Egils Līcītis: Zolīte jāievieš visās skolās 8
Aizrautīgi cilvēki vāc parakstus, lai kā obligātu disciplīnu mācību iestādēs pasniegtu zolīti, tāpat kā japāņu bērni apgūst sumo cīņu vai mazie azerbaidžāņi – šahu. Idejas pieteicēji nacionālo sporta veidu apzīmē poētiski – kā inteliģentu kāršu spēli ar attīstošo un izglītojošo potenciālu. Atbalstītāji pagaidām ir divi, bet tev ir trešā roka, lai parakstītos par!
Pēc teiksmas, mītiskās spēles pirmo partiju izspēlējuši zoles dievs Kodējs ar debesu visvarenajiem Pērkonu un Trimpu. Ilgu laiku zolēt pratuši tikai zintnieki, bija nepieciešama Piektā gada revolūcija, lai smadzeņu trenēšanai veselīgā nodarbe izplatītos tautas masās. Okupācijas laikā zole līdzējusi noturēt latvisko pašapziņu, jo nekur citur pasaulē mūsu nacionālo spēli nespēlē.
Itin kā zolīte nav labirints, kur grūti meklēt izeju un viegli apmaldīties. Dēvēsim to par mazās formas kāršu spēli, taču, satiekoties trim masīviem intelektiem, katram galviņa kūp un strādā kā jaudīgs procesors. Nav reti gadījumi, kad uguņošana pie galda tiek pārtraukta ar rīta svīdumu. Cīņas laime var novērsties no lielmeistara, un fortūna uzsmaida iesācējam, kurš zoles maestro atstāj jaņos. Kaut ar astoņiem gājieniem, partijas ir dinamiskas. Tiklab lielais izmīda mazo aizsardzību, tiklab, grimstot plikam dūzim, pats nokļūst dimbā. Zole ir demokrātijas paraugspēle. Lai sāktu sīvu maču, nepieciešams galdiņš, nenospeķota kava un trīs spēlmaņi. Entuziastiem pietiktu ar celmu meža vidū!
Priekšlikums zolēt no bērna kājas nāk kā džokers īstā laikā, kad zūdāmies, ka tautiskās vērtības gaist kā dūmi un nav droša pamata, kā integrēt cittautiešus. Cilvēciskais materiāls mums būtu – azartiskā skolu jaunatne, par kuru bieži sūdzamies, ka padsmitgadīgo enerģija aiziet pavisam ne tais sliedēs, kur vajadzētu.
Latvija ir pilnīgi sagatavota spēles ieviešanai skolās. Ir globāla zoles federācija. Sporta veidam ir leģendāri treneri, ilgi spēlējošas, nedziestošas zvaigznes, neuzvarami novadu meistari un vēsturiska mēroga ciema personības. Čempiņi labprāt pasniegs pamatus skolniekiem kaut tāpēc, lai pildītu patukšās kabatas. Skola taču maksā naudu! Skolotāji arī nopelnīs lielāku algu! Eiro par punktu! Jaunieši profesionāļu vadībā izcīnīs skolas aktu zālē Cipariņa titulu. Skenēs kārtis kā lāzers, pedantiski skaitīs acis un izsistās trumpas. Uzmanīsies no jelgavnieka! Zole nozīmē domāšanu, psiholoģiju, atmiņu, ētiku, radošo izaugsmi, turklāt traumatisma procents šajā sporta veidā ir zems. Izcilības no jauno virtuozu vidus sacentīsies Latvijas skolu jaunatnes meistarsacīkstēs Rundāles pilī vai Operas Baltajā namā par Augusta Brigmaņa dāvāto kausu. Aizlaiduši mazuli īsbiksēs uz 1. klasi, pēc 12 gadiem vecāki saņems atpakaļ analītiķi ar grumbām vagotu pieri, izvalbītām acīm uz kātiņiem, ar rokām kā grābekļi – līdz elkoņiem pretinieku asinīs, kurš nepazīst zaudējuma rūgtumu pie kāršu galda. Dienās viņš būs pasaules čempions, jo zolē par tādu kļūs vienīgi letiņš. Varbūt šis pirmklasīgais speciālists daudz saprātīgāk pārdos Citadeles banku nekā tagadējie zoles nepratēji! Ja Izglītības ministrei nepatīk progresīvas domas, tad viņai bezstiķis un demisija.
