Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. februāris, 2012
Drukāt

Zigmunds Skujiņš: Esmu izraktenis no pavisam citiem laikiem

skujins_km_11

Izcilajam latviešu rakstniekam Zigmundam Skujiņam jau 2011. gada 25. decembrī apritēja astoņdesmit piektā gadskārta, bet īstās jubilejas svinības notika pagājušās nedēļas izskaņā, kad rakstniekam bija sarūpēts krietns apsveikumu pūrs. 


 

Tajā bija iekļauts gan gaviļniekam veltīts seminārs “Gājiens pie Zigmunda Skujiņa”, kurā tika vētīts rakstnieka radošais mūžs, gan izstāde “Zigmunda Skujiņa daiļrades lappuses”, kā arī tika prezentēts Zigmunda Skujiņa “Rakstu” noslēdzošais, 10. sējums “Pasaule ar kājām gaisā. Pa ceļam uz okeānu”.

 

Citi laiki

“Esmu izraktenis no pavisam citiem laikiem,” pus
ironiski bilst pats Zigmunds Skujiņš, un sava daļa rūgtas patiesības šajos vārdos smeldz. Jā, kopš pirmās publikācijas (stāsts “Pāri sētai” žurnālā “Bērnība”, nr. 5) 1949. gadā aizritējis vairāk nekā pusgadsimts. Tad vēl neviens nenojauta, ka piedzimis jauns, talantīgs rakstnieks, kura popularitāte sasniedza reibinošus augstumus un tirāžas – arī. Piemēram, romānam “Kolumba mazdēli” (1961), kas iemūžināts kinolentē “Līdz rudenim vēl tālu” (1964, režisors Aloizs Brenčs), tā bija gandrīz viens miljons eksemplāru.

Pirmajos Z. Skujiņa prozas darbos jūtama laikmeta gaisotne, taču lūzuma punkts autoram ir 1967. gadā, kad viņš nolemj latviešu padomju rakstniecībā būt sava ceļa gājējs. Stingru mugurkaulu un nelokāmu dabu Z. Skujiņš apliecināja arī 10. februāra semināra noslēgumā, teikdams: “Rakstniekam ir jābūt gatavam uz pārbaudi, tas faktiski ir viņa dzīves uzdevums,” un piebilda: “Katra cilvēka mūžs ir preces ražošana, bet katram pašam jāizšķir, ko saražot.” Viņa teikto apliecina fakti no paša radošās biogrāfijas. Z. Skujiņa 1970. gadā publicēto romānu “Kailums” pēc trim gadiem izdeva “Tilta” apgāds Amerikā, un ar šo faktu pietika, lai romānu LPSR Preses komiteja iekļautu nevēlamo darbu sarakstā. Romānu reabilitēja tikai pēc divpadsmit gadiem, kad to izdeva, tulkotu krievu valodā. 1974. gadā žurnālā “Zvaigzne” tika nopublicēta Z. Skujiņa novele “Neikens iet uz Roperbeķiem”.

 

Ar šo noveli aizsākās latviešu stāstniecības pamatlicēja un Dziesmu svētku tradīcijas iedibinātāja Jura Neikena reabilitācija. Pēc gada Umurgas kapos Z. Skujiņš un tēlnieks Andrejs Jansons uzstādīja Jurim 
Neikenam piemiņas akmeni. Lieki piebilst, ka šīs darbības tika veiktas bez jelkādas partijas funkcionāru atļaujas.

 

Romānus “Gulta ar zelta kāju” (1984), “Miesas krāsas domino” (1999) un “Siržu zagļa iznāciens” (2001) rakstnieks uzskata par saviem labākajiem darbiem, sarunā nenoliedzot arī to, ka viņa autoritāte rakstniecībā ir Anšlavs Eglītis. Rakstnieks ir lielisks sižeta un vārda meistars. To, ka latviešu valodas attīstība, skanīgums un pilnveidošanās Z. Skujiņam vienmēr rūpējusi, apliecina arī viņa ieviestie jaunvārdi, piemēram, vaļasprieks, tālrāde, tālrunis, kas šobrīd kļuvuši par neatņemamu latviešu valodas vārdu krājuma sastāvdaļu.

 

Būt gaišreģim

Zigmunda Skujiņa apceres, atmiņas un esejas var ierakstīt latviešu kultūras vēsturē zelta burtiem. Rakstniekam piemīt īpašība būt laikmetīgam un asi reaģēt uz negācijām kultūrā un sabiedrībā vispār. Zigmunda Skujiņa pirmie vārdi, kas 10. februārī tika adresēti publikai, izskanēja vienkārši un pravietiski: “Rakstnieks ir brīnumdaris.”

To, ka Z. Skujiņam piemīt autora “gaišredzība”, apstiprina arī viņa Kopoto rakstu 10. sējuma “Pasaule kājām gaisā. Pa ceļam uz okeānu” saturs. Autors jau kopš pirmā sējuma sagatavošanas, kas tika laists klajā 2005. gadā, intensīvi piedalījies visu desmit “Rakstu” sējumu tapšanā. Taču sējumos ievietotie darbi nebūt neatbilst to sacerēšanas hronoloģijai. Desmitajā sējumā iekļauts romāns “Jauna cilvēka memuāri” (1981) un publicistika, kas sakopota nodaļās “Raksti un pārdomas par literatūru”, “Par daudzveidīgo dzīvi”, “Latvija un Pasaule”, kā arī ievietotas sarunas ar rakstnieku. Gaidāmā 18. februāra referenduma gaisotnē precīzi un pat pravietiski iekļāvusies nodaļa “Latviešu valodu aizstāvot”. Vienam no nodaļā ievietotiem rakstiem ir izteiksmīgs, brīdinošs virsraksts – “Par mūsu valodas nākotni”, kas tapis 1998. gadā – pirms gaidāmā latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nostiprinājuma Satversmes 4. pantā. Šis raksts kļuvis īpaši aktuāls 2012. gada sākumā. Z. Skujiņš ir tiešs: “Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas pastāvēšana ir atkarīga no tā, kādā valodā runā mūsu valstī. (..) Divvalodība Latvijā nozīmē nāves punktu latviešu valodai. Mūsu pienākums un atbildība nākamo audžu priekšā ir visiem spēkiem aizstāvēt un balstīt pieminekli, ko ar savu mūža darbu tik skaistu izdarinājis Endzelīns, – latviešu valodu, vienu no vecākajām Eiropas valodām, kurai draud iznīcība.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+