Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. jūlijs, 2015
Drukāt

Zirdziskas improvizācijas par sapņa tēmu

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Skats no Latvijas Kultūras akadēmijas studentu iestudējuma "No zirga līdz personībai".

Kopš Gaismas pils ieguvusi materiālu veidolu, simboliskais sapnis par karaļmeitu Stikla kalnā, manuprāt, zaudējis daļu pasionārā spēka. Mītiskajam absolūtajam vēstījumam par konkurentu kļūst katra mūsdienu interpretācija, kas piedāvā vienu no variantiem, samērojoties ar mīta filozofisko būtību.

Asprātīga un jauneklīga nacionāla sapņa versija ir tapusi Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studentu izrādē “No zirga līdz personībai”, kurā izmantoti Raiņa “Zelta zirga” motīvi. Režisora Gildas Aleksa stāsts parprincesi un trim tēva dēliem, no kuriem viens ir stiprinieks, otrs – gudrinieks, bet trešais – muļķis, ir tā pati latviešu tautas pasaka, kas 1910. gadā ļāva Rainim simbolos vēstīt par latviskas valsts iespējamību. Bet 2015. gadā topošajiem aktieriem tā ļauj kritizēt sabiedrības ideālu neesamību, varas deģenerāciju, ģimenes attiecību krīzi, nacionālas pašapziņas trūkumu, varonības un vienota tautas sapņa neiespējamību. To visu divu stundu izrādē savieno jauneklīga degsme un maksimālisms.

Uz jautājumiem, kāda jēga vīzijai par princesi Stikla kalnā un kāds ir Antiņa mērķis un viņš pats, Valmieras Drāmas teātra “Zelta zirgs” Viestura Meikšāna režijā pirms četriem gadiem atbildēja ļoti depresīvi (dzērājģimenes jaunākā atvase, garīgi neadekvātais Antiņš satika Saulcerīti savas mātes vecumā). Studentu izrāde atbild savādāk. Organizēti sapņi (uzjāsiet– dabūsiet) ir izdevīgs pūļa manipulācijas veids, varonības slavinājums noderīgs varas fasādes spožumam un reklāmai.

Jau izrādes sākumā skatītājus zālē gaida elegantos melnos uzvalkos tērpta jaunekļu grupa ar zirdzisku matu “grebenēm”, nepacietībā mīņājas “dēlu paaudze”, kas gatava saņemt mantojumu. Dialogā starp mirstošo Tēvu un dēliem skan Raiņa teksts, bet bez empātijas, reakcijas kā ritmiski sitieni, novērtējumi kā dejiski pagriezieni. Žēl, ka mantas vietā palicis vēlējums “Glabājiet vienību – tā dārgākā manta”. Grupa saliedēta, visspilgtākie ir Lipsta un Bierna lomu atveidotāji, kas plastiski rāda raksturus – pašapzinīgs lempis un veikls līdējs.

Lugas motīvi (1. cēliena teksts izmantots pilnībā, turpmākā darbība tikai seko sižeta līnijai) savīti spilgtā formā, pārklājoties parodijām, publicistikai, fiziskajam teātrim un politiskajam kabarē. Piemēram, kad Karalis izsludina sacensības pēc Saulcerītes, iejaucas feministu protesta intermēdija “Sieviete nav prece!”. Groteskajā galmā netrūkst ne Āksta, ne Karaļa ratiņkrēslā, ne iemīļotā Kaķa ar obligāti skūpstāmo karalisko dibenu. Saulcerīte uzrunā publiku, kā un ko viņai spēlēt brīvības tēlā.

Uz fantastiski spilgtā fona Antiņš (Emīls Krūmiņš) “izceļas” ar gļēvu sapņainību, izraisot vispārējas nievas. Ja izrādē ir tradicionālas lomas, tad Antiņš vienīgais ir pilnvērtīgs raksturs. Viņš pilnībā attaisno vārda deminutīvu, raisot gan līdzjūtību, gan ironiju. Baltā krekliņā tērpts puisītis ļaujas, lai Baltais Tēvs (traktēts kā austrumu cīņas treneris ar melno jostu) uzmundrina nevaroni ar maģiskā spēka elementiem un saukli “Kritīs, kas no mērķa vēršas”. Paša griba ir bērnišķa un naiva.

No vienas puses, divcēlienu spēle ir studentisks darbs, kurā izmēģināti spēki dažādos žanros, no otras – enerģijas svaigums potenciāli var radīt jaunu varoni un varonību pacelt augstumos. Trešais atklātais jautājums ir, cik dziļa ir satikšanās ar klasiku tās arhetipu izpētē. Daži momenti lugas interpretācijā atklāj patiesu novitāti. Tēva reinkarnācija sasaucas ar Šekspīra hamletisko tēva – dēla attiecību modeli. Spēcīgs, bibliskā līmenī nospēlēts ir brāļu asinsnaids. Trešā spožā atklāsme ir Antiņa zelta zirga uzjāšanas risinājums kā augstākās bauslības – piedošanas – moments.

Tiesa, minētie mirkļi tiek spēlēti ļoti nestabili. Noskatoties izrādi divarpus reizes (pirmo cēlienu Latvijas Studentu teātru festivālā martā), nākas piedzīvot mainīgu epizožu spēku un saturu. Noturību negarantē konstruktīvā forma, vienā izrādē Saulcerīte (Ilva Centere) ir alegorisks militāras diktatūras apdraudēts brīvības tēls, otrā izrādē – stūrgalvīga pusaudze kamikadzes kostīmā, bet Melnā Māte – brutāla teroriste vai baudkāra jutekliska būtne. Savukārt Antiņš vienā izrādē ļaujas būt par klaunu citiem vispārējas jautrības vārdā, otrā – notur savu pārliecību visiem par spīti.

Režisors Gilds Aleksa apliecina Lietuvas režijas skolas spēku. Metaforiski skaidrās līnijās telpā un varoņu traktējumā izvērsti pretstatījumi. Daži no tiem, varonis – masa, spēks – vājums, ņemti no Raiņa lugas motīviem, citi – vīrišķais – sievišķais, nodevība – patriotisms, garīgais – dzīvnieciskais saskatīti šodienas dzīvē. Diemžēl trauslākie dvēseliskie lugas pretmeti nav guvuši uzmanību. Apbrīnojama ir topošo aktieru ansambliskuma sajūta, izrādē nosaukti fantastiski daudz sapņu variāciju un interpretāciju, vien nenosaukts paliek sapņa garīgais/pasionārais spēks. Atbilstoši šim laikam.

UZZIŅA

LKA studentu izrāde “No zirga līdz personībai” LKA Teātra mājā “Zirgu pasts”.

Režisors: Gilds Aleksa, piedalās LKA 2. aktieru un režisoru kurss (vadītāja profesore Māra Ķimele).

Nākamā izrāde: šoruden gaidāmā LKA skatuves mākslas festivāla “Patriarha rudens” programmā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+