Foto – Aija Kaukule

Zīmējumi baltā tukšumā
. Saruna ar Māri Subaču 0

“Jūra nebeidzas,” horizonts teica kuģim uz papīra. “Māksla arī,” papīrs teica zīmulim, kas zīmēja. Šo tekstu pavisam nesen uz sarunas laikā tapuša vienkāršu līniju zīmējuma, ilgi nedomādams, uzrakstīja mākslinieks Māris Subačs. Domas sākumam nevajag vairāk par dažām līnijām. Dažas no tām – līdz 29. jūnijam Māra Subača jaunākajā izstādē “Zīmējumi baltā tukšumā” Jūrmalas pilsētas muzejā.

Reklāma
Reklāma
Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Lasīt citas ziņas

“Ar ko nodarbojos? Sēžu mājās un zīmēju, uzrakstu kādus tekstus. Turpat mājās pie sienas pretī noliktas mākslas darbu reprodukcijas, reizēm guļu un domāju par tām. Tas ir tas, ar ko nodarbojos. Zīmēšana ir patīkams darbs. Patiesībā esmu mākslinieks kopš bērnības, un joprojām šis šķiet labs darbs, pat tad, ja par to ne vienmēr maksā.”

Vēl brīvdomīgāks


Māra darbi – melnbalti, shematiski zīmējumi, ko reizēm papildina īsāks vai garāks teksts. Bieži tie iznākuši grāmatās, kas radītas kopā ar mācītāju Juri Rubeni. Māra zīmējumos mazam cilvēciņam un viņa dzīves lietām līdzās ir Dievs. Iespējams, ne gluži tāds, kādu to gribētu redzēt kristīgās baznīcas pārstāvji. Drīzāk tāds, ar kuru var runāt ikdienā. Tāds, kuru var uzzīmēt. Piemēram, kā jūru. Vai lidojošo šķīvīti.

CITI ŠOBRĪD LASA

Māris savulaik teicis, ka starp māksliniekiem jūtoties baznīcēns, bet starp baznīcas pārstāvjiem – kā mākslinieks. No katoļu draudzes “izmests” par brīvdomību, taču atzīst, ka laiku pa laikam, vismaz Ziemassvētkos un Lieldienās izjūt vajadzību ieiet baznīcā, Māri šad un tad varam sastapt Torņakalna baznīcā, šad tad noliekot pa svecītei arī pareizticīgo dievnamā.

“Tā ir maģiska vide, kur vari domāt, ka esi viens ar Dievu. Vai tas ir vairāk nekā ārā, nezinu, bet reizēm dvēselei prasās. Bet baznīca ir tikai viena no mājām pilsētā. Tā baznīcas lieta sākās ar to, ka mamma otrajā klasē mani aizveda uz zīmēšanas pulciņu. Bija Brežņeva laiks. Brūkošās Padomju Savienības laiks. Toreiz bija iespaids, ka māksla ir brīvības saliņa, kur cilvēki meklē izeju. Nekādas legālas opozīcijas iekārtai nebija, tad nu cilvēki gāja uz mākslas dienām, uz izstādēm. No šīs domāšanas esmu izaudzis, tā ir manas bērnības un jaunības domāšana. Tad bija Atmoda, tā valsts sabruka, bet man šķita, ka šīs tradīcijas vajag saglabāt. Pirmā doma bija vienkārša – ja padomju māksla bija tā sliktā, tad es došos uz baznīcu, kristīšos un taisīšu ar Dievu saistītu mākslu. Likās, turpmāk nevajag taisīt sociālistisku mākslu, bet reformēt to. Domāju, man šajā laikā bijuši interesanti meklējumi.”

Šobrīd Māris atzīst, viņa darbi kļuvuši vēl brīvdomīgāki nekā agrāk. Viņš pasmaida – patiesībā jau baznīcas aprindās nekādu karjeru neesot “taisījis”. “Man labāk patīk pasaule. Jo vairāk saprot Dieva garu, jo vairāk tas ir visapkārt – dabā, pie jūras, visapkārt, parastā dzīvē. Dieva gars ir kā atmosfēra. Jo vairāk tu ar to kontaktējies, jo plašāka tā kļūst. Tīri dogmatiski baznīcas sižeti te vairs neder. Arvien vairāk personīgo dievbijību piepildu ar zīmēšanu. Man tas neliekas naidīgi kristietībai. Arī tā apcer kāda cilvēka dzīvi. Tas ir ierobežots materiāls, par ko domāt. Kristietībā taču ir attēli. Ja attēls nepastāv principā, tad Dievs būtu psiholoģisks jēdziens sevī pašā. Bet Dievs ir milzīga ārpus cilvēka esoša realitāte, ko simbolizē attēls. Tas var būt arī nopietni apspriests attēls. Kā māksliniekam man tas ir bijis interesanti.”

Slīdu mākslas virzienā


Māris piebilst – ar baznīcu saistītu meklējumu laiku nenožēlojot. “Man šķiet, ka šobrīd no kādreizējās reliģiskās mistikas slīdu mākslas virzienā. Man mākslā bijuši daudz periodu, bet nekad nav bijusi sajūta, ka iepriekšējais periods ir kļūda. Tie bijuši kā klases skolā, un pateikt, ka piektā klase bija kļūda, ir jocīgi. Laikam jau mācos visu laiku – ja regulāri strādāju, domāšana nemitīgi iet uz priekšu. Varbūt mani darbi ir šķietami vienkārši, shematiski, bet pie tā esmu nonācis garā ceļā. Šobrīd ir vairāk līnija, kaut gan ir bijis krāsu periods. Vienubrīd mēģināju zīmēt uz krāsainiem papīriem, reizēm zīmējumus ieskenēju un krāsoju datorā. Bet kaut kur jau tas grafiķis manī ir palicis – joprojām domāju grafiski, melnbalti. Glezniecību gan sen neesmu taisījis.”

Reklāma
Reklāma

“Jā, esmu zīmējis kristīgus sižetus, ikonas, viena no tām ir arī izstādē Jūrmalā. Bet patiesībā Dievs ir briesmīgi liels. Kā jūra. Vai kā lapas, ko var redzēt, braucot ar vilcienu uz Majoriem. Vai kā sniegpārslas ziemā. Kaut kā milzīga priekšā jūtos mazs. Kaut kā gudra priekšā – vairāk vai mazāk dumjš. Jūras priekšā stāv mazs cilvēciņš. Un tajā cilvēciņā ir kaut kādas dogmas. Ir jāciena, ka tās ir, bet pārāk nopietni tās nevajag uztvert, jo tās ir mazas būtnes domas par kaut ko milzīgi lielu. Dievs ir lielāks nekā tīri dogmatiski baznīcas sižeti.”

Reizēm kāda ikona tomēr top. “Tāpat vien uzzīmēju. Gribu paskatīties, vai vēl varu uzzīmēt, vai neesmu par daudz tālu aizgājis. Protams, nezinu, vai manas ikonas ortodoksāli ticīgie uzskata par nopietnām. Bet tas jau ir vienkārši sižets. Mani kādreiz interesēja, kā var uzzīmēt neredzamo Dieva klātbūtni, jo tādu vīru ar bārdu neesmu redzējis, bet Dieva tuvības sajūta man bijusi bieži. Tā īsti arī to nevar uzzīmēt, bet, ja to apjauš, tad tas piedalās radošajā procesā. Man ir licies, ka mani darbi ir tādi, uz kuriem var skatīties. Dažas reprodukcijas manā mājā, piemēram, neiztur tādu ilgu skatienu, bet uz dažām var skatīties ilgi.”

“Reālais Dievs ir milzīga esme, kas ir visapkārt. To var redzēt, piemēram, Purvīša gleznās vai van Goga saulespuķēs, Borisa Bērziņa vai Blumberga darbos. Neredzama realitāte, Dieva klātbūtne visapkārt. Ja mākslinieks to meklē, tad mākslas darbs kļūst skaists. Ja mākslinieks savienojas ar šo realitāti, parādās mākslinieka gaisma, kas var būt pārdomu objekts. Bilde var kļūt par meditācijas objektu, kas ļauj domāt par Dieva būtību, mediju, kā tuvoties Dievam. Ja mākslinieka un dieva sakausējums ir noticis, tad man liekas, ka tas nav neizdevies darbs. Domas, kas cilvēkam rodas, skatoties uz bildi, jau pieder cilvēkam, un vairs nav lielas nozīmes, ko esmu domājis, to taisīdams. Ja Dievs ir piedalījies radošajā procesā, darbs ir dzīvību iedvesošs.”

Pasaka ar laimīgām beigām


Māra Subača darbi netop konkrētai izstādei. “Pēkšņi izstādi no zila gaisa ir grūti uztaisīt, bet, ja visu laiku ir strādāts, tas ir viegli,” viņš skaidro. “Katru dienu uzzīmēju vismaz četrus darbus, un tad tie krājas kaudzē. Izstādei Jūrmalā salasīju darbus, kur pieminēta jūra. Bet tā jau nav īsti jūra, bet milzīgs plašums. Dieva realitāte.”

Šo realitāti izstādē Jūrmalas pilsētas muzejā apdzīvo cilvēki, karaļi, eņģeļi, putni, krūzītes, palodze, pa kādam lidojošam šķīvim un, protams, jūra. “Klusā daba ar jūru un mazo karali”, “Cilvēki un eņģeļi pie jūras”… “Mani zīmējumu varoņi ir tādi tēli prātā, un viņi ceļo no viņa darba uz citu – dvēselē dzīvo tādas būtnes,” smaida Māris. “Ja saliek viņus blakus, tas ir veids, kā pateikt arī kaut ko bez burtiem un vārdiem. Tā varbūt ir tāda hieroglifu māksla, un tie kopā rada kaut kādu izstarojumu,” skaidro Māris.

Nav grūti pamanīt, ka Jūrmalas izstādes darbos viena aiz otras manāmas arī atsauces uz padomju laika reālijām, arī otrās brīvvalsts laiku – oktobrēna zvaigznīte mijas ar cilvēciņu, kuram sarkanbaltsarkans karogs rokās. “Tas ir laiks, ko es atceros. Laiks, kurā kaut kas radās. Domu laiks. Tajā ir dzimusi šī kārtība. Tēli ir būtnes, kas tajā dzīvo. Piemēram, cilvēciņš ar karogu. Arī pats esmu stāvējis ar karogu pie jūras, kad tur Atmodas laikā notika lūgšanas. Tagad tas viss pārvācies uz mākslu.”

Nē, lidojošos šķīvīšus gan Subačs neredz, tie tikai zīmējumos, Māris smejas: “Tā drīzāk ir bezgalīgi gudra Dieva klātbūtne, kas aizlido. Un vēl tā ir sajūta, ka kaut kāds laikmets ir beidzies. Lidojošais šķīvis aizlido, un mums tagad ir atstāta tāda valsts, kādā esam. Man šķiet, ka šobrīd beidzies juku laiks, iestājas kārtība. Man kaut kā ir noskaņojums uz kārtību. Īsti negribu dumpoties. Reizēm televīzijā skatos briesmīgi vardarbīgas ainas no Ukrainas vai citurienes, un man ļoti gribas, lai šeit ir miers un kārtība. Padomju laika mierā un kārtībā gan gribējās revolūciju. Tagad gribu, lai visi mierīgi strādā. Gribas kā pasakā, karaļvalsts ir nodibināta, beigas ir laimīgas.”

Starp citu, Māris joprojām turpina rakstīt pasakas, savulaik pasakas izdotas kopā ar Juri Rubeni. “Bija tāda firma – es, Rubenis un Dievs. Savā ziņā tas laikmets ir aizgājis, bet pasakas es rakstu. Tas, kā tie teksti rodas, ir liela Dieva gara darbība prātā. Ja kāds gribētu publicēt, es būtu ļoti priecīgs.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.