Māris Zanders: Kad ziņu trūkums ir laba ziņa 5
Saeimas 8. marta plenārsēdes darba kārtībā iekļauts jautājums par Jāņa Maizīša iecelšanu Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora amatā. Specdienesta vadītāja personībai, protams, ir liela nozīme, tomēr skaidrs arī tas, ka balsojums par jaunu pilnvaru termiņu dienesta vadītājam ir novērtējums SAB darbam.
Un te mēs nonākam pie atskārsmes – ja neskaita šauru ekspertu loku, sabiedrībai objektīvi nav atskaites punktu specdienesta (t. sk., SAB) darbības izprašanai un vērtēšanai. Pašsaprotami, ka par SAB darbu nevar spriest, vadoties pēc tā, cik spiegu noķerts vai apdraudējumu valsts noslēpumiem novērsts. Ar šādiem sasniegumiem lepoties nav prātīgi kaut vai tā iemesla dēļ, ka šāda informācija var kalpot par avotu, ja tā drīkst teikt, kvalifikācijas uzlabošanai Latvijas nedraugu nometnē. Tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri potenciāli gribētu vai spētu kaitēt šai valstij, nav jāzina, kurš ar līdzīgiem nodomiem ir, kā saka, iekritis, jo no tā var izdarīt secinājumus. Turklāt publicitāte te neko daudz nedotu arī tādēļ, ka ar specifiskām zināšanām neapveltīts pilsonis nevarētu novērtēt, vai, piemēram, divi noķerti ārvalstu spiegi gadā ir daudz vai maz. Tikpat amizanti būtu kā darba rādītājus interpretēt, teiksim, atteikto vai neatjaunoto pielaižu valsts noslēpumam skaitu, jo tas pašam dienestam radītu neveselīgu stimulu šo skaitu noturēt kaut kādā apjomā vai pat palielināt.
Līdz ar to priekšstatu par SAB darbu faktiski veido nejauši elementi, Maizīša gadījumā, piemēram, viņa izteikumi saistībā ar t. s. čekas maisu atvēršanu un izpētes procesu. Nenoliedzot šo elementu būtiskumu, jāpatur tomēr prātā, ka tā ir klasiska specdienesta darbam neraksturīga tēma un darba joma, līdz ar to pēc debatēm par “maisiem” nevar vērtēt SAB kā dienesta veikumu.
Vienlaikus var iedomāties situāciju, kad pilsonis nav gatavs vienkārši uzticēties, paļauties uz specdienestu darbu, jo publiski izpaužamu un visiem saprotamu kritēriju, redz’, īsti nevar būt. Pilsonim tas arī nav jādara, jo galu galā specdienesti nav nekādi dabas likumi vai, kā saka, augstāki spēki. Rezultātā mēs saskaramies ar it kā paradoksālu situāciju, kurā vismaz kaut ko spriest var, pārcilājot prātā, vai dienests noteiktā laika periodā ir iekūlies skandālos. Ar skandālu te var apzīmēt gan, piemēram, darbinieku nepiedienīgu uzvešanos (savulaik bija liela un pamatota brēka par amerikāņu aģentu uzdzīvi prezidenta Obamas vizītes priekšvakarā vienā no Dienvidamerikas valstīm) vai dalību kādā pretlikumīgā rīcībā, gan mūsu sabiedroto diplomātiskus mājienus, ka derētu dienesta darbu uzlabot utt. Var, protams, teikt, ka ziņu par šādu skandālu neesamība nozīmē SAB spēju savus iespējamos nesmukumus “paslaucīt zem paklāja”, tomēr liekas gan, ka dienesta un Latvijas nedraugi atrastu iespējas nesmukumus krāšņā iepakojumā darīt publikai zināmus. Specdienestiem patiešām vēsturiski ir lieliskas “paslaucīšanas” prasmes, tomēr nozīmīgu kļūdu gadījumā tās tomēr nāk gaismā. Piemēram, Vācijā specdienestiem nācās atbildēt sabiedrībai par to, kā tas bijis iespējams, ka galēji labējo ekstrēmistu organizācija “Nacionālsociālistiskā pagrīde” (NSU) gadiem ilgi (no 2000. līdz 2011. gadam) varēja nesodīti izdarīt noziegumus.
Atgriežoties Latvijas situācijā, mēs tātad varam sliktu ziņu par SAB trūkumu uztvert jau kā labu ziņu, kas gan nenozīmē, ka SAB darbs ir vienkārši izcils un tādēļ tajā nav nepieciešami uzlabojumi.
Te gan neizbēgami nonākam apburtajā lokā, jo nevaram pateikt, kādi uzlabojumi vajadzīgi, tomēr pieņemu, ka Latvijas sabiedrotie vajadzības gadījumā bez lieka trokšņa tos spēj noformulēt.
