Latvijā
Izglītība

Ko prezidentam ieteiks izglītības padomniece? Saruna ar Ievu Siliņu3


Ieva Siliņa
Ieva Siliņa
Foto: Valdis Semjonovs

Valsts prezidentam Egilam Levitam viens no pirmajiem darbiem bija padomnieku izraudzīšanās. Vai jomas, kurās izraudzīti padomnieki, būs arī prioritāras Valsts prezidenta darbības laikā, un ko Valsts prezidents savu pilnvaru ietvaros var darīt izglītības un zinātnes laukā?

Par to saruna ar Valsts prezidenta padomnieci izglītības un zinātnes jautājumos IEVU SILIŅU, kurai ir doktora grāds vadībzinātnē un kura ir arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības priekšsēdētāja.

Kā iekļuvāt Valsts prezidenta komandā?

I. Siliņa: Pirms piedāvāt amatu, Egils Levits aicināja mani uz sarunu un teica, ka būtu ļoti svarīgi, lai mums sakristu ideoloģiskais redzējums, lai mums būtu viegli komunicēt. Pirms šīs sarunas pazīstami nebijām. Būt par Valsts prezidenta ārštata padomnieci ir liels gods, un šis piedāvājums saskanēja ar to, kā es pati jūtos. Jo arī līdz šim esmu centusies strādāt valsts labā, un šī ir tā iespēja darīt to augstākā līmenī.

Vai ārštata padomnieces statuss nozīmē, ka algu nesaņemat?

Tā ir gan. Tāpat mans amats Jauno zinātnieku apvienībā nav algots, bet ļoti svarīgs. Man prieks, ka zinātne un izglītība šobrīd ir arī viena no Valsts prezidenta prioritātēm.

Tas labi, jo šķiet, ka Valdis Zatlers bija pēdējais prezidents, kurš izrādīja pastiprinātu interesi par šo svarīgo nozari un rīkoja diskusijas, piemēram, par augstākās izglītības kvalitāti. Ko savukārt varētu darīt Egils Levits?

Protams, nozares faktiskā sakārtošana ir Izglītības un zinātnes ministrijas rokās. Prezidents var vairāk sniegt tādu stratēģisku redzējumu: kā viņš redz mūsu valsti, kur mēs varam iet, ko varam attīstīt, kur būsim pēc daudziem gadiem.

Levita kungs ir ļoti labs stratēģis, viņš redz stratēģiski, redz ļoti tālu, un tajā pašā laikā viņš redz detaļās, cenšas izprast līdz dziļumam, līdz detaļām un tikai tad pieņem atbilstošāko lēmumu.

Ir tikai dabiski, ka izglītība un zinātne ir nosaukta par vienu no prioritātēm. Protams, ja vēlamies būt ilgstspējīga, gudra nācija, mums ir nepieciešams, lai izglītības sistēma nodrošina valsts attīstību, lai cilvēki varētu iegūt tik augstu izglītības līmeni, lai spētu strādāt zinātnē, radīt inovācijas, kas savukārt radīs ekonomiskās vērtības, no kā dzīvo visa tauta un sabiedrība.

Izglītības un zinātnes vērtība nav apšaubāma. Tomēr tā ir plaša nozare: sākas jau ar bērnudārzu. Kuras tieši šīs nozares jomas visvairāk varētu interesēt prezidentu? Koncentrēt uzmanību uz visu lauku būtu ļoti grūti.

Manuprāt, prezidenta uzdevums tieši ir redzēt visu lauku un saprast, kur likt uzsvarus, lai kopējais darbs iet uz priekšu un valsts attīstība turpinātos. Prezidenta prioritātes un darba plāns patlaban ir izstrādes stadijā. Padomnieku komanda pie tā strādā.

Bet vai tad līdzšinējās sarunās nav izkristalizējies, kuru procesu attīstībai sevišķi būtu jāpalīdz?

Lielākās problēmas ir visiem redzamas. Skaidrs, ka nepieciešams reformēt zinātnes sistēmu, palielināt finansējumu zinātnei. Jāturpina skolu tīkla un izglītības satura reforma, jāceļ skolotāju amata prestižs. Tās ir tās kopīgās problēmas, kas visus šos gadus bijušas un nekur nav pazudušas.

Arī prezidents šīs problēmas apzinās. Levita kungs ir atnācis uz šo amatu ļoti sagatavots. Nav tā, ka viņš atnāk un padomniekiem prasa, kas notiek valstī. Mums kopā jādomā, kā šīs problēmas risināt gudrāk.

Foto: Valdis Semjonovs

Pieminējāt zinātnes finansējumu. Tā trūkumu kā galveno traucēkli zinātnes attīstībai bieži min arī paši zinātnieki. Ko prezidents var darīt, lai situāciju labotu?

Man nepatīk, ja saka, ka trūkst finansējuma. Lai cik naudas būtu, vienmēr liekas, ka varētu būt vēl vairāk un tad būs labāk.

Tomēr zinātnes gadījumā naudas trūkums ir objektīvs: salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, Latvijā zinātnei novirza vismazāk.

Jā, tā ir, bet domāju, ka jāuzsver kas cits. Latvijas Bankas pētījums parāda: ieguldījumi Latvijas zinātnē un pētniecībā nes atdevi. Tas nozīmē, ka, ieguldot vairāk, arī saņemsim vairāk un dzīves līmenis Latvijā celsies. Protams, tas nāks ar gadiem.

Zinātnieku Latvijā nav daudz, bet viņu darba produktivitāte ir augsta, jo vismaz daļā zinātnes nozaru ir labi sasniegumi. Nepalielinot finansējumu zinātnei, neizmantojam pilnībā to pētniecības potenciālu, kas Latvijā ir. Tā ir tā lieta, kas jāmaina.

Finansējums jāpalielina nevis tāpēc, ka dodam maz vai salīdzinoši mazāk, bet gan tāpēc, ka varam iegūt ļoti daudz ekonomikai un tautsaimniecībai. Tas ir īstais iemesls, kāpēc jāfinansē zinātne.

Bet kā iegūt naudu? Arī politiskajās un ierēdņu aprindās vienmēr atzīst: vajag lielāku finansējumu, taču tie ir tikai vārdi.

Jā, cik arī mēs kā Jauno zinātnieku apvienības pārstāvji esam par to runājuši, jūtam, ka ir liels atbalsts zinātnei, cilvēki saprot, kāpēc tā jāatbalsta.

Taču jārunā ne tikai par finansējuma apjomu, bet arī par to, kā tas tiek sadalīts starp zinātniskajām institūcijām. Bāzes finansējums, ko tās saņem, gandrīz pilnībā ir atkarīgs no pilna laika ekvivalenta, kas faktiski nozīmē: no cilvēku skaita, kas zinātniskajā institūcijā strādā. Sanāk tā: jo vairāk darbinieku noformēti darbā, jo lielāku naudu var saņemt.

Darba rezultātiem, piemēram, publikāciju skaitam, ir ļoti maza nozīme. Noformēt sētnieku kā pētnieku ir ienesīgāk, nekā uzrakstīt starptautiski nozīmīgu publikāciju! Tā ir absurda situācija, jo finansējumam vajadzētu būt atkarīgam tieši no zinātniskā darba rezultāta. Ja sistēma nemainās, nav jēgas tajā ieguldīt papildu naudu, jo tas nedos rezultātus.

Tāpēc Jauno zinātnieku apvienība pastāv uz to, ka finansējums jāpalielina, bet tas jādala pēc sistēmas, kas būtu vērsta uz rezultātu. Valstiskā līmenī jāpasaka: zinātnieki, mēs no jums sagaidām rezultātu, nevis cilvēku noformēšanu štatā.

Finansējumam būtu jābūt atkarīgam no kvalitatīvu publikāciju skaita, no tā, cik daudz finansējuma pētniecības projektiem institūcija piesaista no citiem avotiem, cik daudz jauno doktoru strādā šajā institūcijā.

Valstij jāpasaka, ka pabalstus zinātniekiem vairs nemaksās, jo šobrīd tas tā sanāk: finansējums ir mazs, bet tiek daudziem. Maksās vairāk, bet par darba rezultātiem.

Līdzšinējās sistēmas dēļ zinātnieki diemžēl saņem mazu atalgojumu arī tad, ja iesaistās Eiropas Komisijas finansētajos pētniecības projektos. Jo tajos atalgojumam finansējumu piešķir, ņemot vērā, kāda ir zinātnieka algas likme Latvijā. Tāpēc mūsu zinātnieki dara to pašu darbu, ko, piemēram, vācieši, bet saņem vairākas reizes mazāku atalgojumu. Tas ir pilnīgi negodīgi!

Jā, jau agrāk zinātnes politikas veidotājiem pārmests, ka valsts finansējumu iegulda nevis tajos institūtos, kur potenciāls, bet iedod pa drusciņai visiem. Taču, ja tā vairs nebūs, kas notiks ar tiem institūtiem, ko vairs nefinansēs?

Varētu būt dažādi scenāriji. Protams, ne jau visās jomās zinātnieki vainojami pie tā, ka rezultāti nav izcili. Diemžēl vairākas zinātņu nozares Latvijā nav pietiekami attīstītas tāpēc, ka padomju laikos nebija iespējams ar tām nodarboties.

Jo sevišķi tas attiecas uz sociālajām zinātnēm. Ja piecdesmit gadus neesmu ar kādu jomu nodarbojies, bet tagad atkal drīkstu, tad nav nekāds brīnums, ka neesmu tik labs kā mani vācu kolēģi.

Šajos apstākļos jāizvērtē, kuras ir tās jomas, ko valsts turpinās atbalstīt arī tad, ja šobrīd attiecīgajās nozarēs rezultāti nav gana augsti.

Jāņem vērā, ka valsts zinātnei piešķir ne tikai bāzes finansējumu, bet ir iespēja iegūt arī finansējumu valsts pētījumu programmās.

Katrā ziņā tad, kad sāksim finansēt zinātni, ņemot vērā rezultātus, dabiski sapratīsim, ko ir vērts saglabāt un ko nav. Mums jau šobrīd ir arī pasaules līmeņa zinātnieku grupas. Piemēram, Andra Ambaiņa grupa, kas strādā kvantu skaitļošanas jomā tā, ka tā ir vienkārši fantastika. Skaidrs, ka par šādiem zinātniekiem nekad nebūs jautājuma, vai valstij viņi jāatbalsta.

Savukārt, ja kādam zinātniekam rezultātu nav, tad viņam ir varianti: vai nu viņš pārkvalificējas, vai pievienojas kādai citai zinātnieku grupai, vai izvēlas kādu citu pētījumu jomu. Jo skaidrs, ka šobrīd pasaulē ir pētījumu tēmu prominence, proti, ir ļoti aktuālas pētījumu tēmas, kam arī vieglāk piesaistīt finansējumu. Lai piesaistītu finansējumu, ir jādomā nevis par to, kas mani interesē un ko es šobrīd vēlos pētīt, bet gan – kas šobrīd pasaulē ir vajadzīgs.

Arī augstākās izglītības jomā gadiem runā par nepieciešamību konsolidēt resursus, mainīt finansēšanas modeli, tomēr tas notiek lēni. Kādas, jūsuprāt, nepieciešamas pārmaiņas augstskolās?

Jā, augstskolu Latvijā ir daudz: gan valsts, gan privāto. Privātais tirgus gan nebūtu jāierobežo, jo, ja privāta augstskola var pastāvēt, tai ir klienti un peļņa, tad tai ir vērts pastāvēt. Savukārt valsts augstskolām ir jākonsolidējas, un domāju, ka šajā jomā jau ļoti daudz labu darbu ir izdarīts, kaut studiju programmu skaits joprojām ir ļoti liels.

Tomēr saistībā ar augstskolām man primārie ir internacionalizācijas, augstskolu darba un studiju valodas jautājumi.

Ir jābūt pilnīgam valsts valodas atbalstam pirmsskolā, pamatskolā, vidusskolā, tomēr jautājums – vai tam ir jābūt arī augstskolā? Manuprāt, viens no Latvijas neizmantotajiem potenciāliem ir arī iespēja eksportēt augstāko izglītību.

Ārvalstu studentu skaits tomēr arvien aug.

Aug, tomēr viņu īpatsvars nav tik liels, kā varētu būt. Varbūt augstākās izglītības eksports ir tieši tā joma, uz ko mums vajadzētu specializēties? Bet, ja gribam to darīt, tad jāmaina augstskolu vide. Tad jābūt kā Tartu universitātē, kur darba valoda ir tikai angļu valoda, kur uz profesoru vietām tiek izsludināti tikai starptautiskie konkursi.

Jūs gribat teikt, ka Tartu universitātē visa dokumentācija ir angliski un sanāksmes arī notiek angļu valodā?

Tas droši vien ir atkarīgs no fakultātes. Piemēram, Datorikas fakultātē tā ir.

Tas šķiet diezgan radikāli.

Jautājums, ko mēs gribam, kur gribam iet. Vai mūsu augstskolas ir tam, lai sagatavotu Latvijas iedzīvotājus tālākai profesionālajai dzīvei Latvijā, vai vēlamies, lai mūsu augstākā izglītība ir eksporta produkts. Otrajā gadījumā mums ir jāpiedāvā internacionāla vide un atbilstoša infrastruktūra.

Samērā nesen jau bija diskusija, vai augstskolām jāatvieglo iespējas uzņemt mācībspēkus no ārvalstīm. Toreizējais izglītības un zinātnes ministrs teica, ka likums jau šobrīd paredz, kā var piesaistīt ārvalstniekus, bet augstskolas šīs iespējas neizmanto.

Jā, mācībspēkus no ārvalstīm var piesaistīt kā viesprofesorus. Bet ir ļoti liela atšķirība starp viesprofesoru un pastāvīgu mācībspēku, kas ilgstoši var veidot karjeru universitātē.

Ja profesors brauc, piemēram, no Spānijas, viņam ir ļoti svarīgi, lai būtu stabila darba vieta, nevis tikai viesprofesora statuss. Taču šobrīd, lai iegūtu pastāvīgu darba vietu, ir nepieciešamas latviešu valodas zināšanas augstā līmenī. Tad profesors labprātāk dodas uz Igauniju, kur nav šādu prasību.

Pieņemsim valodas jomā būtu atlaides. Vai tas garantētu, ka te ierastos augsta līmeņa speciālisti? Zinām taču, ka arī augstskolu finansējums ir nepietiekams un mācībspēku algas ir zemākas nekā Rietumu universitātēs.

Atalgojums jāskata kontekstā ar dzīves izmaksām. Piemēram, ja pētnieks saņem Marijas Skladovskas-Kirī stipendiju un dodas uz Latviju, te viņš var ļoti labi dzīvot, bet ar šo pašu stipendiju Briselē būs ļoti jāskatās, ko var atļauties.

Tātad, ja runājam par atalgojumu, svarīga ir valsts dārdzība. Latvija var piedāvāt arī ļoti zaļu vidi – industriālo valstu vidū Latvija ir viena no oāzēm, kas tāpat daudziem varētu būt pievilcīga.

Pēdējā laikā cits pēc cita bijuši vairāki skandāli Latvijas Universitātē. Vai tas liecina, ka jāmaina pārvaldības sistēma augstskolās?

Mans personiskais viedoklis – augstskolu pārvaldība ir viņu pašu jautājums. Mēs nevaram no malas iejaukties un pateikt, kā augstskolām jārīkojas. Vienīgais, ko varam: popularizēt labo praksi, kas vērojama citviet, teikt, ka tas labi strādā, varbūt jūs arī vēlaties pamēģināt.

Bet augstskolu pārvaldes sistēma tiek regulēta normatīvajos aktos. Tos tomēr pieņem Saeima, arī prezidentam ir likumdošanas iniciatīva.

Katrā ziņā šobrīd iesaistīties un teikt, kurā pusē mēs stāvam, teiksim, Muižnieka (LU rektora Indriķa Muižnieka, kura ievēlēšanā Izglītības un zinātnes ministrija saskata pārkāpumus. – I. K.) jautājumā, būtu pilnīgi garām.

Vienīgais, ko varu teikt: Augstākās izglītības likums būtu jāapvieno ar Zinātniskās darbības likumu, jo šīs jomas balstās viena otrā un viena otru atbalsta. Un vēl tas viss jāapvieno ar inovācijām.

Par tām gan šobrīd atbild Ekonomikas ministrija. Man personīgi šķiet, ka būtu labāk, ja izglītība un zinātne būtu kopā ar inovācijām, kas var nākt tikai no zinātnes.

Daudzi Latvijas jaunieši izvēlas studijas ārzemēs, bieži vien tie ir arī labākie vidusskolu absolventi. Kā tas iespaido augstskolas un arī visas sabiedrības attīstību?

Mūsdienu jaunieši vairs nedomā Latvijas, bet visbiežāk visas Eiropas kontekstā. Līdz ar to ir dabiski, ka, izvēloties studiju vietu, tiek apskatīts augstskolu piedāvājums ne tikai Latvijā. Manuprāt, tas ir pozitīvi un nes vērtību Latvijai – gan jaunieša valodu zināšanas, gan izpratne par citu kultūru un tolerance, ko tā iemācās, gan zināšanas un kontakti.

Tas, par ko mums valstiskā līmenī būtu jārūpējas – lai viņiem gribētos atgriezties Latvijā pēc studijām vai darba pieredzes iegūšanas ārvalstīs. Šis jautājums sastāv no divām daļām – patriotiskās audzināšanas kopš bērnības, kas rada sajūtu, ka tieši Latvijā ir mana zeme, mana tauta, mana nākotne, un tīri ekonomiskām lietām, piemēram, iespējām nodrošināt jaunietim darba vietu, mājokli, cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Un, lai mēs visi dzīvotu labāk, ir jārūpējas arī par to, lai citu zemju jaunieši izvēlētos Latviju savas augstākās izglītības iegūšanai.

Vispārējā izglītība šobrīd ir lielu pārmaiņu priekšā: tiks ieviests jauns izglītības saturs, jaunas metodes. Taču dzirdētas arī bažas par šīm pārmaiņām: daļā mācību priekšmetu būs mazāk stundu, skolotāji nav gatavi utt.

Satura izmaiņas kā tādas ir labas, taču mani satrauc forma, kādā tās tiek ieviestas. Piemēram, šobrīd apmācīta tikai trešā daļa skolotāju, un visus pat nav plānots apmācīt, paļaujas, ka apmācītie apmācīs kolēģus. Man ir bažas, vai pārmaiņas skolās tiešām būs reālas.

Saistītie raksti

Vēl lielāka problēma ir diezgan katastrofāls skolotāju trūkums, un nav laikus domāts, kā šo problēmu risināt, atvieglojot iespējas nepedagoģisko studiju programmu absolventiem gūt tiesības strādāt par pedagogiem. Ja valsts vēlas virzīties uz zināšanu ekonomiku, skolotāji ir ļoti svarīgi.

Zināšanu ietilpīga ekonomika faktiski ir mūsu vienīgais ceļš, jo tādā ar mazāku cilvēkresursu var radīt lielākas ekonomiskās vērtības.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Rīgā uzņem Ukrainas prezidentu 1
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
No Krīzes centra Rīgā izgājusi nepilngadīgā Lolita un pazudusi
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Vidzemnieki sāk projektu “transports pēc pieprasījuma”. Sākumā par brīvu 1
3 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Rīgā uzņem Ukrainas prezidentu 1
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Latvijā inflācija septembrī virs vidējās Eiropas Savienībā un eirozonā
28 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
FOTO: Vīrieši cāļu kostīmos protestē pret ukraiņu olu produkciju Latvijā 1
1 stunda
SK
Skaties.lv
Latvijā
Tumsā paskrien zem auto riteņiem: smags negadījums Rīgā 1
2 stundas
KB
Kristīna Blaua
Veselam
Kā dzīvo Siāmas dvīnes, kuras pirms 30 gadiem atdalīja padomju ārsti
49 minūtes