kas ir galvenais ceļš, nav ceļa remonta zīmju, bet melns asfalts, un nevari saprast, vai vēl esi uz ceļa…

– Jā, tas ir simbols – nav skaidrs, kurp braucam, bet mums ir jābūt ar izcilām navigācijas spējām… 


– Nē, mēs joprojām esam postpadomju cīnītāji par savu eksistenci drūmos apstākļos. Un, lai kādi tie nebūtu, mēs izdzīvosim! Nezāles neiznīkst. (Smejas.)

Veiksmīgs visos laikos


– Jūsu dzīves gājumā izlasīju, ka 17 gadu vecumā “Liepājas dzintarā” dalījāt 1. vietu ar Imantu Kalniņu par tautas dziesmas apdari…


– Toreiz jau neviens tādās kategorijās nedomāja, gāja uz konkursu, puikas spēlēja un dabūja kaut kādu balvu. Protams, tas bija liels pagodinājums. Es jau pie Imanta gribēju iet spēlēt, bet māte nelaida. Man bija viens no daudzajiem orķestriem, ko tēvs bija uztaisījis. Vēl es braukāju veciem muzikantiem līdzi, kāzās un bērēs spēlēdams. Viņiem vienmēr vajadzēja kādu klaviernieku. Muzikanti īpaši skaidrā nebija, vienreiz pat akordeonu kādā vietā man vajadzēja spēlēt, tas gan man riebās. Tāpēc, ka esmu pianists un man rokas otrādi neturas. Vēlreiz nospēlēt kāzas ar akordeonu – nekad mūžā! Ko tikai neesmu darījis, pat trompeti pūtis.

– Esat veiksmīgs komponists un bijāt ļoti labs uzņēmējs. Kā atskanēja starta šāviens…


– Tas šodien tā izskatās, bet patiesībā man bija sajūta, ka esmu palicis ārā. Man tolaik bija jau 38 gadi, mēs sapratām, ka vairs uz skatuves iet negribam, jo esam par vecu. Bērni bija sadzimuši, domājām, ko darīt. Par biznesa sākumiem varētu memuārus rakstīt. Bija visādu brīnumi, ar ko tikai nebija kontakti jādibina.

– Bet tomēr nodibinājāt Latvijā pirmo komercradio “Radio SWH” un to vadījāt 15 gadus.


– Parādījās “SWH” Gulbis, kuram bija nauda. Man jau nebija nekā.

– Kā nu ne – jums bija funktieris!


– Kaut kā salikām kopā, tā tas aizgāja. Kad Gulbis izstājās, tas kļuva par manu uzņēmumu, beigās man piederēja 70% akciju. Šodien izglītībā ļoti daudz kas ir balstīts uz gudriem formulējumiem, idejām, bet ļoti maz uz paša loģiku. Man bija loģiskā domāšana un kalkulators ar piecām darbībām – saskaitīt, atņem, dalīt, reizināt un aprēķināt procentus. Saucamā tirgus aritmētika. Un tad lēnā garā, psiholoģiski pareizi izveidojot komandu, ar šo piecu iespēju kalkulatoru, labu grāmatvedi un juristu sākām strādāt. Un beigās es varēju atrasties jebkurā pasaules vietā, sazvanījies ar grāmatvedi un uzzinājis četrus pamatciparus, es kā ārsts, redzot kardiogrammu, varēju pateikt, vai mums iet labi vai ne. Un viss. Un tā tas uzņēmums tika vadīts.

– Bet jums taču kā Lāčplēsim vajadzēja ausis, lai ieklausītos…


– Nē, man vajadzēja četrus ciparus. Neko nevajadzēja klausīties, es radio beigās neklausījos vispār. Tāpēc, ka, godīgi sakot, man apnika, man interesēja vienīgi jaunie produkti, ko palaidām, – Zanders, Fredis un Ufo – melnā humora lietas man ir vistuvākās.

– Radio, šķiet, ir visiedarbīgākais medijs. Ir lasīts, ka 1938. gadā pēc Orsona Velsa raidlugas par marsiešu iebrukumu ASV radioklausītāji krituši panikā…


– Radio laiks ir pagājis. Šodien ir gluži citi – interneta – laiki. Radio paliks, bet domāju, ka tā galvenā funkcija būs pastāstīt autovadītājiem, kur ir sastrēgumi, kur uz blakusceļa kāds kaķis vai suns sabraukts, pastāstīt lokālās ziņas, mūzika jau tagad ir mazsvarīga. Un smadzenes cilvēkiem skalo citos veidos.

Un dārznieks vasarās…


– Tātad drīz pēc jūsu 60 gadu jubilejas devāties trīs mēnešu kruīzā. Tas jau laulībai liels pārbaudījums, no kuģa nokāpt nevar…


– Mums ar Mirdzu bērni ir izauguši, nav viņiem jāstāv klāt, katrs dara savas lietas. Meitai piedzima meitiņa Emīlija, pieci mēneši bērnelim. Man jau ir arī mazdēls, viņam desmit gadi. Mazbērnu vecāki paši tiek galā, mēs nejaucamies. Neesam uķi, uķi vecvecāki. Mēs paši par sevi, divatā.

– Un uz kuģa nesastrīdējāties.


– Nu, es jau nu iešu te tagad stāstīt. (Smejas.)

– Protams, prieks, par jūsu dēlu diriģentu Jāni Liepiņu. Šķita neiedomājami, ka kāds varētu nākt Sirmā vietā un vadīt kori “Kamēr…”.


– Jā, un augustā koris “Kamēr…” uzvarēja Eiropas “Grand Prix” koru konkursā Itālijas pilsētā Areco. Mēs ar Mirdzu arī aizbraucām turp paskatīties. Tas ir ļoti nopietns pasākums. Un te nu ir Latvijas kultūras finansēšanas absurds un panākumu novērtēšanas absurds. “Kamēr…” vinnēja, uzvarētāju koncerts ilga apmēram stundu, no tās pusstundu viņi dziedāja latviešu klasiku. Itāļi klausījās, mutes pavēruši. Ja sportisti gūst uzvaras, mūsu Ministru kabinets mēģina reaģēt, ja neko citu, vismaz iedod diplomu. Kultūras ministrija par kora “Kamēr…” uzvaru nelikās ne zinis. Vienīgi Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa “Kamēr…” uzaicināja uz Saeimu, lai pateiktos.

– Vai bez mūzikas jums vēl ir kāda aizraušanās, kāds hobijs?


– Jau otro vasaru laukos audzēju tomātus. Lai cik tas dīvaini izklausītos. Vienu gadu mēģināju mājas dienvidu pusē pie loga kastēs un šovasar – siltumnīcā. Bet nākamgad diezin vai audzēšu, jo sapratu, ka pašizmaksas ziņā mani audzētie ir dārgākie tomāti pasaulē. Kūdras maisus, kur tomātus audzēju, sezonai beidzoties, varu mest ārā. Un tā piķēšana… Es jau no sēklām audzēju. Tā arī ir kļūda, vajag ņemt stādus. Es arī gurķus audzēju, tos spaiņiem vien novācu. Un vienu arbūzu.

– Vai tiešām? Siltumnīcā?


– Nē, ārā. Liepājā tirgū vienam redzēju šitādu nelielu zaļu bumbuli, jautāju, kas tas tāds. Arbūzs. Nogrieza šķēli, ļoti garšīgs. Audzējot pie Vērgales uz lauka. Nopirkām divus arbūzus, izkaltēju sēklas un izaudzēju.

– Redz, kāds dārznieks!


– Mans vectēvs gan bija augstākās šķiras dārznieks. Un vectēva brālis, viņiem Liepājā piederēja siltumnīcas, kur pat ananasus audzēja. Un otrs vectēvs bija lielākais gurķu audzētājs Grobiņā. Bet atšķirība – es pa zemi nerakājos, man nepatīk…

– Nuja, smalkie pianista pirkstiņi…


– Nav nemaz tik smalki, bet man arī puķu dobes ir ierobežotā daudzumā, man patīk, ja mājai apkārt ir zaļš mauriņš.

– Vai par šādu dzīvi sapņojāt bērnībā? Vai esat gandarīts?


– Tomātus audzēt…

– Nē, par veiksmi mūzikā un biznesā…


– Kurš tad padomju laikā sapņoja par biznesu? Bet mūzikā jau man nebija variantu. Jo, konstatējot zināmas muzikalitātes pazīmes, es kā vagonete biju uzlikts uz sliedēm un braucu. Un apspriests šis jautājums netika. Mūzikas skola, mūzikas vidusskola, konservatorija. Tad varianti – aspirantūra. Tu nekur nevari sprukt, jo tā piramīda uz augšu sašaurinās. Tad tikai skaties, kur esi nonācis.

Operas vadītājs


– Vinnējāt konkursā un esat izvēlēts par LNO māksliniecisko vadītāju un valdes priekšsēdētāju. Atkal vadīsiet lielu, šoreiz vēl sarežģītāku iestādi? Kāpēc piekritāt?


– Pēdējos sešus gadus esmu dzīvojis ļoti labu, harmonisku un komfortablu dzīvi un man nevajadzēja izaicinājumus. It kā. Kas manī notika? Kāpēc beigās piekritu kandidēt uz šo posteni? Iemesls ir ļoti vienkāršs. Ir tāda diezgan draņķīgi uzrakstīta Dena Brauna grāmata “Inferno”. Uz tās vāka Dantes citāts: “Vistumšākajā vietā ellē nonāks tie, kas morālās krīzes brīdī nolems neiejaukties.” To attiecināju uz sevi. Domāju: labi, es varu staigāt apkārt un pukstēt. Bet ko tad es esmu izdarījis? Neko. Tad ej un dari! Bija negulēta nakts un pārrunas ģimenē. Man mājās nebija priecīgi par šo lietu. Dēls iet savu karjeras ceļu. Un viņam operā nākamgad jādiriģē “Trubadūrs”. Un te pēkšņi – tētiņš par operas vadītāju…

– Bet jūsu dēls jau sen ir viņš pats…


– Jā, bet tas izskatīsies tā, ka fāterītis… Būs, būs, zinot visu, kas tur notiek…

– Kas jums padomā Operas sakarā?


To jau šonedēļ esmu tik daudzas reizes stāstījis. Īsos vārdos – laiks, kad režisoriskās vērtības bija pārākas par mūziku, ir beidzies, un operā mūzika atkal spēlēs galveno lomu. Protams, arī augstvērtīgs izpildījums un laba režija. Repertuārā būs daudzveidība, lai opermāksla būtu uztverama ne tikai elitei.

 

 

Zigmars Liepiņš


dzimis 1952. gada 14. oktobrī Liepājā mūziķu ģimenē

komponists, taustiņinstrumentālists, LKS biedrs

sarakstījis mūziku ap 300 dziesmām un 20 teātru izrādēm, mūzikliem, rokoperai, operām, oratorijai u. c.

dzīvesbiedre – dziedātāja, producente, režisore Mirdza Zīvere

trīs bērni, divi mazbērni

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris

Pievienot komentāru

Komentāri (18)

  1. ļoti pareizi, ka Rīga nebūs eksperimentāla vieta, kur realizēt jocīgas režijas klasiskajām operām – tas lai paliek festivāliem un pārsātinātajai Rietumeiropas publikai, jo ko gan vairs jaunu var izgudrot Mocarta operu darbībai – atkal kādu restaurācijas darbnīcu vai veļasmašīnu tikai, kaut mūzika skan tā pati.

  2. Kad nu Liepiņa ģimenes Atbildēt

    atbalstītāji tā vareni sirsnīgi te izrakstījušies, tad var vien rezumēt “sauso atlikumu” – vēl jau nekāda “sausā atlikuma” no Zigmara darbības LNO nav! Tādēļ visiem vienvirziena domāšanas tūdaliņiem būs vēl mazliet jāpaciešas savas sajūsmas paušanai vienotā demonstrācijā! 🙂

  3. ĻOTI LIELS PRIEKS, ka Kompnists ZigmĀrs Liepiņš turpmak vadīs operu. Savā laikā ļoti priecājos, ka rokopera “Lāčplēsis” izdevās tik labi un tik ĻOTI spēja aizraut klausītājus. KĀDS SPĒCĪGS SOLISTU SASTĀVS TOREIZ IEDZIEDĀJA ŠO DARBU!!! ARĪ KORIS “DAUGAVIŅA” BIJA SPĒCĪGS KOLEKTĪVS, JO TAJĀ DZIEDĀJA VIENI JAUNIEŠI UN VIŅU BALSIS VIENMER IR BRĪNIŠĶĪGAS!!! Kora diriģents KĀRLIS BEINETRS BIJA PERSONĪBA UN LABS DIRIĢENTS. Redzēju šo darbu un dēlam (kurš ari bija kora sastavā)ir tā laika ieraksts, kas ir zelta vērtē. PALDIES KOMPONISTAM PAR ŠO DARBU!!! Stipri šaubos, vai jaunais sastāvs izdarīs to pašu, ko pirmie izpilditāji, jo nevar salidzināt tos un šobrīdējos laikus, KAD KATRAM MUMS ŠIS DARBS TOREIZ DEVA DZĪVES STIMULU UN TICĪBU – TAS TOREIZ BIJA KAUT KAS TIK SEVIŠĶS un TĀDĒĻ diezzin vai vēl klausīšos darbu jaunā sastāva izpilditāju interpretācijā, bet toreizējo ierakstu GAN NOTEIKTI – TAS IR NE AR KO NEAIZSTĀJAMS… Veiksmi un dzīvesprieku Jums cienijamo komponist!!! Vai viduvējibas, kas darbojās Kulturas ministrijā,ir spējigas uzteikt mūsu korus, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, kur nu vēl “SAGREMOT” to darbu, ko prasa kolektiva katras frāzes, mūzikas teikuma un visa darba sagatavošana tādā līmeni,lai dabūtu TĀDU AUGSTU NOVERTĒJUMU??? Cilvēki pasaulē mūsu korus klausās ar valējām mutēm, bet MŪSĒJIE “ĢENIJI” tajā pat laikā muti nu nekādi nevar atvērt, jo smadzenēs PILNĪGS VAKUUMS…. Cik ilgi dažam labam no KM jāaug, lai sāktu saprast , cik mēs ESAM BAGĀTI SAVĀ KULTŪRĀ UN NEPĀRSPĒJAMI PASAULES MĒROGA KONKURSOS KORU JOMĀ…. BET KO DARA KM??? SEKMĪGI NĪCINA MŪZIKAS SKOLAS, kur auga mūsu nākamie koristi un orķestranti…

  4. [Kā kādam ceļas roka, kā mute atveras runāt par himnas maiņu! Man tas nav pieņemams. Es pat iedomāties nevaru. Himnas neviens nevērtē kā mākslas darbus, himnas ir himnas.]

    Jā, himna ir himna, tā ir simbols. Un mēs savā simbolā esam ielikuši lūgumu Dievam ļaut mums dziedāt un diet. Un esam to dabūjuši – dziesmu un deju svētki mums ir vareni.
    Bet vai nebūtu labāk, ja tā vietā mūsu himna liktu mums atcerēties, ka:” Nevis slinkojot un pūstot…”?
    Un pēc tam kad dziesmas un dejas mums dotas, sāktu arī godīgi strādāt?

  5. Operā būs mūzika,bet kāda?Verdi vai Liepiņa?Kas dziedās?

  6. Novēlu veiksmi! Prieks par tādu dēlu.Pēc 100g kultūras raidījuma biju sajūsmā par viņa sacīto.Visai ģimenei novēlu visu labāko ko vien var vēlēt.

  7. Beidzot viena laba ziņa Latvijā!

  8. Man liekas, ka visi galā būs laimīgi. Gan Operas kolektīvs, gan Liepiņš būs laimīgs, ka tomēr piekritis to darīt, gan opermīļi būs laimīgi.

  9. cerams, ka nomainīsies arī publika Atbildēt

    tie no anekdotes:
    -kāpēc tavs miša apmeklē mūzikas skolu, ja viņam nav muzikālās dzirdes
    -miša jau tur neiet klausīties, bet spēlēt klavieres
    nepiegānīs Balto Namu ar alus smaku

  10. Ļoti cienījams Latvietis! Parakstos zem katra viņa vārda!

  11. uzreiz jūsmot vai noliegt. Liepiņam labi zināmajā leksikā – nu, viens “labuhs” kļuvis par LNO vadītāju, gana lecīgs un iedomīgs, vidēja domāšanas līmeņa tipisks pārstāvis. Kas no tā Operā iznāks – nu tad jau redzēsim.

  12. varēs aicināt savas druškas Rajecku un kombuļu Inesi uz operu maukt ….

  13. varēs aicināt savas druškas Rajecku un kombuļu Inesi uz operu maukt …

  14. beidzot tas nams nonaacis pareizajaas rokaas. Saaksu atkal apmekleet operas teatri.

  15. Lai Liepiņa kungam veicās! Viegli nebūs, vajadzēs daudz spēka un izturības.
    Visiem: Priecīgus svētkus!

Draugiem Facebook Twitter Google+