Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. novembris, 2016
Drukāt

Zolitūdes traģēdijā bojāgājušās tēvs: Tiesai neticu

Foto-LETAFoto-LETA

Nezinu, kā citi, bet es tiesai neticu, nekam neticu vairāk – tā trīs gadus pēc Zolitūdes traģēdijas saka Broņislavs Skrinda, kurš zem sabrukušā veikala “Maxima” jumta zaudēja meitu. Šajā laikā viņš zaudējis arī kundzi Tamāru, kura nu jau trīs mēnešus guļ blakus meitai, svētdien vēstīja raidījums “LNT Ziņu TOP 10”.

Kopumā trīs gadu laikā taisnīgumu nav sagaidījuši jau četri Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo tuvākie radinieki – mammas un tēvi, kuri šajā laikā jau aizgājuši mūžībā. To, kad tiesā izskatāmajā krimināllietā varētu sagaidīt kādu spriedumu, neviens neņemas prognozēt.

“Kā bija no sākuma? Viena tiesas sēde – trīs mēneši pārtraukums, pāris sēdes – atkal mēnešiem pārtraukums. Viņi laikam gaida to, ka lielākā daļa cietušo būs zem zemes un mazāk būs… Neviens, ar ko es runāju, tiesai vairāk netic,” saka Broņislavs.

Nelaimīgajā 21.novembrī viņa meita Ina bija ieskrējusi veikalā nopirkt kafiju. Toreiz viņas piecgadīgā meitiņa palika mašīnā gaidot, bet dēls bija mājās.

Broņislava sieva Tamāra visu šo laiku kopš meitas negaidītās aiziešanas pārdzīvoja traģēdiju un, kā saka pats Broņislavs, netika ar to gala – nesamierinājās un nevarēja pieņemt šo faktu.

“Tas paātrināja visu. Viņa ļoti pārdzīvoja – par meitu, par mazbērniem. Visa tā traģēdija bija, kā saka, punkts… Viņa emocionālāka bija,” saka Broņislavs, kura pieeja dzīvei ir praktiskāka. Šobrīd viņš ir vienīgais, kurš rūpējas par saviem mazbērniem – astoņgadīgo Artu un vienpadsmitgadīgo Tomu. Uz Zolitūdes lietas tiesas sēdēm Broņislavs vairs nenāk – emocionāli un fiziski tas esot pārāk smagi.

Savukārt Romāns Doroņins, kurš pirms Zolitūdes traģēdijas 19 gadus bija nostrādājis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, tagad jau gandrīz trīs gadus audzē paipalas.

Liktenīgajā 21.novembrī viņš 3,5 stundas bija spiests pavadīt zem gruvešiem. Vienā mirklī, kad vairs nav jutis savu labo roku un situācija likās ļoti bezcerīga, bijusi pat doma to nogriezt – instrumenti bija blakus.

“Cilvēki taču var dzīvot… Tā bija sekundārā psihoze. Visu ko pārdomāju,” atminas Romāns.

Vēlāk, kad kolēģi Romānu atbrīvoja no gruvešiem, mediķi slimnīcā konstatēja lāpstiņas lūzumu, audu saspiedumu un sirds kontūziju. Nepilnu gadu pēc Zolitūdes traģēdijas nācās taisīt sirds operāciju. Romāns ir pārliecināts, ka tās bija sekas tam, ka viņš zem “Maximas” gruvešiem ir pavadījis nepilnas četras stundas.

Operāciju Romānam apmaksāja, bet patlaban glābējs, kurš bija spiests aiziet no darba veselības dēļ, tiesājas ar valsti, jo uzskata, ka par 2.grupas piešķiršanu saistībā ar nelaimes gadījumu darbā viņš tiesīgs saņemt atlīdzību vēl 20 000 eiro apmērā, taču saņēmis 14 000 eiro.

“Viņi neatzina, ka tas ir saistīts ar traģēdiju, bet, no otras puses, viņi to operāciju apmaksāja. Man tagad sanāk tā, ka man vajag pierādīt, ka es tur vispār biju. Man vajag pierādīt, ko es darīju, priekš kam es darīju un vispār – jums nekas nepienākas. Vai tas ir normāli? Nav tas normāli,” uzskata Romāns.

Vēl pirms diviem gadiem viņš ļoti gribēja atgriezties savā iepriekšējā dzīvē un atkal kļūt par glābēju, bet tagad skaidrs, ka tā dzīve ir beigusies. Sākusies cita – ar jaunā biznesa iespējām. Ja pirmais gads bijis tik grūts, ka sapņos regulāri redzējis sevi darbā, tad tagad tā esot pagātne. Tādus sapņus Romāns arī vairs neredz, bet plinti krūmos mest negrasās – ar valsti par atlīdzības izmaksāšanu plāno cīnīties līdz galam.
————

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+