Kultūra

“Žurka ir unikāls žanrs”. Saruna ar Valdi Lūriņu3

Foto – Karīna Miezāja

Šajā pavasarī Teātra dienā 27. martā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pēc gadu ilgušas radošas pauzes pie skatītājiem atgriežas publikas iemīļotā teātra žurka jeb izrāde „Ž-ž-žurka klāt!”. Kopā ar autoru kolektīvu – dzejniekiem Egilu Zirni un Niklāvu Naglu, kā arī komponistu Valdi Zilveri, to, kā latviešiem allaž izdodas dzīvot un izdzīvot, grozīties un izgrozīties gan mājās, gan politikā, pirmoreiz pētīs arī izrādes režisors Valdis Lūriņš.

„Pavasari redzēšu pēc „Žurkas” pirmizrādes,” smejas Valdis Lūriņš, kurš pašā pirms – pirmizrādes karstumā ne tikai cītīgi ieslīdzis mēģinājumu procesā, bet reizē tautas un teātra attiecību grādu no žūrijas sēdekļa mēra tur, kur teātri spēlē pati tauta, proti – spraigās amatierteātru skatēs visā Latvijā. Jau pavisam drīz, aprīļa sākumā, Rīgā tiks noskaidrota labākā amatierteātra izrāde.

„Pateicoties Līvijai Akuraterei un Dacei Liepniecei, pirms kāda laika tiku ievadīts amatierteātru procesā. Pirms dažiem gadiem pats vadīju kursu amatierteātru režisoriem, un šobrīd ar interesi skatos, kā veicas maniem audzēkņiem. Arī te skaidri redzams, ka teātris ir dzīvs process, un ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi brīži. Mana vēlēšanās būtu amatierteātru režisoru pulkam pēc kāda laika piepulcināt režisorus ar augstāko izglītību režijas specialitātē. Ir apbrīnojams darbs, ko šobrīd veic amatierteātru režisori, daudzi no viņiem patiešām talantīgi, taču uzskatu, ka tiem vajadzīgi profesionāli režisori, lai tos darītu vēl nozīmīgākus – šis būtu jārisina valsts izglītības piedāvājuma līmenī. Ir taču grūti iedomāties, piemēram, kādu no mūsu lieliskajiem pašdarbības koriem, kuru vadītu cilvēks, kuram nav profesionālas izglītības, tāpat arī mūsu deju kolektīvus vada cilvēki, kas izglītojušies horeogrāfijā,” spriež Valdis Lūriņš.

Lūgts iezīmēt kopējo ainu, kāda šobrīd ir amatierteātros, režisors uzsver – te valda iepriecinoša dažādība. „Protams, ir lugas, kuras skatēs sastopam katru gadu – populārs ir Augusts Strindbergs, esam redzējuši vairākas „Jūlijas jaunkundzes”, ir daudz jauku bērnu izrāžu – tikko vienu noskatījos Jūrmalā. Šogad top arī izrādes, kas tapušas pēc Raiņa un Aspazijas darbiem vai veltītas abiem dzejniekiem. Ļoti iepriecina materiāli, kas radīti no jauna speciāli teātrim, sevišķi tie, kas runā par mūsu vēsturi. Blomē iestudēta „Austras grāmata”, kurā par diviem izsūtījuma periodiem stāsta Blomes novadniece Austra Jurgena. Arī koknesieši radījuši izrādi par viņu vēsturi – „Gredzens gredzenā”. Jauns materiāls par Gaismas pili radīts Gulbenē – stāsts ir par mūsu pašu attieksmi pret grāmatām, par cilvēkiem, kas paši ir daļiņa no gaismas pils. Ir ļoti interesantas kustību izrādes. Ļoti iepriecina tas, ka Rīgas pantomīma, lai arī zaudējuši Robertu Ligeru, tomēr rada izrādes un turpina pantomīmas tradīciju.”

Teātra dienas svētki Valdim Lūriņam pašam vārda vistiešākajā nozīmē norit darbā. „Veidot „Žurku” piekritu vispirms tāpēc, ka manī mīt kaut kāda nostalģija pēc agrāko laiku Teātra dienām,” atklāj režisors. Savulaik, padomju gados, arī pēc Valda Lūriņa ierosmes Teātra dienas Latvijā sāka svinēt plašākā mērogā. „Gājām laukumos un ielās, un spēlējām materiālus, kurus tajā laikā mums neļāva spēlēt slēgtās telpās. Man ir prieks, ka Teātra diena tagad ir ienākusi un nostabilizējusies Latvijas teātros. Tiesa, svētki, manuprāt, vairāk ir teātru iekšēja tradīcija. Tā ir labs iemesls apciemot vienam otru, protams, pats izrādes skatos cik bieži vien iespējams. Ir ļoti labi, ka šobrīd mūsu profesionālais teātris ir kļuvis dažādāks. Savu artavu šajā dažādībā devuši gan neatkarīgie teātri, gan valsts repertuāra teātri. Priecājos, ka jaunas vēsmas ienes ārvalstu režisori. Ļoti iepriecināja Kirila Serebreņņikova Nacionālajā teātrī iestudētie „Raiņa sapņi”. Izrāde ir svaigs skatījums uz mūsu ģēniju, un krievu režisoram izdevusies stipri latviska izrāde. Man bija laime noskatīties pagājušās sezonas veiksmīgāko iestudējumu „Ezeriņš” – ļoti skaista, latviska, lai arī ļoti ironiska izrāde. Ļoti atzinīgi vērtēju režisores Lauras Grozas-Ķiberes darbu, kura kļuvusi par ļoti stabilu režisori, apliecinot savus spēkus gan „Piafā”, gan Orvela „1984” Liepājas teātrī. Tas viss šo teātra procesu dara krāšņāku. Problēma ir tikai apstāklī, ka pašu latviešu skatītāju joprojām kļūst arvien mazāk. Joprojām robeža ir vaļā, un cilvēki brauc prom.”

Jau vairākus gadus skatītāji iemīļojuši Valda Lūriņa veidotos iestudējumus „Latgola.lv” – joprojām pilnu skatītāju zāli pulcē gan iestudējuma pirmā, gan otrā daļa. Režisors atzīst – šobrīd viņam teātrī darba gan neesot tik daudz, kā gribētos. „Lai nepaliktu pavisam dīkstāvē, „Žurka” nāca īstajā laikā. Protams, ir vēlme izmēģināt, kā man tas izdosies.”

„Savulaik esmu veidojis Teātra dienas koncertu, tomēr līdz šim tas nav noticis “žurkas” zīmē. Šī ir iespēja sadarboties ar cilvēkiem, ar kuriem neesmu ilgi strādājis. Viens no viņiem ir dzejnieks Egils Zirnis, kurš radījis savu “žurkas” versiju. Tāpat ļoti interesanti ir sadarboties ar jauno dzejnieku, kurš pagaidām maskējas ar pseidonīmu Niklāvs Nagla. Viņa ziņā ir „žurkas” otrā daļa. Horeogrāfiju veido Alberts Kivlenieks, bet par kostīmiem gādā Jurate Silakaktiņa. Nacionālajā teātrī pirmoreiz ienāk arī scenogrāfijas nodaļas students Oskars Vējš-Dreģis, kura darbu plašāks skatītāju loks redzēja „Kartupeļu operā”. Ar viņu sastapāmies, teātrī „Skatuve” iestudējot Paula Putniņa lugu „Naktssargs un veļas mazgātāja”. Oskars rūpīgi seko līdzi visam procesam un ir spējīgs papildināt izrādi arī tad, kad tā jau labu laiku spēlēta. Man arī patīk, kā viņš realizē savas, brīžiem ļoti ekscentriskās idejas,” stāsta režisors, atklājot, ka arī pati “Žurka” šogad neiztikšot bez zināma ekscentriskuma.

„Žurka – tas ir unikāls žanrs!” ir pārliecināts Valdis. „Protams, savas pēdas atstājusi leģendārā žurka Svetlana Bless kopā ar circeni Jāni Skani, tomēr žurkas žanrs – tāda ironiska paskatīšanās uz mums pašiem – pieļauj visdažādākās kombinācijas. Šoreiz runa būs par ironiskām, smieklīgām un varbūt arī par mazliet smeldzīgām lietām, par mūsu pašu dzīvošanu šajā brīdī un šajā valstī. Piekrītot teātra direktoram Ojāram Rubenim, žurkai, protams, jābūt ar politiskā kabarē piesitienu,” stāsta režisors, solot – skatītāji atpazīs pazīstamus politiķus un procesus, kas notiek valstī. Līdzās politiskās skatuves darboņiem skatuvi apdzīvošot arī zināmi folkloras personāži un viens otrs latviešu literārais varonis. „Neaizmirsīsim arī Raini,” piebilst režisors.

Valdis stāsta – arī šoreiz izrādes orķestrī un uz skatuves muzicēs un dziedās Nacionālā teātra aktieri, bet par muzikālo salikumu gādās Valdis Zilveris. Egils Zirnis un Niklāvs Nagla sacerējuši vārdus gan pazīstamām melodijām, gan pilnīgi svaigām dziesmām. Žurkas fināla dziesmu iedvesmas brīdī sarakstīja Mārtiņš Egliens, kurš iejutīšoties latviešu teātra tēva Ādolfa Alunānā ādā.

Jokot šī brīža situācijā neesot viegli, atzīst Valdis. „Svarīgi tāpat kā iepriekšējās „žurkās” uz visus skatīties iespējami pozitīvi. Ja arī par kaut ko paironizējam un kāds varbūt pat apvainojas, tas tomēr ir vēstīts ar cerību, ka varam dzīvot labāk, un tas atkarīgs ne tikai no politiķiem, bet arī mums pašiem, un ne tikai tajā brīdī, kad dodamies pie vēlēšanu urnām. Tomēr ir arī svarīgi neapgrūtināt cilvēkus ar tām bažām, kas nenoliedzami šobrīd pastāv pasaulē. Man pašam, tāpat kā daudziem, šī situācija – sarunas par kara iespēju, militāra tehnika, ārzemju vienības – ir pirmoreiz dzīvē. Situācija ir pasmaga. Vienkārši jāapzinās, ka šobrīd daudz varam izdarīt paši, apzinoties, ka visi tomēr esam cilvēki, pat ja esam tik dažādi. Mēs visi gribam dzīvot, gribam kaut ko izdarīt savā dzīvē, cik Dievs mums katram ļāvis, un mēs visi gribam mierīgi izaudzināt savus bērnus un mazbērnus. Teātrī man ir svarīgi šobrīd to skatītāju „nenokautēt”, bet radīt viņam kaut kādu pozitīvas dzīvošanas iespējamību. Vismaz no tā brīža, kad viņš atver teātra durvis līdz mirklim, kad viņš iziet ārā.”

LA.lv
DJ
Dace Judina-Nīmane
Kultūra
Vija bija kā lampiņa, uz kuru visi tiecās. Saruna ar Dairu Āboliņu par filmas tapšanu 4
14 stundas
LE
LETA
Kultūra
Nacionālais kino centrs aicina pieteikt Latvijas filmas “Oskara” balvai
15 stundas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Kad tētis ir Loranga. Saruna ar komponistu Edgaru Mākenu un režisoru Ģirtu Šoli
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

AT
Andris Tiļļa
Latvijā
Rokasspiediens “Baltijas ceļam”. Kā svarīgās liecības tiek glabātas un nodotas nākamajām paaudzēm
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanās notiesātais Milušs no Latvijas esot aizmucis kravas auto slēpnī
3 stundas
VB
Vija Beinerte
Kultūra
Veiksmes vējš nelaimes kuģa burās. Saruna ar rakstnieku Aivaru Kļavi
5 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Raidījums: ECB un “PNB bankas” aprēķini par bankas aktīviem būtiski atšķīrušies
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Pirmdien karstums pieņemsies spēkā
5 stundas