Mobilā versija
+1.2°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
28. novembris, 2017
Drukāt

Zīmēt ar dienvidu gaismu. Juris Lorencs gaida “foto sauli” Tunisijā

Foto - Juris LorencsFoto - Juris Lorencs

Šķiet, nav nekā skumjāka par Tunisijas pilsētu lietū. Tas, ko ko mēs gaidām no Āfrikas, ir ja ne karstums, tad vismaz saule. Bet Vidusjūras piekrastes pilsētu Gabesu, kurā es atrodos jau divas dienas, savā varā pārņēmis lietus. Nekas cits neatliek kā sēdēt kafejnīcā (tās te ir lētas, tasīte lieliska espresso maksā vien 30 eirocentus) un sērfot internetā. Pie sienas piestiprinātais televizors rāda plūdus, kas sākušies dažos Tunisijas tuksneša reģionos. Atšķirībā no Latvijas mežiem un purviem sablietētas smiltis nespēj ātri uzsūkt lietus ūdeni, savukārt kalnainais reljefs virza ūdens straumes tieši uz ielejās sabūvētajiem ciematiem.

Izskatās, ka vismaz Gabesai plūdi nedraud, vienīgi uz ielām jau sāk veidoties pamatīgas peļķes. Apkārt viss šķiet bezcerīgi pelēks- svina krāsas debesis, sabozušies baloži, biezos vilnas apmetņos tērpušies cilvēki. Patiesībā Gabesa ir pavisam pieticīga, provinciāla Tunisijas pilsēta, te tikpat kā nav tūristu. Viesnīcā Hotel Regina, kur esmu apmeties sekojot ceļveža Lonely Planet ieteikumiem, aizņemti vien daži numuri.

1912. gada ziemā Marokas pilsētā Tanžerā ieradās franču gleznotājs Anrī Matiss. Kā viņš pats teica – “interesantas gaismas meklējumos”. Viņš nebija vienīgais, kuru kā neparasts glezniecības instruments pievilka dienvidu saule. Vinsents van Gogs pārcēlās no Holandes uz saulaino Provansu, britu politiķis Vinstons Čerčils (kurš reizē bija arī patiesi labs gleznotājs) bieži viesojās vēl vienā Marokas pilsētā Marākešā, bet Pols Gogēns pat aizklīda līdz Marķīza salām Klusajā okeānā.

Kā par nelaimi, Tanžera Matisu sagaidīja ar pamatīgām, ilgstošām lietavām. Trīs nedēļas viņš pacietīgi sēdēja savā Hotel Villa de France viesnīcas istabā un gaidīja. Un tad kādu rītu mākslinieka skatam atklājās saules pielietas debesis un visdzidrākais, vistīrākais gaiss, kādu vien viņš bija redzējis, tas burtiski trīsuļoja. Matiss bija tik pārņemts ar ieraudzīto, ka turpat viesnīcas istabā uzgleznoja vienu no saviem pazīstamākajiem darbiem – “Skats pa logu Tanžerā”, kas patlaban glabājas Puškina mākslas muzejā Maskavā. Gleznā valda gandrīz tikai zilā krāsa, debesis šķiet nokāpušas uz zemes, tās nokrāsojušas zāli zilu un pat ielauzušās Matisa viesnīcas istabā.

Līdzīgi gadījās ar mani. Trešās dienas rīts Gabesā atausa ar skaļu putnu čivināšanu un spilgtu sauli. Lai gan man līdzi nebija krāsu un audeklu kā Matisam, es beidzot varēju sākt fotografēt! Un ko tad nozīmē vārds “fotogrāfija”, tulkots no grieķu valodas? Zīmēšana ar gaismu! Un tagad beidzot gaismas bija pa pilnam! Pirmais attēls, ko uzņēmu, bija viesnīcas Hotel Regina iekšpagalms – ziedošas bugenvilijas un koši zilas debesis virs tām. Vēl vakar tik pelēkā, vienmuļā pilsēta pilnībā izmainījās, tajā bija ienākušas krāsas. Sajūta tāda, ka pilsēta atklātos no jauna, līdz ar saules ierašanos pat apdrupušo ēku fasādes bija kļuvušas par audeklu. Piedāvāju lasītājiem dažas fotogrāfijas, kas tapušas šajā Tunisijas pilsētā rītā stundā.

Ceļotājiem der zināt, ka dienvidu zemēs vislabākais laiks fotografēšanai ir rīts vai vēla pēcpusdiena. Dienas vidū saule ir tik spēcīga, ka tā burtiski “izdzēš” krāsas, turklāt cilvēku sejas izķēmo nedabiskās ēnas – atkal tās pašas saules dēļ, kas atrodas praktiski virs galvas.

Diemžēl cilvēkus ar katru gadu fotografēt kļūst aizvien grūtāk, un pie vainas te pat nav islāma fundamentālisma pieaugums. Vienkārši cilvēki nevēlas, ka viņu attēli parādās internetā. Vēl pirms gadiem divdesmit fotogrāfija bija kaut kas pavisam intīms, ko parasti apskatīja vien fotogrāfa ģimene un tuvākie draugi.
Pateicoties modernajām tehnoloģijām, tagad šos attēlus var ieraudzīt teju visa pasaule, kas, saprotams, cilvēkiem nepatīk. Mans padoms – ja noteikti vēlaties kādu fotografēt, vismaz palūdziet atļauju. Jums var paveikties biežāk nekā varētu domāt. Ir vēl viena metode, bet tā prasa pacietību. Ja vēlaties nofotografēt, piemēram, kādu ielas skatu ar cilvēkiem, nekad nevajag momentāni vilkt ārā kameru no somas, kā to dara ķīnieši un japāņi. Vispirms “pieradiniet” cilvēkus ar savu klātbūtni. Apsēžaties uz soliņa vai pasūtiet dzērienu tuvējā kafejnīcā un vienkārši sāciet gaidīt. Tieciet man, agrāk vai vēlāk kadrs pats “atnāks” pie jums.

Nu, bet vai pie mums Latvijā kādreiz var notvert “Āfrikas krāsas”? Reti, bet var. Latvija ir pasteļtoņu zeme, šīs rāmās, klusās krāsas pat veidojušas mūsu tautas raksturu. Noskaņa, ko savās gleznās tik precīzi mācējusi notvert Līga Purmale. Un pavisam reti ir tie brīži, un parasti tas notiek saulainās augusta vai septembra pēcpusdienās pie jūras, kad arī pie mums Latvijā parādās košais Marokas vai Tunisijas krāsu spektrs. Pat pelēkā Baltijas jūra tad pēkšņi iekrāsojas tikpat zila kā Gabesas debesis. Bet šis mirklis ir tik īss, ka neviens latviešu gleznotājs to nav pārvērtis par savu momentāni atpazīstamu rokrakstu, tam vienkārši pietrūcis laika.

Pievienot komentāru

Smagnējs misiņš saspēlē ar trauslu stiklu. Mēbeles, kas sajūsmina un liek domātDabas vienkāršo formu atveidojums smagnējā misiņā un trauslā stiklā piesaista portugāļu mēbeļu dizaina “Bessa” jaunākajā piedāvājumā.
Draugiem Facebook Twitter Google+