Foto – Ivars Bušmanis un no Cvetkovu-Rudušu personiskā arhīva

“Zināju, ka māsa ir eņģelītis…”
 0

Ruduši no Suntažiem ir ticīga katoļu saime, kas radusi turēties kopā. Priekos, bēdās, grūtībās, vienkārši ikdienā.
Būtībā jau ir četras ģimenes, kas jūtas kā viena. Dažādos laikos dzīvojuši gan kopā, gan atsevišķi. Kā nu kurā brīdī dzīve veidojusies.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Vectētiņš Ivans; Vadims un Ludmila Ruduši; viņu jaunākā meita Monika Ziemele ar znotu Ivaru Ziemeli; vecākā meita Diāna Cvetkova-Ruduša ar znotu Aleksandru Cvetkovu-Rudušu, bērni Ričards un Genrijs; kopējo pulku vēl papildina Vadima un Ludmilas aizbildniecībā ņemtie Miks un Dins, kuri tā iejutušies ģimenē, ka gaida to brīdi, kad būs tiesīgi pasē ierakstīt uzvārdu “Rudušs”. Īsi sakot: daudz un draudzīgi.

 

Kad devējam atdodas

Diemžēl ekonomiskā krīze Cvetkoviem-Rudušiem 2009. gadā lika doties prom no Latvijas.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Man nekad prātā nebija ienākusi doma braukt projām. Biju projekta vadītājs uzņēmumā “Latvijas finieris”. Pelnīju labi. Īrējām dzīvoklī Ogrē, strādāju Rīgā. Mums bija dēls, sieva bija stāvoklī ar otru. Viss bija kārtībā, tikai vairs nebija naudas, jo sāka maksāt mazāk. Domāju, atradīšu citu darbu. Nekā. Kad kabatā bija palikuši tikai desmit lati, sapratu, ka jābrauc. Aizņēmos 2000 eiro, kāpu mašīnā un braucu uz Vāciju pie paziņas, – atceras Aleksandrs.

Pēc dažiem mēnešiem vīram sekoja sieva ar bērniem. Pirms krīzes Diāna kā grāmatvede apkalpoja deviņas Ogres firmas. Par nelaimi, visas bija saistītas ar celtniecību – jomu, kas krīzes laikā cieta visvairāk. Astoņas firmas bankrotēja, atlikusī maksāja 35 latus mēnesī.

– Pārdzīvojām visi, bet es laikam visvairāk. Nevarēju saprast, kāpēc labiem, izglītotiem, strādīgiem un mīlošiem cilvēkiem jābrauc projām no dzimtenes. Sevi visu laiku mierinu ar domu, ka mīlestība ir stiprāka par grūtībām. Tagad bažījos par jaunāko meitu Moniku. Ka arī neaizbrauc, – Ludmilas acīs ir asaras.

Bet Monika smaida un mierina, runā rimti un nosvērti – mazliet negaidīti no jaunas sievietes, kas teju pārkāpusi 20 gadu slieksni. Laikam jau atbilde meklējama ticībā Dievam un mīlestībā pret savu vīru Ivaru. Arī Monika jau paspējusi izbaudīt, ka dzīve nav viens vienīgs rozēm kaisīts ceļš. Strādājusi par stjuarti lidkompānijā “Air Baltic”. Darbs bijis smags un nav izturējusi veselība. Jaunā ģimene īrējusi dzīvoklī Rīga, taču, kad sapratuši, ka puse no ienākumiem jātērē tikai par dzīvokli, nolēmuši pārcelties uz dzīvi Suntažos. Ivars tagad darbojas reklāmas aģentūrā Ogrē, bet Monika kaļ radošus plānus.

– Man bija sapnis, ka Ziemassvētkos visiem jābūt kopā. Mammas dēļ, zelta cilvēka tēta dēļ, visu dēļ. Kopā ar brāļiem Miku un Dinu rakstījām vēstuli “Laimai” un raudājām. Es ticēju, ka vajadzētu sanākt. Ticēju arī tāpēc, ka esmu bijusi arī Sarkanā Krusta Ogres nodaļas vadītāja, strādājusi bez atalgojuma, palīdzējusi daudziem grūtībās nonākušajiem. Tagad palīdzību vajadzēja man, – saka Monika.

Reklāma
Reklāma

 

Vācija ir kā pamāte


Trīs gadu laikā Cvetkovi-Ruduši Latvijā bijuši vienu reizi uz īsu brīdi – Monikas un Ivara kāzās. Lai atbrauktu tagad uz Ziemassvētkiem un atgrieztos Vācijā, diez vai ar tūkstoš latiem pietiktu. Viņiem tā ir liela nauda. Diāna ir mājsaimniece un meklē darbu, ko varētu veikt, ja mājās ir divi bērni. Aleksandrs ir strādnieks celtniecības servisa firmā. Ģimene īrē dzīvokli Ulmē – Švābijas pilsētā starp Štutgarti un Minheni. Ģimene ir iztikusi, veselība apdrošināta. Genrijs (11) un Ričards (4) savā starpā runā vāciski, ar vecākiem – arī krieviski. Latviešu valoda bērniem piemirsusies. Aleksandrs un Diāna gan latviski runā ļoti labi.

– Vienu brīdi Vācijā man latviešu valoda sāka piemirsties, bet atbrauca latviešu strādnieki un es atsāku runāt, – priecājas Aleksandrs. – Mēs gribam atgriezties Latvijā. Vācija mums ir kā pamāte, kas pieņēma, lai mēs varētu izdzīvot. Šobrīd vēl braukt atpakaļ ir bail, jo Vācijā ir stabils darbs, ģimene un bērni ir sociālā drošībā.

Pienāks laiks un Cvetkovi-Ruduši atgriezīsies Latvijā pavisam, kā to savulaik izdarīja Aleksandra vectēvi Jānis un Vasilijs. Pirmais 1951. gadā kājām atnāca no izsūtījumā Kamčatkā, otrais atgriezās Latvijā no tās pašas Vācijas.