Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. jūnijs, 2015
Drukāt

Zilganpelēkās skaistules Venspils novada saimniecībā

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Sešus gadus vecās Mūsas (priekšplānā) apmatojums ir tumšāk zilganpelēks, četrus gadus vecās Mēmeles – krietni gaišāks.

Zilās govis:

* apmatojums – skaisti zilganpelēks,

* ragi – balti ar melniem galiem,

* augumā mazākas nekā Latvijas brūnās,

* augstums krustos – 133 cm, svars – 320 līdz 380 kg,

* mierīgs, rāms raksturs,

* pieticīgas, izturīgas pret slimībām,

* diezgan pienīgas,

* grūsnība kā visām govīm ilgst 9 mēnešus,

* dzīves ilgums – 12 līdz 14 gadi.

Reiz jūras meita iznākusi no jūras un ganījusi savas govis svešās ganībās. Saimnieks viņu noķēris un govis atņēmis. Jūras meita devusies atpakaļ jūrā raudādama, bet septiņas zilās govis palikušas krastā. Tās ir priekšteces visām, kas šobrīd dzīvo uz zemes, vēsta lībiešu teika. Četras Latvijas zilās – divas govis, teliņš un bullis – šobrīd mitinās pašā jūras krastā, Ventspils novada Jūrkalnes pagasta Zītaru saimniecībā.

Kā patiesībā cēlušās zilās jeb jūras govis? Viena no versijām – Latvijā tās nokļuvušas kopā ar indoeiropiešu ieceļotājiem pirms četriem tūkstošiem gadu. Tās varētu būt pelēko stepju govju pēcnācējas. Viena pazīme, kas par to liecina, – zilajām govīm tāpat kā dienvidos mītošajām ragainēm ir tumša āda. Tumšais pigments pasargā ādu no saules apdegumiem. Turklāt arī dienvidu šķirnēm raksturīgs gaišs apmatojums – sirms, pelēks, dzeltens, brūns vai balts. Bet pastāv arī otra versija, ka zilās govis cēlušās no vietējās zilganās krāsas tauru pasugas, kas piejūras pļavās savvaļā ganījās pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu.

Pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes apkopotajiem datiem, ap gadu tūkstošu miju šie dzīvnieki bija uz izmiršanas robežas – tobrīd Latvijā bija tikai 18 zilās govis. 2000. gadā Latvijā izveidoja zilās govs šķirnes saglabāšanas apvienību, un 2010. gadā jau reģistrēja 1240 zilās govis.

"Zītaru" saimniece cer, ka mazā Malta nākotnēs kļūs par čaklu piena devēju. Foto - Valdis Semjonovs"Zītaru" saimniece cer, ka mazā Malta nākotnēs kļūs par čaklu piena devēju. Foto - Valdis Semjonovs

“Zītaru” saimniece Anna Rudīte atceras, kā pie viņas nonāca pirmā zilā govs. Anna tolaik strādāja par galveno zootehniķi vietējā kolhozā. Atjaunojoties valsts neatkarībai un izjūkot kolhozam, Annai piedāvāja paņemt pie sevis vienu no retajām zilajām gotiņām, kas bija palikusi tuvējā apkārtnē. Tā bija Lauce, kas vēlāk kļuva par ciltsmāti kuplam zilo govju skaitam, kuras tagad mājo ne tikai Kurzemē, bet arī citos Latvijas novados.

“Zītaros” kādubrīd bija desmit zilo govju liels ganāmpulks, bet šobrīd aplokā ganās divas govis un teliņš, kūtī mājo divgadīgs bullis. Tiesa, ar radniecīgu bulli govis sēklot nedrīkst. Apsēklošanai izmanto kāda Lietuvā mītoša zilā buļļa spermu. Vecākā no “Zītaru” gotiņām – Mūsa – ir sešus gadus veca, otra ragaine Mēmele – četrus gadus, bet Mēmeles teliņš, vārdā Malta – pusotru mēnesi vecs. Nākotnē Malta piepulcēsies “Zītaru” piena devējām. Katrā slaukšanas reizē abas pieaugušās govis dod pa 7 līdz 8 litriem piena. Un tas ir trekns – ap 5% tauku. No tā sanāk lielisks krējums un biezpiens. Daža laba kunde, kas vasarā atpūšas “Zītaru” kempingā, pienu dzerot brokastīs, pusdienās un vakariņās, stāsta saimniece.

No visām zilajām govīm, kas mitušas “Zītaros”, Annai visvairāk sirdī tomēr iekritusi Sirma. Šī govs bija ļoti mīlīga, prātīga un gudra. Šķita, ka saprot visu, ko cilvēki runā, un vēl vairāk. Pienu deva tik daudz, ka vienā spainī nevarēja saslaukt, un tas saturēja 5,8 līdz 6% tauku, stāsta Anna. Sirmas attēls joprojām rotā tūrisma informācijas bukletus, kuros stāstīts par Latvijas zilajām govīm. Taču, kad gotiņa bija sasniegusi cienījamo četrpadsmit gadu vecumu, to sāka mocīt stipras kaulu sāpes. Ragaine apgūlās un nevarēja vairs piecelties. Lai neļautu dzīvniekam ilgāk mocīties, to nācās vest uz lopkautuvi. To stāstot, Annai aizlūst balss.

Arī Mūsa un Mēmele ir diezgan prātīgas, žiperīgas un gudras, stāsta Anna. Kad iestājas karsts laiks, gotiņas dodas ganīties tuvāk jūrai, kur pūš vējš un nekož odi un dunduri. Šķiet, govis burtiski saož tās reizes, kad izslēgts elektriskais gans. Tad cenšas izbēgt no aploka un dodas pastaigā pa priežu mežu, līdz lielceļam un paklejo gar jūru. Bet, kad sētā parādās tūristi, govis tūdaļ ir klāt pie aploka malas un lūko, vai tie atnesuši kādu maizes šķēli. Maize tām ļoti garšo. Ēšanas ziņā zilās govis ir ļoti pieticīgas, varētu iztikt tikai no smilgām jūras krastā. “Zītaros” gan tās dabū ne tikai zaļu zāli un sienu ziemā, bet arī bietes, kartupeļus un rudzu miltus spēkam. Bet Līgo vakarā katru govi izrotā ar savu Jāņu zāļu vainagu. Tiesa, ilgi uz ragiem tie neturas, ragaines viena otrai tos norauj un puķu vijums pazūd govju vēderā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+