Mobilā versija
Brīdinājums +9.4°C
Guntra, Marianna, Ginters
Trešdiena, 20. septembris, 2017
20. aprīlis, 2017
Drukāt

Zinu, ka varu labāk. Saruna ar Jāni Gesti

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Jānis Geste

Nu jau četrus gadus viena no populārā LTV 1 vakara ziņu raidījuma “Panorāma” sejām ir Jānis Geste. Šopavasar viņš ne tikai studijā rāmi lasīs ziņas, bet dosies arī “kaujas laukā”, vadot pašvaldību priekšvēlēšanu debates gan Rīgā, gan Latvijas novados, un kopā ar kolēģi Aiju Kincu turpinās turēt rūpi par akciju “Top Latvijas Likteņdārzs!”, lai visi kopā mēs varētu šo piemiņas vietu uzdāvināt mūsu valstij simtajā dzimšanas dienā.

 

Lai gan jau daudzus gadus tu dzīvo Rīgā, arī šajās Lieldienās nebiji sastopams galvaspilsētā. Kurp parasti dodies un ko tur brīvdienās dari?

Sanāk mazliet smieklīgi, jo, neskatoties uz vairāk nekā sešpadsmit galvaspilsētā nodzīvotajiem gadiem, es joprojām sevi nesaucu par rīdzinieku. Jā, te ir mans darbs, bet vienmēr, lādzīgi domājot, dēvēju sevi par lauķi Rīgā. Esmu dzimis un uzaudzis mazā pagastā, gājis mazā lauku skolā, vairākus mācību priekšmetus pat apguvis apvienotajās klasēs, tādēļ gribu lauzt stereotipu, ka no lauku jauniešiem jau nekas labs dzīvē nevar iznākt. Manas mājas vēl arvien ir Užavā. Tur es esmu pēc iespējas biežāk, kad vien tas iespējams, jo tā ir vieta, kur jūtos vislabāk. Protams, pilsētai ir savas priekšrocības, taču man ļoti būtisks ir gan jūras tuvums, gan neierobežota iespēja darboties svaigā gaisā, un laukos darbu netrūkst. Ja, atgriežoties Rīgā, man zem nagiem nav melnumu, rodas sajūta, ka nedēļas nogali esmu pavadījis nepilnvērtīgi. Palīdzot mammai ravēt dobes, tēvam izzāģēt koku zarus, stādot un novācot kartupeļus vai darot kādus citus saimniecībā noderīgus darbus, es pilnībā atslēdzos. Arī Lieldienas, Ziemassvētkus un Jāņus iespēju robežās pavadu laukos.

Savulaik kā “Lielā cerība” beidzi Ventspils 1. ģimnāziju, sāki studēt jurisprudenci, bet līdz diplomam netiki. Kas notika?

Studijās tiku diezgan tālu – līdz noslēguma darba rakstīšanai, taču tolaik jau strādāju televīzijā un nācās izvērtēt prioritātes. Gribēju ļoti labi sevi parādīt ziņu dienestā, un mācības palika otrajā plānā. Bet televīzijā nonācu likumsakarīgi, jo gan pamatskolā, gan ģimnāzijā veidoju skolas avīzi un augstskolā meklēju līdzīgas brīvā laika izpausmes. Vispirms pieteicos rakstīt izdevumam “Nedēļa”, pēc tam – kā brīvprātīgais palīgs Rīgā notiekošā Eirovīzijas dziesmu konkursa rīkotājiem. Tur atrados tuvu tiem cilvēkiem, kas strādāja LTV 1 ziņu dienestā, un viņi mani mudināja pamēģināt. Tā nu joprojām te strādāju.

Tu esi vadījis arī raidījumu “de facto”, tiešraides no daudziem pasākumiem. Nu pievienojies darbs priekšvēlēšanu debatēs. Ar ko tas atšķiras no citiem?

Kolēģiem droši vien krītu uz nerviem, čīkstot par to, ka citi ir talantīgāki, veiksmīgāki un to varētu izdarīt labāk. Jo tiešām neiet viegli, ir ļoti garas darba stundas, negulētas naktis, kad tiek gaidīti vēlēšanu rezultāti. Taču tā no manas puses ir koķetēšana, jo, atklāti sakot, man patīk atrasties šajā gaisotnē. Manuprāt, visiem žurnālistiem priekšvēlēšanu laiks ir īpašs, kas gaidīts četrus gadus. Gan azarts, vērojot cilvēku izvēli par labu kādam politiskajam spēkam, gan savu spēju pārbaudīšana, jo tas nav tā kā vakara ziņās, kur viss priekšā uzrakstīts. Situācijas debatēs mainās ik brīdi, un notiekošajam daudz intensīvāk jāseko līdzi. Šogad priekšvēlēšanu laiku atspoguļosim mazliet citādi nekā iepriekš, neaprobežojoties tikai ar Rīgu un lielākajām pilsētām, bet dodoties arī uz Latvijas novadiem. Tā tapis projekts “Tautas Panorāma”, kurā apbraukāsim Latviju, aicinot cilvēkus atnākt un pastāstīt par dzīvi savā novadā. Un izrādās, daudzviet sakrājušās sāpīgas problēmas, par kuru risināšanu nav bijis iespējams atklāti izrunāties. Jau aprīļa beigās došos nedēļu ilgā komandējumā uz Latgali, kur ik dienu būs trīs četras tikšanās ar novadu iedzīvotājiem. Šo brīdi ļoti gaidu, jo tur atklājas pavisam cita aina, nekā esam iedomājušies, sēžot Rīgā pie datora.

Taču jau pēc pusotra mēneša vēlēšanas beigsies, un atkal varēsim vairāk pievērsties Latvijas simtgades pasākumiem.

Jā, 4. jūnijā zināsim, kādus tautas priekšstāvjus pašvaldībās esam ievēlējuši, bet jau 17. jūnijā kopā ar kolēģi Aiju Kincu būsim Koknesē, Likteņdārzā. Varbūt pat labāk, ka kārtējais akcijas “Top Latvijas Likteņdārzs!” raidījums šoreiz notiks vasaras sākumā, jo cilvēkiem būs iespēja savā atvaļinājumā ieplānot laiku šīs nozīmīgās vietas apmeklējumam, un, protams, ziedojumiem.

Ko tu novēlētu Latvijai, mums visiem, sagaidot valsts simtgadi?

Atbildīgus, spriest spējīgus, kritiskus un iesaistīties gribošus valsts iedzīvotājus, kuri ne tikai sēž mājās un pie televizora ir gatavi kļūt par visu jomu ekspertiem, bet patiešām nobrieduši piedalīties un uzņemties līdzatbildību par savas valsts būvēšanu.

Tikko esi pārsniedzis Kristus vecumu. Vai līdz ar to dzīvē kaut kas ir mainījies?

Gan jā, gan nē. Varbūt daļēji neapzināti. Man bija svarīgi pabeigt studijas, un to es pērn arī izdarīju. Ieguvu Latvijas Universitātes diplomu nevis tiesību, kā iesāku studēt, bet nu jau komunikācijas zinātnē. Otra pārmaiņa ir mazliet jocīgāka. Agrāk es labsirdīgi pasmējos par cilvēkiem, kuriem vienmēr gribas visus pamācīt vai gudri izteikties. Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka arī man tāds niķis ir piemeties. Bet tas ir tāpēc, ka esmu vairāk sācis domāt par to, kas notiek mums apkārt un kāpēc notiek tas, kas notiek. Nesen iznāca sarunāties ar Francijas sabiedriskās televīzijas pārstāvjiem, kas veidoja filmu par Latvijas sasniegumiem neatkarības gados. Viņi bija mani izraudzījušies tādēļ, ka kopš puikas gadiem visu apzinīgo dzīvi esmu dzīvojis brīvības laikā un būtībā audzis kopā ar savu valsti. Viņi jautāja, ko neatkarība man ir devusi, un nonācu pie atziņas, par ko ikdienā nebiju aizdomājies, ka mēs brīvību uztveram pārāk vieglprātīgi. Runājam par savām tiesībām, par to, kas mums pienākas, bet aizmirstam, ka katrs valsts iedzīvotājs lielā mērā ir atbildīgs par mūsu brīvības nosargāšanu, nenoniecināšanu. Un tas būtiski arī ikdienā, domājot par tām lietām, ko darām, nedarām, kaut vai nodokļus maksājot.

Brīvība mums ir devusi demokrātiju, bet ne visatļautību. 2009. gadā, atspoguļojot 13. janvāra notikumus Vecrīgā, tev trāpīja no pūļa mests bruģakmens, par ko vēsta ieraksts vikipēdijā, kur, starp citu, retais žurnālists ir iekļuvis. Kāda bija sajūta?

Par vikipēdiju es tikai pavisam nesen uzzināju, bet akmens – tā bija nejaušība. Rikošets no mājas sienas, un labi, ka tā. Atceros to laiku ar divējādām izjūtām. Vērojot savu un kolēģu darbu, nācās atzīt, ka žurnālisti strādāt šādā situācijā nebija īsti gatavi. Protams, bija azarts atrasties satraucošo norišu viducī, bet tas man atklāja arī šā atgadījuma komisko pusi. Proti, tu vari gadiem ilgi veidot sižetus, vākt informāciju, analītiski rakties problēmās un neviens joprojām nezinās, kas tu esi, bet atliek tiešajā ēterā dabūt pa pakausi ar bruģakmeni un pēkšņi katra tante veikalā tevi pazīst. Toreiz jutu vien fiziskas sāpes, un pēc tam galvenais bija piezvanīt mammai un pateikt, ka viss kārtībā. Daudz smagāk bija studijā vadīt ziņu speciālizlaidumu par Zolitūdes traģēdiju, kad tevī iekšā valda liels emociju mikslis. Ar katru ētera stundu šo milzīgo nelaimi uztvēru arvien personiskāk un gribējās nolīst maliņā un klusi to pārdzīvot. Vienlaikus bija jāsaglabā miers, jāturpina darbs, izjūtot pat zināmu profesionālu gandarījumu, ka radusies vēl nebijusi iespēja strādāt tik ekstrēmos apstākļos. Jāatzīst, ka tie ziņu raidījumi, kuros viss nenotiek, kā plānots, man patīk visvairāk.

Tomēr izrādās, ka arī ikdienišķi notikumi spēj tevi saviļņot. Internetā joprojām apskatāms Judītes Čunkas sagatavotais ziņu sižets par Līgatnes dabas parka dzīvniekiem, kuru lasot tu gardi smējies.

Judīte ir meistare vārdu un teikumu virpināšanā. Reiz bija stāsts par stārķu ēdienkartes problēmām, kas bija pasniegts tik garšīgi, ka knapi novaldījos nesmējies. Bet, lasot par egoistisko sivēnmāti Grietu, kas zvēru vienīgo svētku eglīti savāca sev, vairs nespēju noturēties. Kolēģe piedeva šai ziņai sirsnīgu cilvēciskumu, kā bieži pietrūkst medijos, pasniedzot informāciju, un mana darba diena beidzās gaišā noskaņā, kaut arī pirms tam bija bijusi diezgan smaga.

 

Pieturzīmes

Bez kā grūti iedomāties dienu?

Bez laba miega.

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Nav ne jausmas.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Četrpadsmit gadi, kas pavadīti Latvijas Televīzijā.

Labākā izklaide?

Skriešana un jebkuri lauku darbi.

 

Draugiem Facebook Twitter Google+