Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. maijs, 2013
Drukāt

Žurnāla 36,6°C agrākie varoņi dalās pārdomās, kas mainījies viņu dzīvē

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

…Mūsu redakcijas plauktā izbrīvēti vairāki plaukti visiem klajā nākušajiem 36,6 ºC numuriem. Tajos nevalda ideāla kārtība, ik pa laikam kāds numurs mazliet aizklīst, un vāki no biežās šķirstīšanas krietni apbružāti. Jo nekautrējamies domāt – tajos tiešām ir daudz vērtīga un atmiņā atsaucama arī mums, žurnāla veidotājiem!

 

Sākot desmito gadu 36,6 ºC biogrāfijā, izlēmām palūkot, kā klājas mūsu pirmā numura varoņiem un kas šajā laikā mainījies.

 

Jānis Zaržeckis: tagad ar lielāku vērienu

ZarzeckisPirms desmit gadiem plastikas operācijas bija paslepenas sačukstēšanās temats, žurnālā publicētie kosmētisko operāciju izcenojumi bija jaunums. Toreiz šīs jomas aizkulises rakstā Jauns izskats par veca auto cenu atklāja plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis. Vai tāpat arī tagad?

“Jaunumi ir tikai niansēs. Toreiz Latvijā bija divdesmit sertificēti plastikas ķirurgi, nu nākuši klāt vēl pieci. Daudz vairāk ir pacientu, vismaz trīs reizes lielāks pieprasījums pēc plastikas ķirurģijas pakalpojumiem nekā pirms desmit gadiem.

Netrūkst klientu arī no citām valstīm. Ja toreiz atbrauca viens gadā, tas bija liels notikums, bet tagad katru nedēļu kāds kāro veikt kosmētisko operāciju tieši Latvijā.

Tāpēc daždien no rīta strādāju Rīgā, bet jau pusdienlaikā konsultēju pacientus Londonā vai Cīrihē.

Radikāli pagriezieni plastikas ķirurģijā nav notikuši, taču izmaiņas ir. Piemēram, krietni uzlabojusies krūšu implantu kvalitāte, radīti modernāki materiāli, līdz ar to retāk rodas komplikācijas. Agrāk tās varēja būt pat 40 procentiem pacienšu, kam veica šādu kosmētisko operāciju.

Cenas? Tās augušas par aptuveni 30 procentiem, bet lietotās mašīnas tāpat kļuvušas dārgākas. Tātad arī tagad jaunu izskatu var iegūt par veca auto cenu!”

 

Inese Rubīna: daba mūs dziedē

RubiniUz 36,6 °C pirmā numura vāka – foto ar gultā atlaidušos mīlīgu pāri. Tērpušies naktsdrēbēs, sieva bužina kaķi, vīrs ķēries pie adīkļa… Inese un Antons Rubīni.

vaksnr1

“Šī bilde tapa mēbeļu salonā, man klēpī bija Kice, mūsu kaķene, kas joprojām ir pie labas veselības. Arī tagad mūsu lauku mājās Ropažos dzīvo kaķis. Paņēmu viņu no Beinerta veterinārās klīnikas, kur strādāju par administratori.

Kā tagad klājas?

Mana aizrautība ir šūšana. Parasti šuju lauku mājas otrajā stāvā, kur ir logs pa visu sienu. Skatos pa to, un daba mani dziedē. Tas ir mans glābiņš pēc spriedzes pārpilna darba cēliena.

Miers un dabas pārvērtības, gadalaiku nokrāsas… Tāda mūžam mainīgā fototapete aiz loga.

Antons ir muzikants, visu mūžu spēlējis soloģitāru. Tagad jau pelnītā atpūtā, tomēr nerimstas – dzied vietējā korī.

Labprāt abi izkustamies, izmetam krietnu loku pa apkaimi ar velosipēdiem, un mūsu kopīgais prieks ir pirts. Pēc karsēšanās jožam uz Lielo Juglu, kas tek tepat gar māju. Es citu dzesēšanos neatzīstu, tikai upes straumē. Manis dēļ pat āliņģis ir griezts ar motorzāģi!

Slotas sienam paši, esam izmēģinājuši arī no kadiķiem. Rīvējamies ar sāli, ziežamies ar medu. Pirts ir prieks miesai un labsajūta dvēselei. Tā arī dzīvojam.”

 

Kristīna Vecpuise: bijām pieci, nu esam astoņi

Rubrikas Nepadodos pirmā varone Kristīna Vecpuise kopā ar vīru Bruno un trīs bērniem bija sākuši dzīvot laukos. Mamma dalījās izjūtās un pārdomās, kā sadzīvot ar bērnu kaitēm un nepadoties grūtumam. Viens dēliņš bija vājdzirdīgs, otram tika konstatēts uzmanības deficīta sindroms. Tolaik par ģimenes likstām tikai reti kurš bija gatavs runāt publiski.

P1080536“Pārlasu šo interviju un brīnos: kur man bija prāts par sevi un bērniem tik atklāti stāstīt! No otras puses – priecājos, jo zinu, ka tā tiešām biju es, varu sevi satikt tajās žurnāla lappusēs.

Tas bija skaists laiks mūsu dzīvē – pilns aktivitātes, drosmes, cerību. Ja kādam šīs raksts palīdzēja, varbūt mana atklātība nav bijusi velta.

Tūlīt pēc šīs 36,6 °C publikācijas mūsu ģimenē ienāca audžumeita Viktorija, vasaras nogalē piedzima Elza Lota, un es atteicos no visām sabiedriskajām aktivitātēm par labu bērniem. Vēl pēc pieciem gadiem pasaulē nāca Sāra Zelma, un tikai tagad pamazām atsāku kaut ko darīt sabiedrības labā.

Joprojām dzīvojam tajā pašā lauku mājā, un nav tādas dienas, kad es nepriecātos par tās sniegtajām priekšrocībām, salīdzinot ar dzīvi pilsētā.

Pa šiem gadiem esmu sapratusi dažas garīgas un veselību ietekmējošas likumsakarības, par kurām toreiz nezināju.

Un ir arī lietas, par kurām tagad domāju citādi, jo nu man ir cita pieredze. Labāka tādēļ, ka atklāju dažus brīnišķīgus Dieva noslēpumus, bet sliktā
ka – jo esmu sapratusi, ka atrast cilvēkus, kurus tiešām interesē mans bērns un viņa attīstība, ir ārkārtīgi grūti un nogurdinoši.

Neesmu vairs tik ļoti naiva kā toreiz, cilvēkiem vairs tā neuzticos, kaut dažus no viņiem pat mīlu. Arī bērnus mācu nebūt naiviem, jo naivais ļauj manipulēt ļaunumam. Taču jāuzmanās, lai naivumu nenomaina naids vai bailes, tādēļ sev un bērniem mācu drosmi un izturību mīlēt, piedot.

Manu tagadējo uzskatu veidošanos lielā mērā ir ietekmējis dēls Varis, viņam nu jau 16 gadi. Bēdīgi bija, kad divus gadus pēc rak
sta publicēšanas Varis un arī jaunākais dēls Ādams tika pie ļoti nejaukām diagnozēm, tāpēc trīs gadus viņiem nācās dzert zāles, citādi ikdiena bija pārāk grūta. Bet Varis paaugās un atklāja, ka viņa slimība nekad nav bijusi Dieva nodoms. Šī atklāsme mūsu dzīvē ir ļoti daudz mainījusi – Dievs Vari un lielā mērā arī visu mūsu ģimeni ir brīnišķīgi dziedinājis.

Abi zēni pirmo gadu apmeklē savas skolas, toties nu no rītiem mājās ir visas trīs mazās māsiņas, jo mēs, vecāki, vēlējāmies mācīt bērnus mājās.

Audzinot zēnus, bija iespēja vērot, cik liela un nenovērtējama ir ģimenes skolas priekšrocība. Pēcpusdienas gan ir diezgan saspringtas – vedu bērnus uz mūzikas un mākslas skolām, meitenes dejo līnijdejas, Varis gatavojas programmēšanas olimpiādei.

Man joprojām nav laika padoties vai nodoties sevis žēlošanai. Ja tiešām ir kāds brīvs brīdis, cenšos domāt par visu labo, kas mūsu ģimenē notiek, un ignorēju pārējo. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet citādi nevaru atļauties.”

 

Andris Mihelsons: atslodze trīs reizes gadā
Mihelsons

Rakstā Apelsīnos dilstošais uzņēmējs Andris Mihelsons stāstīja, kā bija spējis savus 142 nelāgā svara kilogramus krietni samazināt, ievērojot liesu diētu un sākot sportot. Vai izdevies noturēties pie tīkamā svara?

Jau satiekot Andri, redzu – izdevies gan! Roku sniedz sportisks, kalsns vīrietis.

“Sevi ir iespējams pārprogrammēt, organisms pakārtojas domāšanas maiņai.

Pa šiem gadiem esmu apēdis vairākus simtus kilogramu apelsīnu! Un biezpiena kalnus! Toreiz divu gadu laikā pamanījos nomest pat 50 kilogramus.

Biju iegājis azartā, taču vājējot nedrīkst trakot, tas var kaitēt veselībai. Uzbarošanās taču nenotiek ātri, tāpat arī vājēšana. Jāievēro stingri, ko esi iesācis, bet jābūt gatavam ilgstošam pasākumam.

Pirms tam man šķita, ka svars netraucē. Strādāju birojā, ēdu pilnīgi visu, ko kārojās, par fiziskām aktivitātēm nebija nekādas intereses. Pat lepojos, ka esmu varen liels un smags, kā tāds tornis. Taču sākās locītavu problēmas, artroze gūžā.

Tad arī uzzināju par diētu, kurā atsakās no maizes, makaroniem, putraimiem, kartupeļiem, bet neierobežoti drīkst ēst liesu biezpienu, grilētu gaļu un zivis, augļus un dārzeņus. Vienlaikus jāsporto – sāku spēlēt tenisu un darboties svaru zālē. Pilnībā piekrītu teicienam, ka sporta nodarbību skaitam nedēļā jāatbilst sasniegtajam gadu desmitam. Vājēšanas laikā guvu prieku no paša procesa. Parādījās papildu enerģija. Patika, kā mainījos, kā progresēju. Guvu spēku no citu komplimentiem, no sava tēla spogulī. No 64. apģērba izmēra tiku līdz 52. Daudzi pat nepazina, uz ielas gāju klāt un teicu – esmu Andris…

Taču lielāka problēma ir – kā nedabūt svaru atpakaļ. Noteicu sev svara jeb komforta robežu, līdz kurai neuztraukšos. Citādi visu laiku jādzīvo šausmīgā sajūtā – atkal kāds kilograms klāt.

Mana robeža ir desmit kilogrami, jo tos nevar uzēst ātri, Ziemassvētkos vai citās svinībās. Taču, ja tai tuvojos, tad gan lieku sevi uz bremzēm.

Visu šo laiku trīs reizes gadā veicu atslodzes kūres. Organismam vajadzīga attīrīšanās. Atgriežos pie jau zināmās diētas, parasti divas nedēļas vai nedaudz ilgāk. Svarīgi, lai veselīgie produkti neaptrūkstas, lai ledusskapis ar tiem pilns. Sākumā ievēroju stingrākus ierobežojumus, bet pamazām grožus atlaižu.

Ir mainījušās garšas sajūtas, negribas neko treknu.

Joprojām spēlēju tenisu. Šajos gados ne reizi vien dzirdēts, ka laikam agrāk esmu bijis sportists. Smieklīgi. Agrāk biju tikai dūšīgs cilvēks.”

 

Andis Kovisārs: ir citāda attieksme

KovisarsKad tapa 36,6 ºC pirmais numurs, Andis vēl mācījās Ogres arodģimnāzijā. Apdāvināts jaunietis, kurš cauras naktis pavadīja datorsalonā. Guva tur fantastisku atbrīvotību datorspēlēs, līdz kādā brīdī saprata, ka kļuvis atkarīgs. Vai cīņā ar datoratkarību paturējis virsroku?

“Joprojām pie datora pavadu daudz laika. Tikai tagad esmu iemācījies šo procesu kontrolēt, lai tas neatņemtu par daudz no dzīves. Toreiz dators bija retums, lielāks bija kārdinājums uzspēlēt. Tagad bez tā nemaz nevar iztikt, taču nu man ir citas prioritātes – darbs, ģimene, meitiņas aug.

Paspēlēju, parokos pa internetu un liekos mierā. Mēdzu gan nosēdēt arī līdz trijiem naktī, bet tikai reizēm. Visbiežāk skatos mangas – japāņu zīmētās multfilmas, tādas kā grafiskas noveles. Tā ir mana aizraušanās, ļoti patīk.

Biju atkarīgs arī no smēķēšanas. Sāku pīpēt ļoti agri, piektajā klasē. Pirms pusgada izdevās atmest! Gatavojos tam labu laiku.

Ne man, ne citiem mājiniekiem taču nav veselīgi elpot dūmus. Otrs lielais stimuls – finanses. Sarēķināju, ka mēnesī cigaretēm izdodu 60 latus, tātad gadā vairāk nekā 700 latus!

Sākumā mēģināju arvien samazināt izsmēķēto cigarešu skaitu, bet nekas neizdevās. Atkarību no nikotīna organisms izjūt gluži fiziskā veidā. Nopirku nikotīna aizvietotājtabletes, tās lieliski nomāca gribēšanu smēķēt. Man izdevās! Tagad ir daudz labāka pašsajūta, arī prieks par sevi.

Domāju, ka atkarības rašanās ir saistīta ne tikai ar cilvēka personības ievirzi. Svarīgi, kādas ir intereses, vai atrodam ko citu, kas piepilda dzīvi.”

 

 

 

 

Ausma Kantāne: maltītes tikpat garšīgas 130121-105156-373

Kantānei paaugstināts holesterīna līmenis?! Neticami – tik slaidai un vingrai, un dzīvespriekā dzirkstošai? Aktrise atklāti stāstīja, ko dara, lai pazeminātu holesterīna līmeni, un, cerams, iedrošināja arī citus rīkoties savas veselības labad.

“Cītīgi piedomājot par veselīgu ēšanu, man izdevās holesterīnu pazemināt, un visu šo laiku tas turējies normas robežās. Trīs reizes gadā veicu pilnu sava organisma kontroli – nododu asins un citas analīzes.

Ēšanas principus mainīju, jo tolaik analīžu rādījumi bija sašķobījušies, bet nu tā iegājies, ka allaž gatavoju veselīgi.

Kādreiz piezvanu Mārtiņam Rītiņam pavaicāt padomu, viņš saka: nes šurp, uztaisīšu. Es atsmeju – gribu pati. Man patīk iepriecināt sevi un citus. Katram ir kāds vaļasprieks, manējais – uzburt garšīgu ēdienu. Pie plīts jāstāv ar patikšanu un priecīgu prātu. Ja maltīte ir arī veselīga, acij tīkama un ar labu garšu, prieks ir dubults.

Imants (dzīvesbiedrs dzejnieks Imants Ziedonis – red.) jau reizēm saka: nu netaisi tik daudz, labāk nāc parunāties. Taču viņam ļoti garšo manis gatavotais (intervija publicēta 2013. g. janvārī – La.lv).

Mans atklājums ir biezzupa, tādu kādreiz negatavoju. Vāru dažādas saknes, ķirbja gabalu, cukīni, vienu sarkano saldo piparu, visu blendēju.

Sīpolus, ķiplokus, pētersīļus, burkānus un seleriju patērējam lielos daudzumos. Ēdam teļa vai tītara gaļu, cūkgaļu ne. Svarīgi ir atrast labus produktus. Matīsa tirgū esmu izpētījusi, pie kura saimnieka var droši iepirkties.

Svarīgi ne tikai ēst pareizi, bet arī kustēties. Tā man pietrūkst. Strādāju Rīgas Doma kora skolā, mācu skatuves runu, taču stundu nav daudz, pārsvarā esmu pa mājām. Dzīvojam sestajā stāvā, daudz staigāju pa trepēm. Nolieku augšā somas un atkal dodos lejā – pēc pasta. Iznāk tāda maza vingrošana.

Man iepatikās metode, ka pusstundu jāiet tā veikli, simts soļi minūtē. Šāda fiziskā slodze esot organismam pilnīgi pietiekama. Eju uz Kronvalda parku, ko dēvēju par pīļparciņu, tas ir tīrs un skaists. Man gan netīk vienai staigāt, smejos, ka izvedu sevi ārā kā tādu sunīti. Ja man piebiedrotos vēl kāds, varētu doties pastaigā ik rītu.

Vasarā ar Imantu dzīvojam Jūrmalā, tur gan katru dienu kāpju pamatīgā kalnā. Uztrenējos un uz rudens pusi jau jūtu – o, ku’ jestri iet!”

 

Ivars Kalviņš: ideja joprojām dzīva

Kalvins22004. gada sākumā Ivars Kalviņš ar lepnumu stāstīja par Latvijas Organiskās sintēzes institūtā tapušu unikālu novājēšanas preparātu, kam līdzīgu pasaule vēl nepazīstot. Jaunās zāles, kuru blaknes gan vēl neesot līdz galam izzinātas, iedarbošoties uz smadzeņu centriem, kas nomāc apetīti.

Vaicāts par preparāta likteni, zinātnieks sēri secina: šādus pētījumus var turpināt tikai ar vienu nosacījumu – ja ir attiecīgs finansējums. “Mums diemžēl tāda nav. Tāpēc notievēšanas programma uz laiku atlikta. Būs nauda, būs preparāts. Tā kā šo procesu bioķīmiskie mehānismi ir skaidri, ideja par šāda līdzekļa izveidi joprojām dzīva. Tiklīdz finansējums parādītos, acumirklī varētu sākt atbilstošus pētījumus.

Tomēr, neraugoties uz grūtajiem apstākļiem, rokas klēpī neturam. Jau tagad zināms, ka mūsu jaunais preparāts, mildronāta pēctecis, ir divkārt iedarbīgāks par mildronātu.

Iespējams, ka tam piemīt arī tādi efektivitātes mehānismi, par kuriem vēl neesam līdz galam pārliecinājušies, ir tikai nojausma. Strādājam.”

 

 

 

 

 

 

Edīte Vītola: pacients ir mainījies
Vitola

36,6 ºC pirmajā numurā uz sarunu redakcijā aicinājām daudzu specialitāšu ārstus, lai noskaidrotu, cik vesels ir latvietis. Šoreiz vienai no viņiem – ģimenes ārstei Edītei Vītolai no Vidrižiem – jautājam: vai latvietis pa šiem gadiem kļuvis veselāks?

“Nevaru apgalvot, ka veselāks – diez vai, bet noteikti prasīgāks pret ārstu. Daudzi vairāk gādā par savu veselību, ir informētāki un izglītotāki. Tie pacienti, kuri ir aktīvi, strādā, vēlas kontrolēt savu veselību, ja radušās kādas problēmas – regulāri lieto zāles, ārstējas, pārjautā ārstam, kāpēc iesaka to vai šo. Tas ir normāli un apsveicami, bet vienlaikus liek ārstam vairāk strādāt, atvēlēt laiku sarunai, pārliecināt par nepieciešamību zāles dzert regulāri.

Arī ārstam ir jābūt zinošākam, jāspēj argumentēti atbildēt uz pacientu jautājumiem, jāprot izvēlēties katram piemērotākos medikamentus un to kombinācijas no daudz plašāka zāļu klāsta nekā pirms desmit gadiem.

Savā ārstes ikdienā redzu, ka jaunās māmiņas ļoti rūpējas par bērniem. Laukos ne ļoti izplatīta, tomēr dažkārt ir tendence apšaubīt vakcinācijas lietderību. Tas man kā ārstei liek skaidrot tās nepieciešamību, aicināt apzināties un izvērtēt savu atbildību, lai pasargātu mazuli no infekcijām, pret kurām ir vakcīnas.

Taču vienlaikus jāatzīst, ka cilvēki kļuvuši arī nervozāki, daļa daudz strādā, nav pietiekami atpūtušies, kamēr citi grimst trūkumā un apātijā, gadiem ilgi iztiek no nekā. Šī sociālā riska grupa, kas pie ārsta nenāk un neārstējas, lai gan tas būtu nepieciešams, ir tā grūtākā jebkura ģimenes ārsta praksē. Mums nav tādu līdzekļu, lai tiem, kuri paši pēc palīdzības pie daktera nevēršas, tomēr nodrošinātu veselības pārbaudi un konsultāciju vismaz reizi gadā. Un pavisam cilvēciski man ir grūti ko pārmest cilvēkam, kura dzīve ir tik bezcerīga, bez jebkādas perspektīvas, ka kļuvis vienalga, kas ar pašu notiek. Arī tāda diemžēl ir mūsu dzīves realitāte.

Un tomēr uz dzīvi raugos optimistiski un ceru, ka arī šie pašlaik dzīves nomāktie pacienti novērtēs savas veselības vērtīgumu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+