Zinātniskās fantastikas tēvam Velsam 150. Uzzini, kuri viņa pareģojumi piepildījušies! 0
Fantasta Velsa fantastiskā dzīve
Pirms 150 gadiem, 1866. gada 21. septembrī, kāda britu profesionāla kriketa spēlētāja (agrākā dārznieka) Džozefa Velsa un viņa sievas Sāras Nīlas ģimenē piedzima ceturtais un, kā noskaidrojās vēlāk, pēdējais bērns, kuru nosauca par Herbertu Džordžu. Tā kā ģimenē nevienam loceklim paranormālas spējas nepiemita, nekas neliecināja par to, ka Bērtijs, kā viņu aši nodēvēja vecāki, varētu kļūt par ko īpašu.
Bet kļuva. Herberts Džordžs (viņu gan biežāk piemin vienkārši kā H.G.) Velss ir viens no ievērojamākiem 19. gadsimta zinātniskās fantastikas autoriem, patiesībā viens no šī žanra tēviem, patiesībā – viens no visu laiku ietekmīgākajiem angļu rakstniekiem, kura grāmatu metieni papildināti atkal un atkal. Velss ne tikai uzlicis augstu kvalitātes latiņu visiem turpmākajiem zinātniskās fantastikas autoriem – grūti nosaukt jel vienu ievērojamu šī žanra pārstāvi, kurš kaut reizi savās intervijās vai atmiņās nebūtu piesaucis Velsu! –, bet arī veidojis tādu pasaules literatūras smagsvaru kā Džordžs Orvels, Karels Čapeks, Horhe Luiss Borhess un citi priekšstatus par literatūru.
Savā laikā Velsa romāna “Pasauļu karš” radioiestudējums radīja paniku: klausītāji pirmo laidienu bija uztvēruši kā ziņas par reālu uzbrukumu Zemei, un bija gatavi bēgt, atpakaļ neskatoties, savukārt par vairākiem citiem Velsa izgudrojumiem izrādīta dzīva interese. Patiesi, kurš gan 19. gadsimtā atteiktos ceļot ar ātrvilcienu!
Tomēr Velss neierobežojās tikai ar zinātnisko fantastiku. Studējis bioloģiju, viņš reflektēja par bioētiku, par sociālo taisnīgumu, pārsvarā nosvērdamies darvinisma virzienā un, kļūdams vecāks, arvien mazāk rakstīja aizraujošus romānus par neredzamiem cilvēkiem un pasauļu kariem, arvien vairāk pievēršoties ideālās nākotnes valsts modelēšanai.
Interesanta ir Velsa ģimenes dzīve. Viņa vecāku ģimene faktiski izira, mātei atgriežoties darbā kā mājkalpotājai: viņas līgumā bija ietverts punkts, ka viņa dzīvo pie ģimenes, kurā strādā, bet vīram un bērniem tur vietas nebija. Tomēr, kaut arī Džozefs un Sāra vairs nedzīvoja kopā, viņi šķiršanos nekad nenoformēja juridiski un esot palikuši viens otram uzticīgi.
To gan nevarētu teikt par dēlu. 1891. gadā Velss apprecēja savu māsīcu – un pēc trim gadiem izšķīrās, jo iemīlējās savā studentē Eimijā Ketrinā Robinsā. Pārim bija divi dēli, no kuriem vecākais, Džordžs Filips, nodzīvoja vēl garāku mūžu nekā tēvs un nomira tikai 1985. gadā.
Orvelam bija neskaitāmi romāni, un, kas interesanti, visai atklāti – sieva par tiem bija informēta –, turklāt ar sabiedrībā pazīstamām dažādu tautību sievietēm: dzimstības kontroles aizstāvi Mārgaretu Sandersu, ceļotāju un rakstnieci Odetu Keunu, padomju spiedzi, Gorkija sekretāri un civilsievu Mariju Zakrevsku-Benkendorfu-Budbergu, rakstnieci Elizabeti fon Arnimu. Viņam bija arī divi ārlaulības bērni, no kuriem viens, dēls Antonijs, starp citu, arī rakstnieks, – ar rakstnieci feministi Rebeku Vestu, kura par Velsu bija 26 gadus jaunāka.
Mūža nogalē Velss kļuva neticami didaktisks (kāds tur brīnums, viņš galu galā nodzīvoja teju līdz 80 gadiem, un tas ir vecums, kad gribas visus pamācīt!), tomēr pārsteidzoši vērot viņa pareģojumu piepildīšanos gan zinātnes, gan sociālajā sfērā.
