Kultūra
Kultūrpolitika

Zudušo Latviju meklējot. Saruna ar kultūras pieminekļu pētnieku Vitoldu Mašnovski0


Vitolds Mašnovskis
Vitolds Mašnovskis
Foto: Karīna Miezāja

Kultūras pieminekļu pētnieka un fotogrāfa VITOLDA MAŠNOVSKA veidotās unikālās enciklopēdijas “Muižas Latvijā” 1. sējums pēc tā iznākšanas decembrī nepilnos trīs mēnešos izrādījies tik pieprasīts, ka grāmatu veikalos tikpat kā nav atrodams. “Darbs ir tikai iesākts, ceru, ka šā gada laikā taps nākamais sējums,” atklāj grāmatas autors, kurš iecerējis izdot vēl vairākus sējumus, kas finālā aptvertu ziņas un fotogrāfijas kopumā par 1200 Latvijas muižām.

Vitolda Mašnovska interesei par šo strauji izzūdošo Latvijas kultūras mantojuma daļu ir apgaismotāja enciklopēdista vēriens. Četrus gadu desmitus braukājot pa Latviju un fotografējot postā ejošās kultūras liecības – muižnieku kapavietas, luterāņu baznīcas, muižas –, pēc paša aplēsēm, savākts un arhivēts ap pusmiljonu informācijas vienību, ko ne viens vien jau nodēvējis par Latvijas muižu “dainu skapi”.

“Reiz kāds kolēģis teica – tu to vien dari, kā braukā apkārt un visu laiku fotografē – gluži kā maniaks,” pasmaida pētnieks, piebilstot: “Savā ziņā esmu labprātīgs zinātnes moceklis bez algas, bet vērtīgākais ir tas, ka šis darbs atstāj pēdas vēsturē un sniedz prieku pašam.”

Jūsu mūža darbs par gana specifisku tēmu, muižām, izpelnījies pamatīgu interesi. Bijāt tādu gaidījis?

V. Mašnovskis: Pats ilgi domāju par šo fenomenu, un šķiet – bija nobriedusi situācija, kad cilvēkiem šāda grāmata bija nepieciešama. Tomēr nebiju pieredzējis, ka man zvana, sakot paldies, un stāsta – šovasar nebraucam uz ārzemēm, bet ņemam bērnus mašīnās un dodamies skatīties Latviju. Tas man ļoti patīk, ceru – cilvēki beidzot sapratīs, kur viņi dzīvo un kādām vērtībām mēdz paiet garām.

Apkopojot materiālus par muižām, enciklopēdista ambīcijas jums bija jau pašā sākumā?

Kad sāku braukāt pa Latviju un fotografēt kultūras pieminekļus, darīju to vienkārša iemesla dēļ – man patīk zeme, kurā dzīvoju. Man ir bijusi iespēja pārcelties uz Ukrainu, kur 16 gadu vecumā atradu tēvu. Tomēr teicu – man ir Latvija, un te es palikšu. Savulaik izveidoju lauku tūristu klubu, rādīju fotogrāfiju sēriju “Zemes krāsas” ar Latvijas skatiem, kas sāka pulcināt cilvēkus.

Kolekcijas krājās, un, kad sāku strādāt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, sapratu, ka materiāla ir milzum daudz, un no 1993. gada gāju dziļumā. 1996. gadā izlaidu pirmo pētījumu par Tukuma rajona muižām. Mana absolūta akadēmiskā autoritāte Latvijā ir Imants Lancmanis, kuru uzskatu par savu skolotāju, tāpat arī Ojārs Spārītis. Viņi mani atradināja no žurnālista pieejas – šī ir enciklopēdija, kur emocijām nav vietas, bet emocionālo pusi aizstāj fotogrāfijas.

Kā vienu no informācijas avotiem līdzās Baltijas, Vācijas, Krievijas Polijas arhīvu materiāliem izmantojāt ap 600 muižnieku ciltskoku. Vai jūsu pētnieciskās intereses pamatā ir arī paša saknes muižniecībā?

Ļoti attāli. No vienas puses – kaut kādā paaudzē manos senčos ir sīki poļu muižnieki. Bet iemesls interesei par muižām ir cits. Pirmkārt, kopš mazotnes tā vai citādi esmu bijis saistīts ar muižām. Esmu dzimis Pūres muižā, bērnībā liktenis piespieda nodzīvot četrus gadus Valmiermuižas pussagruvušajā tornī.

Esmu ieguvis gana kvalitatīvu ekonomista izglītību partijas skolā, kur kāds no marksistiem teica – inteliģents cilvēks zina visu par kaut ko un kaut ko par visu.

Meita un mazmeita man ir jautājušas – vectēv, vai tev tas darbs finansiāli atmaksājas? Noteikti neatmaksājas, drīzāk – “mīnusos”, bet man tas vienkārši patīk. Bet mums visiem ir sākums un beigas, un, kā būs, ja aiz manis nekas nepaliks? Ja pozicionē sevi kā latvieti, tad izdari kaut ko Latvijas labā. Muižnieku kapavietas, luterāņu baznīcas un muižas iet bojā. Ja tās nenofiksēsim, neaprakstīsim, nepaskaidrosim, kas tas ir, tas aizies zudībā.

Latvijā muižas piedzīvojušas vairākus kritiskus periodus: uzbrukumus 1905. gadā, agrāro reformu 20. gs. 20. gados, Otro pasaules karu. Vai tagadējais miera laiks, kad tās kļuvušas vien par pagātnes liecību, savā ziņā nav postošākais no visiem?

Šīs grāmatas virsuzdevums ir parādīt to, kā bija līdz 1940. gadam un kā ir šodien. Man ir savāktas 164 1905. gadā nodedzināto muižu bildes, toreiz zaudējām fantastiskas vērtības. Pēc muižu atņemšanas 1920. gadā ir izdarīta neatgriezeniska kļūda.

Pirmkārt, briesmīgs bija cilvēciskais faktors – Stučka atnāca un šāva visus pēc kārtas: muižniekus, tiesnešus, advokātus. Otrkārt, iznīcināja ekonomiski – ja cilvēkam bijušo divu vai trīs tūkstošu hektāru vietā atstāj 50, ražotne tiek iznīcināta.

Latvija vismaz 500 gadus balstījās uz muižu saimniecībā izstrādāto ekonomisko modeli.

Ar ko aizvietojām? Ar zemnieku, kas atnāca no kara? Cepuri nost – viņš karoja godīgi, bet nezināja, ko darīt ar šo zemi. 1940. gadā atnāca otra iekarotājvara un atkal visu sagrāva. Šie zemnieki, arī mani vecāki, palika pliki.

Tomēr piekrītu – nežēlīgākā aina ir tieši tagad, situācija ir kritiska. Galvenokārt vienaldzības un naudas trūkuma dēļ. No aptuveni 2000 Latvijas muižām dabā var saskatīt un aprakstīt apmēram 1200. Piemēram, Kaucmindē regulāri siro vietējā pusaudžu banda dedzinot un plēšot. Šī Latvijas kultūras daļa neglābjami iet bojā. Tāpēc rakstu, vācu, sistematizēju. Lai pēc 50 gadiem cilvēki varētu teikt – re, kā te bija.

Strādājāt Pieminekļu aizsardzības inspekcijā – nebija iespēja kaut ko mainīt?

Nostrādāju tur 16 gadus un šajā laikā sastādīju tieši divus protokolus par soda naudu. Par pirmo manam auto atskrūvēja riteņus, otro, kad gribēju aizliegt nejēdzīgu piebūvi pār ietvi, – publiski atcēla. Pieminekļu inspekcija bija bezspēcīga. Darbs, kā toreiz priekšniecība instruēja, bija tāds – aizbrauc, nokontrolē, uzraksti – “brūk” vai, beigās, – “sabrucis”.

Kā jūs ar šo savu vaļasprieku izkļuvāt cauri sveikā padomju gados?

“Proņeslo” (tiku cauri – latv.) caur stūra māju. Viņu metodes bija primitīvas, bet iedarbīgas. Tev uzbur ainu, kur nokļūsi un sapūsi, kur būs tava sieva un kur – bērni. Ja es nerādītu zobus, varbūt arī iekristu. Kad man piedēvēja, ka glabāju “Mein Kampf” latviešu valodā, norādīju pratinātājam, ka tā latviski vēl nemaz nav iztulkota – Pēteris Lauva to pirmoreiz izlaida vēlāk.

Kā ir ar muižu mantinieku, es domāju – vācbaltu kopienas, interesi par šo mantojumu?

Tādas īsti nav. Reti gan tiek pieminēts viens kutelīgs moments – kad no 1939. gada līdz 1941. gadam baltvācieši izbrauca no Latvijas, izveidoja organizāciju UTAG (Fiduciārā izceļošanas akciju sabiedrība. – A.K.), kura it kā saņēma valsts kompensāciju muižnieku vārdā. Sākās karš, un pie muižniekiem nauda nenonāca. Pie manis brauca kādu piecu dzimtu pārstāvji, interesējās par materiāliem, atsūtīja ciltskokus, tomēr vērtīgākais materiāls no Vācijas ir 700 fotogrāfiju, ko ieguvu Marburgas Herdera institūta arhīvā pret diezgan smagiem noteikumiem – pretī par velti iedevu savus 3500 foto un sagatavoju to konspektīvas anotācijas.

Kultūras telpā šobrīd manāma zināma interese par vācbaltu kultūru Latvijā. Taču tam līdzi nāk daudziem nepievilcīgā apziņa, ka tas, ko dēvē par latvisko identitāti, veidots kā kolonizācijas kultūra.

Patīk mums tas vai ne, bet lauvas tiesa no mūsu kultūras ir vācu jeb – plašā kontekstā – Eiropas kultūra.

Atzīt baltvācu kultūras nozīmi nenozīmē viņus kaut kā reabilitēt – tā ir faktoloģija.

Viņi ir veidojuši šo zemi. Ar kādām metodēm – tas ir cits jautājums. Ja varam no vāciešiem kaut ko labu paņemt, kāpēc ne. Esmu pasaules pilsonis, kuram no vienas puses ir poļi, no otras – ukraiņi. Esmu pārliecināts, ka vēlme saprast otru ir inteliģences pazīme. Reizēm šķiet, ka tā uz Latviju ir jāimportē.

Šobrīd redz atdzimstam interesi par muižām – top viesu nami, svinību vietas, tūrisma objekti.

Var piekrist Imantam Lancmanim, kurš saka, ka šobrīd tiek ekspluatētas 30 muižas. Zināma renesanse ir – Mares muiža, Berķene… Pūres muižas bijušajā kungu mājā kāds vācietis atvēris medikamentu izmēģināšanas un ražošanas uzņēmumu. Tā pati Abgunste Zaļenieku pagastā – tur saimnieko divi jauni jauki cilvēki. Man ir ļoti simpātiska senā dzimtu pēctecības ideja.

Par kādu lasītāju, veidojot grāmatu, domājāt visvairāk – jauniešiem, akadēmiķiem, Latvijas patriotiem?

Strādāju nākotnei, un tā nav tikai tāda populāra izrunāšanās, jo līdz galam manā grāmatā viss nav pateikts. Šķirkļos akcentēju muižu pirmsācējus un pēdējos īpašniekus, bet vidusposma bieži nav. Ja uzrakstītu arī to, bez pūlēm pārspētu Johanu Kristofu Broci, kuram ir 10 sējumi. Tikmēr prieks, ka kāds grāmatu izmanto par drošticamu Latvijas ceļvedi, jo ir kaudze izdevumu par muižām, kurās ir ārkārtīgi daudz neprecizitāšu faktos, nosaukumos, tie ir pilni muļķībām par iemūrētām jaunavām.

Grāmatā muižu alfabētiskais katalogs noslēdzas ar Hoenbergas muižu Daugavpils novada Naujenes pagastā. Kad varam gaidīt turpinājumu?

Ceru uz gada beigām – šis ir lēns process, lai gan strādāju ap 14 stundām dienā. Turklāt atklājumu laiks nav pārtrūcis. Kopā ar savu labāko palīdzi un asistenti – manu sievu – visus šos gadus sekojam līdzi notiekošajam, vienā objektā parasti esam divas trīs reizes.

Cik sējumu kopā plānojat?

Varētu būt pieci.

 

Radošā vizītkarte

Vitolds Mašnovskis

Dzimis Tukuma novada Pūrē (1942); studējis ekonomiku.

Strādājis Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā kā Tukuma rajona galvenais inspektors (1993–2009); 50 gadus nodarbojas ar fotografēšanu.

Četru sējumu darba “Muižnieku apbedījumu memoriālā kultūra Latvijā. 16.–20. gs.” un četru sējumu enciklopēdijas “Latvijas luterāņu baznīca” autors.

2018. gadā iznācis enciklopēdijas “Muižas Latvijā” 1. sējums (A-H, izdevējs SIA “DUE”).

LA.lv