Zinātnieki sākuši izstrādāt šķidros informācijas nesējus biodatoriem 1
Pētnieki nākuši klajā ar piedāvājumu nākotnes datorus aprīkot ar “šķidrajiem bitiem”, proti, datus ierakstīs un uzglabās šķidrumā esošās mikroskopiskās daļiņās, kas būs nelielas sfēras, kuras organizēs noteiktu struktūru. Arī šādai struktūrai jeb konfigurāciju kopumam būs noteiktas robežas. Katra tāda konfigurācija būs kā atsevišķa informācijas vienība.
Ja sistēmas centrālā sfēra būs mazāka par pārējām, to ieskaujošās daļiņas meklēs un ķers viena otru, noturot noteiktā stāvoklī, un tas tad arī būs tas veids, kādā uzglabāsies informācija. Savukārt, ja sfēra būs pietiekami liela, daļiņas būs iespējams noskaņot kontrolējamā dažāda veida informācijas uzglabāšanas stāvoklī, izmantojot kustības, kas analoģiskas Rubika kuba salikšanai.
Pētnieki eksperimentos izveidojuši klasteri, ko veido piecas sfēras šķidrumā, un novērojuši, kā sistēma pārslēdzas starp diviem stāvokļiem, proti, tā, it kā tās būtu tradicionālo skaitļojamo bitu nulles un vieninieki. No četrām ar centrālo sfēru savienotām daļiņām veidotam klasterim var būt divi stāvokļi, tāpat kā parastajam datorbitam. Taču no 12 daļiņām veidotam klasterim jau var būt aptuveni astoņi miljoni unikālu stāvokļu, kas atbilst 2,86 baitiem datu jeb 22,9 parastajiem bitiem. Jau drīz pētnieki plāno izveidot klasterus, kurus varēs bloķēt noteiktā stāvoklī, lai tajos uzglabātu datu bitus, bet vēlāk atkal atbloķēt, lai šajā informācijā veiktu izmaiņas. Paredzēts centrālās sfēras izgatavošanai izmantot gēlu, kas, atšķirībā no parasta šķidruma, var uzblīst un tad atkal sarauties atpakaļ, un tas sistēmas pārvaldību padara maksimāli vienkāršāku.
Teorijā datu terabaits var uzglabāties vienā šķidro klasteru tējkarotē. Tomēr pētnieki uzsver, ka tādu sistēmu ir grūti padarīt mērogā lielu. Turklāt šīs idejas kritiķi pauž, ka patlaban zinātnes rīcībā nav drošu paņēmienu, ar kuriem var nolasīt datu ierakstus no liela daudzuma šķidrumā peldošu klasteru. Izgudrojuma autori skaidro, ka to var atrisināt, atsevišķus klasterus izmantojot kā instrukciju dažāda veida atšķirīgu konfigurāciju veidošanai no dažāda veida materiāliem mikroskopiskā mērogā. Turklāt jaunā koncepcija neesot domāta, lai pilnībā nomainītu tradicionālās datu uzglabāšanas metodes. Tas vairāk orientēts uz operāciju veikšanu bioloģiskajās sistēmās, piemēram, lai novērotu pacienta stāvokli, izmantojot implantējamas miniiekārtas, un tamlīdzīgi.
