Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. maijs, 2013
Drukāt

Zinātnieki: Cilvēka dzīves galējā robeža – 120 gadi

Egila Kalnmaļa datorgrafika, AFP/SCANPIX un IMAGEFORUM/LETA fotoEgila Kalnmaļa datorgrafika, AFP/SCANPIX un IMAGEFORUM/LETA foto

Sapņi par mūžīgo dzīvošanu (fiziskā izpratnē) jau izsenis nodarbinājuši cilvēka prātu. Protams, katram par to ir savi uzskati un viedokļi. Piemēram, zināma leģenda par ķēniņu Zālamanu, kurš esot bijis pat tik gudrs, ka atteicies iedzert nemirstības eliksīru, jo nav vēlējies dzīvot ilgāk par saviem tuviniekiem – bez tiem viņam pasaule šķitusi neinteresanta…


 

Leģendas par ilgdzīvošanu

Ar nemirstības eliksīra izgatavošanu nodarbojušies gan zinātnieki un alķīmiķi, gan ārsti un pūšļotāji, gan karaļi un dzimtcilvēki. Bieži vien centieni iegūt nemirstību vai vismaz spēju jūtami atjaunot savu novecojošo organismu radījuši gluži pretēju efektu. Piemēram, Ķīnas imperators Sjuaņczuns (8. gs.) nomira uzreiz, iedzēris šķidrumu, ko dēvēja par nemirstības eliksīru. Senajā Ķīnā valdīja uzskats, ka daoistu mūki zina šāda eliksīra izgatavošanas noslēpumus. Dao filozofijas radītājs Čžajs Daoliņs (34 – 156) 60 gadu vecumā esot radījis eliksīru, ko izdzerot kļuvis jaunāks un nodzīvojis līdz 122 gadu vecumam. Vai tikai leģenda? Grūti tomēr iedomāties, ka varens imperators tik pārgalvīgi dzertu kaut kādu šķidrumu, ja nebūtu pārliecināts, ka tas patiešām var līdzēt…

Renesanses laikmetā bēdīgi populāri bija kļuvuši gadījumi, kad viens pēc otra pēkšņi mira sirmgalvji, kuri sev pārlēja jauniešu asinis. Hronikās atrodamas dažādas amizantas nemirstības eliksīra receptes – sākot ar 10 000 gadu nodzīvojuša krupja saberšanu pulverī un beidzot ar kādā seno persiešu manuskriptā aprakstītu ieteikumu: “Jāņem kāds jauns cilvēks – ruds un ar vasaras raibumiņiem, un tāds līdz 30 gadu vecumam jābaro ar augļiem, tad viņš jāiegremdē (dzīvs? – aut. piez.) ar medu pildītā akmens traukā, kas rūpīgi un hermētiski jāaizvāko. Pēc 120 gadiem viņa ķermenis būs pārvērties mūmijā…” Tālāk seko pamācības, kā un kādās devās jālieto traukā nostāvējies šķīdums, kas garantēšot ja ne gluži absolūtu nemirstību, tad vismaz ievērojamu dzīves pagarināšanu.
SiraliMuslimov-ima

Kāda antīkā leģenda vēsta, ka senās Grieķijas dzejnieks Epimenīds savu dzīvi paildzinājis līdz 300 gadiem. Plīnijs Vecākais raksta par kādu illīrieti, kurš spējis nodzīvot pat 500 gadu. Savukārt bīskaps Allens de Lispjē, jau būdams šķietami bezcerīgs sirmgalvis, 1218. gadā iedzēris kādu maģisku šķidrumu un spējis savu dzīvi pagarināt vēl par 60 gadiem. Hronika vēsta arī par ķīnieti Lī Cuņjuņu, kurš nodzīvojis 254 gadus un nomira tikai 20. gadsimta 30. gados (1680 – 1933). PSRS laikā presē parādījās informācija par azerbaidžāni Širali Muslimovu, kurš it kā nodzīvojis 168 gadus (1805 – 1973), spējot atmiņā atsaukt pat miglainus bērnības tēlus par Napoleona karagājienu uz Krieviju.

 

 

 

Jādzer rīsu vīns!

Mūsdienās ilgdzīvošanas piemēri nav tik iespaidīgi, tomēr ļauj nākotnē raudzīties optimistiski, jo aizvien biežāk pētnieki izsakās, ka cilvēka dzīves ilguma novērtējums, iespējams, nav gluži pareizs. Proti – mēs tik ātri novecojam un nomirstam ne tāpēc, ka to nosaka mūsu gēni, bet gan nelabvēlīga apkārtējās vides iedarbība, pašu nevērība un citi faktori. Tiesa, jaunākie ģenētikas pētījumi šo ilūziju tomēr kliedē. Piemēram, dažu vienādos apstākļos turētu viena veida laboratorijas dzīvnieku dzīves ilgums varot atšķirties pat divkārtīgi, taču tas vienalga liecinot par viņu esības ģenētisko nosacītību. Kā vēl vienu argumentu mūsdienu ģenētiķi min samērā nelielās dvīņu dzīves ilguma atšķirības, pat tajos gadījumos, ja liktenis viņiem lēmis dzīvot dažādos apstākļos.

Vairākums zinātnieku uzskata, ka šodien cilvēka dzīves ilguma galējā robeža ir 120 gadi. Viņi arī apgalvo, ka ziņas par fantastiskiem seno laiku ilgdzīvotājiem izskaidrojamas ar to, ka toreiz bija viegli par vienu un to pašu cilvēku uzskatīt tēvu un dēlu vai viņu radiniekus, kuriem bija līdzīgi vārdi un tituli.

Mūsdienās apbrīnojamos tempos pieaug ilgdzīvotāju skaits tā dēvētajās attīstītajās pasaules valstīs. Piemēram, ASV 20. gs. 70. gadu vidū bija vērojams to cilvēku skaita pieaugums, kuriem ir 100 un vairāk gadu – no 8317 līdz 11 992 četru gadu laikā. Bet 20. gadsimta nogalē ASV jau dzīvoja vismaz 62 000 simtgadnieku. Zinātnieki uzskata, ka no mūsdienu amerikāņiem katrs divdesmittūkstošais nodzīvos līdz 100 gadu vecumam, bet vismaz 95 gadu vecumu sasniegs viens no 2500. Pēdējā gadsimta laikā vidējais dzīves ilgums ASV palielinājies par 26 gadiem.

MisaoOkawa-scanDaudz ilgdzīvotāju ir dažādu valstu kalnu apgabalos. Rekordistu galvgalī ir Šrilankas centrālo rajonu, Andu kalnu apgabalu un Kaukāza iemītnieki. 20. gadsimta nogalē Abhāzijā dzīvoja vismaz 250 cilvēku, kuriem bija 90 un vairāk gadu – 2,58 procenti no visiem iedzīvotājiem. Tomēr lielākā ilgdzīvotāju koncentrācija (cilvēki, kuriem ir 100 un vairāk gadu) vērojama Bamas ciematiņā Ķīnas dienvidos, kur no 220 iedzīvotājiem 58 ir simtgadnieki! Turklāt šeit pietiekami liels ir arī 80 un 90 gadu vecumu sasniegušo skaits. Viņi visi ir zemnieki un – kā var noprast – jūtas labi. Piemēram, laukstrādniece Lo Masena 1990. gadā nosvinēja 130. dzimšanas dienu. Nav gan ziņu par viņas turpmāko dzīves gaitu. Toties kaimiņš Laņs Bopins ir 19 gadus jaunāks par Lo, turklāt pēdējos savas dzīves 60 gadus aktīvi smēķē un vismaz divreiz dienā izdzer pa prāvai glāzei stiprā rīsu vīna.

To izgatavo minētajā Bamas ciemata rūpnīciņā, 300 000 pudeļu gadā un tikai vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Vīna ķīmiskajā sastāvā ietilpst vismaz 40 dažādas zālītes un augi, kaltētas čūskas un ķirzakas, un – jā, patiešām! – kaltēti suņu un briežu vīrišķie dzimumorgāni. Bamas ciematiņā dzīvo gan arī tādi ļaudis, kuri ne reizi nav pat pagaršojuši šo dzērienu…

 

 

Lietderīgās badošanās teorija

Krievu biologs Surens Arakeljans uzskata, ka organisma atjaunināšana ir reāls pasākums. Jau tagad iespējams plānot, ka vairākums šobrīd dzīvojošo cilvēku pārsniegs it kā galēji iespējamo 120 gadu robežu. Nākotnē viņš par visnotaļ iespējamām uzskata jau citas robežas – 300 un pat 500 gadu! Viņaprāt, visa pamatā esot tā dēvējamā fizioloģiski lietderīgā badošanās (FLB).

Savus eksperimentus viņš sācis ar vecām japāņu vistām, nozīmējot tām septiņas dienas ilgu FLB, vienlaikus ievadot arī pretstresa preparātu. Un savu laiku jau šķietami nodzīvojušās vistas uzskatāmi pārvērtās: tām izauga jaunas spalvas, pazuda sekste, balss sāka līdzināties cālēnu čiepstēšanai, strauji uzlabojās kustību aktivitāte.

Pētnieks sāka eksperimentus arī ar govīm un cūkām. Rezultāts – reizi gadā mēneša garumā kompleksi izmantojot FLB, šo dzīvnieku mūžu izdevās paildzināt vidēji trīs reizes!

Surens Arakeljans uzskata, ka fenomena mehānisms ir šāds: fizioloģiski lietderīgās badošanās laikā organisms it kā pakļaujas savdabīgam kapitālajam remontam. No šūnām tiek izvadīts nātrijs, tā vietā no starpšūnu telpas ļaujot nokļūt kālijam. Un vairāk arī nekas – tikai viena elementa nomaiņa ar citu, turklāt ļoti līdzīgu elementu! Taču atcerēsimies sālīšanas procesu virtuvē: nātrija sāļi sekmē organisko vielu konservēšanos. Ikdienišķas barošanās apstākļos šūnās notiek savdabīga visu dzīvību nodrošinošo produktu iekonservēšana. Tas attiecināms arī uz šlakvielām (atmirušo audu pārpalikumi, ko nav izvadījuši iekšējie orgāni), ko pieņemts uzskatīt par galveno novecošanās iemeslu… Raugi, tāda recepte: ja spēj no organisma veiksmīgi izvadīt šlakvielas, nopietni var aizkavēt novecošanos. Tieši tāpēc regulāra FLB izmantošana uzskatāma par ārkārtīgi svarīgu “dzīvās mašīnas” profilaksi – uzskata Surens Arakeljans.

Šo metodi viņš izmēģinājis arī pats, jau kopš 1965. gada (viņš dzimis 1926. gadā). Kādā intervijā viņš atzinies, ka agrāk cietis no hroniska gastrīta un kuņģa čūlas, taču tagad esot ne tikai atbrīvojies no šīm kaitēm, bet vairs nepazīstot pat parastas iesnas. Kāda ir šī “zelta recepte”?

Viņš badojoties katra mēneša pirmajā, otrajā un trešajā datumā, tad vienu nedēļu reizi trijos mēnešos, tad divas nedēļas reizi pusgadā un veselu mēnesi reizi gadā. Sausā matemātika – Arakeljans bez barības iztiek vismaz 123 dienas gadā vai vidēji katru trešo dienu.

Tad viņš dzer tikai ūdeni, kam pievienots pretstresa preparāts, un veic vēl dažas attīrīšanas procedūras. Ikdienā viņš iesaka tikai divas ēdienreizes dienā, un vēlams, lai tās veidotu 50 grami rozīņu vai divi svaigi burkāni, vai viens apelsīns, vai ābols, vai 100 grami svaigu kāpostu, vai 50 grami zirņu, vai pupiņu, vai 100 grami svaigu kviešu graudu vai griķu putraimu. Ja cītīgi seko šiem norādījumiem, arī 60 un vairāk gadu vecumā varot justies gana mundrs.

 

Novecošanu izraisa slimības, nevis otrādi

Līdzīgus pētījumus veikuši arī ukraiņu zinātnieki, spējot ar īpašu barošanās režīmu padarīt jaunākas divus gadus vecas žurkas, panākot tādu vispārējo fizioloģisko stāvokli, kāds raksturīgs trīs mēnešus veciem grauzējiem. Angļu biologs Klīvs Makejs spēja pusotru reizi paildzināt peļu dzīvi, lietojot divu dienu badošanos nedēļā, taču barības apjoma samazināšana par trešdaļu spēja peļu dzīvi paildzināt jau divas reizes. Šādam nolūkam īpašu barošanās režīmu piedāvājis arī Nobela prēmijas laureāts Lainuss Polings.

Jau 1988. gadā pētnieku T. Nadžarjana un V. Mamajeva publikācijas vēstīja par viņu izgudroto preparātu, kas spējis jūtami aizkavēt novecošanu. Viņu mērķis bijis panākt, lai novecošanās procesi sāktos nevis 35 – 50 gadu vecumā, bet ne agrāk par 60 – 80 gadiem.

“Atšķirībā no tradicionālās zinātnes,” izteicies Nadžarjans, “kas novecošanu uzskata par nepārtrauktu procesu, kas monotoni caurauž visu cilvēka dzīvi, mēs atbalstām gluži citu koncepciju. Pētot polimēru uzbūvi, tajos konstatējām ļoti konkrētas novecošanas pazīmes, kas zināmā mērā ir ļoti līdzīgas dzīvo organismu procesiem.

Piemēram, parasta polivinila lente. Kādā brīdī tā kļūst blāva, zaudē elastību, uz tās izveidojas dažādas plaisas. Šai lentei tās ir ļoti konkrētas vecuma pazīmes. Mūsuprāt, cilvēkam par līdzīgām pazīmēm var uzskatīt viņa slimības. Izpētot klīnisko pētījumu materiālu kopumu, secinājām, ka daudzu saslimšanu, piemēram, asinsrites traucējumu, skaits ir līdzvērtīgs miršanas gadījumu skaitam. “Vadošās” slimības ir sirds un asinsvadu, un onkoloģiskās kaites, un tieši tās arī uzskatāmas par novecošanas slimībām. Proti – vecums īstenojas caur slimībām. Cilvēki galvenokārt mirst nevis no dabiska vecuma iestāšanās, bet gan no slimībām: no miokarda infarkta, insulta un vēža. Tieši slimības veido novecošanās patoloģiju.”

Nadžarjana vadībā izstrādāta speciālu testu sistēma, kas efektīvi lietojama arī šodien. Ar tās palīdzību dators spēj organismā noteikt un izmērīt novecošanas patoloģiju. Pateicoties šai metodei, pētnieki spēj prognozēt dažādu slimības stadiju iestāšanos un pat izskaitļot, cik gadu cilvēkam vēl atlicis. Taču Nadžarjans uzskata, ka dzīvošanas ilgumu iespējams paildzināt, ja lieto antioksidantus. Tās ir vielas, kas pretojas organismam kaitīgajiem skābšanas procesiem.

Šo vielu saimē īpašu speciālistu uzmanību izpelnījies dibunols. Sākot lietošanu, ārsti ievēroja, ka dibunols pozitīvi ietekmē galvenokārt cilvēka asinsrites sistēmu, palielinot gan asinsvadu elastīgumu, gan miokarda noturību pret stresa pārslodzēm. Tam piemīt arī pretkancerogēnas īpašības, tādējādi efektīvi lietojams pretvēža profilaksē.

Antioksidantus un galvenokārt tieši dibunolu sāka sekmīgi lietot cīņā ar miokarda infarktu, urīnpūšļa vēzi, kuņģa čūlu, dažādas pakāpes apdegumiem un pat paradontozi. Tas stiprina pārliecību, ka antioksidanti var būt lieliski aizsargi pret pāragru novecošanos. Eksperimenti ar dzīvniekiem to apstiprina.

 

Hormonālie un nāves pulksteņi

Itāliešu zinātnieks Klaudio Frančeski uzsver, ka ļoti konkrēta saikne vieno novecošanos un onkoloģiskās slimības. Viņš gan vainu par vēža attīstību neuzveļ “ieprogrammētai” cilvēka šūnu novecošanai. Viņaprāt, lielākā problēma ir šūnu sistēmas nepietiekami efektīva aizsardzība.

Uzskata: vēzis attīstās tāpēc, ka izjaukta vai nopietni traucēta tā dēvēto onkogēnu darbība. Tie ir gēni, kas kontrolē šūnu dalīšanos. Tam piekrīt arī itāliešu pētnieks Etore Bergamini. Bet novecošanu kopumā ietekmē visi pārējie DNS fragmenti. Ja kaitīgā aktīvā viela sabojā gēnus, kas nepiedalās šūnu dalīšanās procesa kontrolē, tad tas rada DNS koda izkropļojumus, kas laika gaitā uzkrājas, tādējādi sekmējot novecošanu.

Tomēr vairākums zinātnieku atbalsta ideju, ka mūsu bojāeja nav organisma nolietošanās sekas, bet gan ir “ieprogrammēta” gēnu līmenī. Precīzāk sakot, vispirms esam ieprogrammēti bojāejai, un organisma novecošana ir tikai šīs programmas doto uzdevumu konsekventas izpildes etaps.

Angļu pētnieks L. Heiflikss spējis pierādīt, ka tā dēvētās kritiskās šūnas – galvas smadzeņu, sirds, nervu sistēmas šūnas – spēj dalīties aptuveni 50 reižu, bet pēc tam neatgriezeniski iet bojā. Turklāt šo dalīšanās reižu skaits it kā ierakstīts DNS saturošajā šūnas kodolā. Tādējādi – ja kādas šūnas, kas dalījusies, piemēram, 40 reižu, kodolu pārstādītu kādā jaunā šūnā, kas dalījusies, piemēram, 5 – 10 reižu, mēs panāktu, ka šī jaunā šūna spētu īstenot vēl tikai 10 dalīšanās reizes, un tad neizbēgami ietu bojā.

Heifliksa eksperimenti un secinājumi šķiet gana pārliecinoši, taču viņa kolēģis Alberts Rozenfelds raksta, ka tā dēvētais Heifliksa limits citos šīs jomas pētniekos tomēr nav radījis vēlamo pārliecību. To komentē arī amerikāņu endokrinologs V. Denkla: “Tam, kas ar izolētām šūnām notiek mākslīgos laboratorijas apstākļos, nav nekāda sakara ar to, kā noveco viss organisms, un pat ne ar to, kā eksperimentā iesaistītās konkrētās šūnas novecotu tieši organismā, kas tomēr ir to dabiskā vide… “

Denkla arī pamatojis teoriju, pēc kuras novecošanu vada tā dēvētais hormonālais pulkstenis cilvēka smadzenēs. Viņš laboratorijā strādājis gan ar jauniem, gan veciem dzīvniekiem, kuru lielākajai daļai bija izoperēta hipofīze. Turklāt viņš šos dzīvniekus pakļāva tiroksīna iedarbībai. Šim hormonam, ko izstrādā organisms, ir izšķirošā funkcija, lai iespaidotu sirds un asinsvadu, un imūnsistēmas darbību, kuru iziešanu no ierindas uzskata par galveno nāves iemeslu attīstītajās pasaules valstīs.

Ar eksperimentā iesaistītajiem dzīvniekiem, kam izoperēta hipofīze un kuri turpināja saņemt tiroksīnu, Denkla sasniedza pārsteidzošu efektu – žurkas izskatījās ne tikai “jaunākas”, tām izauga arī jauna spalva, to bioķīmiskās un fizioloģiskās apsekošanas rezultāti atbilda nesalīdzināmi jaunāku organismu rādītājiem…

Šie pētījumi apliecināja – ja izoperē hipofīzi, novecošanas procesu var uz laiku apturēt vai… pat pilnībā apstādināt. Denkla uzskata, ka, sasniedzot dzimumbriedumu, hipofīze sāk izstrādāt kādu īpašu hormonu, kas rada novecošanu. Viņš šo hormonu nosauca par DECO (“decreasing oxygen consumption” (angļu val.) – skābekļa patēriņa pazemināšanās), un tā ir viena no galvenajām novecojošas šūnas pazīmēm. Taču – ja “hormonālā pulksteņa” hipotēze atbilst patiesībai, tad tomēr: kas rada novecošanu un šūnu bojā eju Heifliksa eksperimentos, kad centralizētas hormonālās kontroles vadošā loma pilnībā izslēgta?

Atbildi šim jautājumam noformulēja pats Denkla ar sava darba rezultātiem. Pētījumu gaitā noskaidrojis, ka dzīvnieku vielmaiņas procesa intensitāti kontrolē hipofīze, viņš vienlaikus arī atklāja, ka neliela vielmaiņas daļa tomēr notiek arī neatkarīgi no tās. To Denkla nodēvēja par “vielmaiņas ģenētisko tiesu (daļu)”. Tādējādi atklājas dubultas kontroles mehānisma aina. Proti – to, ko neatklās “robežsargi” (hormoni), vienalga atņems “muitnieki” (gēni). Un tas, ka šie dienesti strādā roku rokā, ir neapšaubāmi.

Iespējams, vēl precīzāk izsakās krievu profesors V. Frolkis: “Nevis pati novecošana ir ģenētiski determinēta, bet gan vielmaiņas struktūra organismā.”

 

“Nāves minerāla” izskalošana

Jāpiemin arī šveiciešu pētnieka un ārsta P. Nigansa veikums. Viņš organisma atjaunināšanas nolūkā ieteica tajā ievadīt no jaundzimuša dambrieža muskuļu šķiedrām gatavotu serumu. Krievu zinātnieki spēja divkārt paildzināt peļu dzīvi, ievadot to organismā bišu māšu pieniņu. Amerikāņi izstrādājuši metodi, kā palīdzēt atgūt jaunību sievietēm, piedāvājot sabalansētu speciālas diētas apvienojumu ar sieviešu dzimumhormonu estrogēna un progesterona injekcijām. Zviedru zinātnieki centušies to pašu sasniegt, izmantojot hormonu timozīnu. Daudzu valstu pētnieki tieši “brīvo radikāļu” apspiešanu ar antioksidantu palīdzību uzskata par savu eksperimentu galveno saturu.

Noteikti jāpiemin centieni pazemināt organisma temperatūru. Jo zemāka temperatūra, jo lēnāk risinās visi fizioloģiskie procesi. Virkne pētnieku uzskata, ka, pazeminot ķermeņa temperatūru tikai par diviem grādiem, iespējams pagarināt dzīvošanu līdz 200 gadiem.

Bet ķermeņa temperatūras pazemināšana par četriem grādiem jau piešķirtu spēju sasniegt gluži fantastisku iznākumu – 700 gadu nepārtrauktas dzīvošanas! Turklāt tas nesamazinātu cilvēku dzīves kvalitāti – nezustu ne darba spējas, ne sajūtas.

Krievu pētnieks A. Kostenko ir pārliecināts, ka novecošanas pamatā ir hidroksilapatīta jeb tā dēvētā nāves minerāla uzkrāšanās organisma dzīves gaitā – līdzīgi tam, kā tējkannā uzkrājas katlakmens. Apatīts ir galvenā neorganiskā sastāvdaļa, kas uzkrājas asinsvadu sieniņās. Kostenko pauž, ka teorija “mēs novecojam tāpēc, ka kaut ko uzkrājam”, gluži tāpat kā konkurējošā teorija par “nāves gēnu”, pašas par sevi nespēj izskaidrot nāves iespējamību kādā konkrētā vecumā. Kāpēc gan 110 gadus vecam cilvēkam izredzes nodzīvot vēl vismaz vienu gadiņu varētu būt mazākas nekā simtgadīgajam?

Viņaprāt, organisma hroniskās saslimšanas, kas izraisa bojāeju, rada organisma centieni izskalot “nāves minerālu”. Neitrālā vidē apatīts praktiski nav izšķīdināms, taču tas var notikt ar tā dēvētās pašskābēšanās palīdzību, rodoties slimībām.

“Vēža šūnas izdala pienskābi. Imunitātes traucējumu gadījumos apatīta sagraušanu stimulē šķiedru sabrukšanas produkti. Šeit arī rodas nepatīkamā kompensācija: jo asinīs mazāk holesterīna un veselāka sirds – jo lielāka iespēja attīstīties vēzim. Un otrādi. Tas nozīmē – ja, piemēram, svinēsim uzvaru pār vēzi, no tā vien vidējais dzīvošanas ilgums nepalielināsies, jo vēža vietu nekavējoties ieņems citas slimības.”

Visnotaļ bezcerīgi secinājumi! Taču Kostenko izeju no šā strupceļa saskata spējā mākslīgi padarīt organismu skābāku. Viņš atsaucas uz kolēģu un pats saviem pētījumiem: “Peles, kas bija vismaz vienu gadu vecas, periodiski pakļāvu skābai skalošanai ar CO2 bagātinātā vidē. Tūlīt uzlabojās viņu redze, un salīdzinājumā ar kontroles grupu iestājās analīzes rezultātā pierādīta DNS uzlabošanās, proti, samazinājās vecuma defektu daudzums. Vidējais dzīves ilguma pieaugums veidoja 131 procentu, bet četras peles dzīvo jau piekto gadu, kas atbilst vismaz 220 cilvēka gadiem.”

 

Zinātnieki ir pārliecināti, ka jau tuvākajā nākotnē vienkārša asins analīze ļaus prognozēt katra cilvēka sagaidāmo dzīves ilgumu. Izrādās, novecošanas procesu nosaka telomēras – sīciņi veidojumi, kas aptver hromosomu galus un sargā tās no bojājumiem un šūnu darbības pavājināšanās, kas saistīta ar novecošanu.

Katrā šūnas dalīšanās reizē telomēras saīsinās. Tādējādi kaut kad tās kļūst tik īsas, ka tālāka dalīšanās kļūst neiespējama. Kad telomēras izbeidzas, šūna iet bojā. Zinātnieki pierādījuši, ka šī nespēja turpināt dalīšanos un tādējādi atjaunot audus izraisa novecošanās procesu. Un – jo īsākas telomēras, jo ātrāks ir novecošanas process. Noskaidrots, ka visiem cilvēkiem telomēru garums nav vienāds. Visgarākās tās ir tiem, kurus dēvē par ilgdzīvotājiem.

2009. gada Nobela prēmiju medicīnā par šo atklājumu saņēma trīs ASV zinātnieki. Viņu darbam ir liela nozīme cilvēka novecošanas procesu izpratnē, vēža ārstēšanā un cilmes šūnu izpētē. Rūpīgi izanalizējot pirms 20 gadiem ņemtus asins paraugus, viņi atklājuši spēcīgus pierādījumus savai teorijai. Viņi apgalvo, ka telomēru garums ir arī droša pazīme, kas liecina, vai cilvēks pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas nodzīvos vēl 15 vai vairāk gadu. Turklāt cilvēki, kuriem telomēras ir īsākas, biežāk cieš no vecuma izraisītām slimībām un teju divreiz biežāk nekā pārējie nomirst šo 15 gadu laikā. Biežākie nāves cēloņi ir sirds un asinsvadu slimības. Tāpat noskaidrots, ka telomēru defekti nosaka arī dažas ģenētiski mantotās slimības, tostarp gluži konkrētas anēmijas formas.

 

 

Pievienot komentāru

Ar motorizētu čemodānu var sasniegt ātrumu 13 km/hJa kādreiz lidostā radusies nepieciešamība dažu minūšu laikā nokļūt no viena termināļa uz otru, lai paspētu uz savu reisu, lielisks sabiedrotais būs motorizētais čemodāns "Modobag".
Vietnes "nozagts.com" un "Toma joki" nonākušas arī Drošības policijas redzeslokāSavstarpēji saistītās interneta vietnes "nozagts.com" un "ukradeno.com", kā arī viena no populārākajām sociālā tīkla "Facebook" lapām latviešu valodā "Toma joki" ir Drošības policijas redzeslokā, tomēr dienesta pārstāvji nekomentē šo interneta resursu saistību ar personām, kas saņem Krievijas finansējumu un izplata Krievijas ideoloģisko propagandu.
FOTO: Divi BMW "nesadala" Marijas ielu; viens ietriecas graustā (1)Pēc divu "BMW" automašīnu sadursmes Elizabetes un Marijas ielas krustojumā šovakar, viena no tām ietriecās Marijas ielas graustā.
Uzmanību, šoferīši! Rīt darbu uzsāks vēl 20 stacionārie fotoradari; arī Grobiņā, Līgatnē, Rubenē (2)Pamatojoties uz Ministru kabineta 8.novembra konceptuālo ziņojumu par stacionāro fotoradaru ieviešanas gaitu, otrdien, 6.decembrī uz Latvija autoceļiem sāks darboties otrajā kārtā paredzētie 20 stacionārie fotoradari.
Draugiem Facebook Twitter Google+