“Žurka ir unikāls žanrs”. Saruna ar Valdi Lūriņu 3
Šajā pavasarī Teātra dienā 27. martā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pēc gadu ilgušas radošas pauzes pie skatītājiem atgriežas publikas iemīļotā teātra žurka jeb izrāde „Ž-ž-žurka klāt!”. Kopā ar autoru kolektīvu – dzejniekiem Egilu Zirni un Niklāvu Naglu, kā arī komponistu Valdi Zilveri, to, kā latviešiem allaž izdodas dzīvot un izdzīvot, grozīties un izgrozīties gan mājās, gan politikā, pirmoreiz pētīs arī izrādes režisors Valdis Lūriņš.
„Pavasari redzēšu pēc „Žurkas” pirmizrādes,” smejas Valdis Lūriņš, kurš pašā pirms – pirmizrādes karstumā ne tikai cītīgi ieslīdzis mēģinājumu procesā, bet reizē tautas un teātra attiecību grādu no žūrijas sēdekļa mēra tur, kur teātri spēlē pati tauta, proti – spraigās amatierteātru skatēs visā Latvijā. Jau pavisam drīz, aprīļa sākumā, Rīgā tiks noskaidrota labākā amatierteātra izrāde.
„Pateicoties Līvijai Akuraterei un Dacei Liepniecei, pirms kāda laika tiku ievadīts amatierteātru procesā. Pirms dažiem gadiem pats vadīju kursu amatierteātru režisoriem, un šobrīd ar interesi skatos, kā veicas maniem audzēkņiem. Arī te skaidri redzams, ka teātris ir dzīvs process, un ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi brīži. Mana vēlēšanās būtu amatierteātru režisoru pulkam pēc kāda laika piepulcināt režisorus ar augstāko izglītību režijas specialitātē. Ir apbrīnojams darbs, ko šobrīd veic amatierteātru režisori, daudzi no viņiem patiešām talantīgi, taču uzskatu, ka tiem vajadzīgi profesionāli režisori, lai tos darītu vēl nozīmīgākus – šis būtu jārisina valsts izglītības piedāvājuma līmenī. Ir taču grūti iedomāties, piemēram, kādu no mūsu lieliskajiem pašdarbības koriem, kuru vadītu cilvēks, kuram nav profesionālas izglītības, tāpat arī mūsu deju kolektīvus vada cilvēki, kas izglītojušies horeogrāfijā,” spriež Valdis Lūriņš.
