Zinātnei naudas nekad nepietiks 2
Finansējums zinātnei ir nepietiekams ne tikai Latvijā, bet arī citās Baltijas valstīs. Turklāt gan Latvijā, gan mūsu tuvākajās kaimiņvalstīs vērojama pārāk liela zinātnes finansiālā atkarība no Eiropas struktūrfondiem.
Tā varēja spriest, noklausoties uzstāšanās Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) rīkotajā 14. Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kas šīs nedēļas sākumā norisinājās Rīgā un Jelgavā. Uz konferenci bija ieradušies gan Lietuvas un Igaunijas Zinātņu akadēmiju prezidenti, gan arī zinātnieki no Vācijas, Polijas un Somijas.
Zinātnē aizvien biežāk nepieciešama starptautiska sadarbība arī tāpēc, lai pretendētu, piemēram, uz Eiropas struktūrfondu finansējumu, taču LZA prezidents Ojārs Spārītis norādīja, ka, tieši sadarbojoties, zinātnieku darbu var attīstīt līdz izcilībai.
Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere uzskata: lai gūtu lielāku finansiālu atbalstu un sabiedrības atbalstu kopumā, arī pašiem zinātniekiem jākļūst atvērtākiem, vairāk jāstāsta par savu darbu un tā rezultātiem un arī jāieklausās sabiedrības pārstāvju viedoklī. Komunikācija ar sabiedrību: tas vispirms esot zinātņu akadēmijas uzdevums.
Gan T. Somere, gan arī Lietuvas Zinātņu akadēmijas prezidents Voldemārs Razums atzīst: arī viņu valstīs zinātnieki pastāvīgi saskaras ar nepietiekamu finansējumu. Naudas trūkuma dēļ pētnieki bieži vien spiesti atteikties no kādām iecerēm vai pētnieciskiem projektiem. Tāpēc T. Somere kā vienu no Igaunijas zinātnieku uzdevumiem uzskata ciešāku kontaktu dibināšanu ar uzņēmējiem, lai zinātnē finansējums ienāktu arī no tā sauktā privātā sektora. “Attīstītajās valstīs uzņēmumi pētījumos iegulda divreiz vairāk nekā valsts,” uzsver T. Somere. “Ideāli ir, ja zinātnē iegulda trīs procentus no iekšzemes kopprodukta, bet valsts dod tikai vienu procentu, kamēr divi nāk no privātā sektora. Taču Igaunijas zinātnei pietrūkst tieši šo divu procentu. Mēs ļoti smagi strādājam, lai pārliecinātu uzņēmējus ieguldīt Igaunijas zinātnē.”
Tikmēr Lietuvas zinātnieki, tāpat kā Latvijas pētnieki, vēl tikai cer, ka zinātnes finansējums no valsts sasniegs vienu procentu no iekšzemes kopprodukta. “Taču zinātniekiem naudas nekad nebūs gana. Vai nu trūks finansējuma algām, vai aprīkojumam, vai reaģentiem,” spriež V. Razums.
Kaut statistika liecina: Lietuvas un Igaunijas zinātniekiem ir lielāki sasniegumi nekā Latvijas kolēģiem un kaimiņiem, ir vairāk gan starptautiski citēto publikāciju, gan arī iegūto patentu, T. Somere uz Latvijas zinātni nebūt neraugās no augšas. Viņš teic, ka tikai pēc statistikas datiem ir grūti salīdzināt zinātnes līmeni katrā valstī un, iespējams, to darīt pat nebūtu korekti. Kad jautāju, vai saskatāt kādas kļūdas Latvijas zinātnes politikā, T. Somere atkāpjas vēsturē un stāsta, ka Latvijas zinātne padomju laikos daudz vairāk nekā pētniecība Igaunijā bija vērsta uz militāriem pētījumiem, tāpēc mūsu valsts zinātniekiem pēc neatkarības atgūšanas daudz laika vajadzējis veltīt, lai pārorientētos. Tas savukārt aizkavējis Latvijas zinātnes attīstību.
V. Razums teic, ka nav tik ļoti informēts par situāciju Latvijā, lai varētu spriest par mūsu valsts zinātnes politiku. Lielāku publikāciju un patentu skaitu Lietuvā viņš izskaidro ar to, ka viņa valstī zinātniekus īpaši mudina publicēties, par starptautiski citētām publikācijām piešķirot arī papildu finansējumu. Jāsaka gan, ka arī Latvijā ieviests papildu finansējums zinātniskajām institūcijām par šādām publikācijām, taču tikai pēdējos gados.
V. Razums kā vienu no lielākajiem Lietuvas zinātnes izaicinājumiem min talantīgu pētnieku audzināšanu un citus ieguldījumus cilvēkresursos. Eiropas fondu izmantošana pēdējos gados ļāvusi būtiski uzlabot Lietuvas zinātnes infrastruktūru: celtas jaunas ēkas zinātniskajām institūcijām, iekārtotas modernas laboratorijas. Nu tās pilnvērtīgi jāizmanto.
Lietuvā, tāpat kā Latvijā, noteikti gana daudzi tā sauktie prioritārie pētījumu lauki: enerģētika, veselība, pārtika, jauna veida materiāli, transports, sabiedrība. Šīs jomas vēl sīkāk sadalītas 20 prioritātēs. Jāpiebilst, ka Latvijā, pēc viedās specializācijas stratēģijas, par prioritātēm izvirzītas piecas jomas: zināšanu ietilpīga bioekonomika, biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, biofarmācija un biotehnoloģijas, viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas, viedā enerģētika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas.
