Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. marts, 2015
Drukāt

“Žurka ir unikāls žanrs”. Saruna ar Valdi Lūriņu (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Šajā pavasarī Teātra dienā 27. martā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pēc gadu ilgušas radošas pauzes pie skatītājiem atgriežas publikas iemīļotā teātra žurka jeb izrāde „Ž-ž-žurka klāt!”. Kopā ar autoru kolektīvu – dzejniekiem Egilu Zirni un Niklāvu Naglu, kā arī komponistu Valdi Zilveri, to, kā latviešiem allaž izdodas dzīvot un izdzīvot, grozīties un izgrozīties gan mājās, gan politikā, pirmoreiz pētīs arī izrādes režisors Valdis Lūriņš.

„Pavasari redzēšu pēc „Žurkas” pirmizrādes,” smejas Valdis Lūriņš, kurš pašā pirms – pirmizrādes karstumā ne tikai cītīgi ieslīdzis mēģinājumu procesā, bet reizē tautas un teātra attiecību grādu no žūrijas sēdekļa mēra tur, kur teātri spēlē pati tauta, proti – spraigās amatierteātru skatēs visā Latvijā. Jau pavisam drīz, aprīļa sākumā, Rīgā tiks noskaidrota labākā amatierteātra izrāde.

„Pateicoties Līvijai Akuraterei un Dacei Liepniecei, pirms kāda laika tiku ievadīts amatierteātru procesā. Pirms dažiem gadiem pats vadīju kursu amatierteātru režisoriem, un šobrīd ar interesi skatos, kā veicas maniem audzēkņiem. Arī te skaidri redzams, ka teātris ir dzīvs process, un ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi brīži. Mana vēlēšanās būtu amatierteātru režisoru pulkam pēc kāda laika piepulcināt režisorus ar augstāko izglītību režijas specialitātē. Ir apbrīnojams darbs, ko šobrīd veic amatierteātru režisori, daudzi no viņiem patiešām talantīgi, taču uzskatu, ka tiem vajadzīgi profesionāli režisori, lai tos darītu vēl nozīmīgākus – šis būtu jārisina valsts izglītības piedāvājuma līmenī. Ir taču grūti iedomāties, piemēram, kādu no mūsu lieliskajiem pašdarbības koriem, kuru vadītu cilvēks, kuram nav profesionālas izglītības, tāpat arī mūsu deju kolektīvus vada cilvēki, kas izglītojušies horeogrāfijā,” spriež Valdis Lūriņš.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. ” Žurka” ir viens pliekans un provinciāls pīļu dīķa gabals, kas tikai pašām pīlēm liekas kā mirāža.

  2. Aizkustinoši, ka Lūriņš nepiemirsa noņemt cepuri un paklanīties direktoram: ” … Piekrītot teātra direktoram Ojāram Rubenim, žurkai, protams, jābūt ar politiskā kabarē piesitienu … ” – – – – – Trīs lietas gribētos saprast NT sakarā: 1) kā Nacionālais/Drāmas teātris varēja radoši pastāvēt, augt un attīstīties PIRMS par tā direktoru iecēla Ojāru Rubeni; 2) kā OR ir izdevies radīt ap sevi šādu diktatorisku personības kultu?
    3) kā NT mākslinieciskais personāls tik mierīgi spēj uzturēt šo personības kultu, jo vismaz teātrī [un dzīvē arī] tas ir vispārzināms fenomens, ka “karali spēlē galms”?

    • Jā, un vēl ceturtais jautājums: vai žurkā (ar direktora noteikto “politiskā kabarē piesitienu”) ir iekļauts skečiņš pašiem par sevi, respektīvi, par personības kultu/direktora diktatūru NT???

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+