Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. novembris, 2012
Drukāt

Žurnāliste uz riteņa


Foto - Gunārs TimermanisFoto - Gunārs Timermanis

Kad mūsu lasītājas Annas Veidemanes mājā Jelgavā iebruka laupītāji, viņa neapjuka. “Iebrucēji izvandīja apakšstāvu un tad lauzās manā guļamistabā otrajā stāvā. Mani nosargāja atslēga, aizbīdnis un vēl no cara laika pamatīgās durvju eņģes. Kamēr viņi blieza pa durvīm, es paguvu izsaukt policiju, bet laupītāji aizlaisties,” vienu no dramatiskākajām naktīm savā mūžā atceras Anna.

 

Bet labākais sākās nākamajā rītā – viņa nevis drebēja par naktī pieredzēto, bet Ozolnieku novada vadību aicināja uz interviju, kā cilvēkam justies droši savā mājā vai dzīvokli un sevi pasargāt no zagļiem un laupītājiem.

Anna ir reizi mēnesī iznākošās “Ozolnieku Avīzes” redaktore, korespondente, fotogrāfe un korektore vienā personā. Visbiežāk Ozolnieku iedzīvotāji Annu redz uz velosipēda, jo ar šo transportlīdzekli viņa gan veikli brauc no mājām Jelgavā uz darbu septiņus astoņus kilometrus attālajos Ozolniekos, gan pa novada teritoriju. Viņa ir klāt visos svarīgākajos notikumos, pazīst novada cilvēkus. Pirms tam strādājusi vienā no Jelgavas avīzēm, pagastu avīzes un tagad novada informatīvo izdevumu Anna veido jau 15 gadus. Daudzi Annu pazīst arī kā pasniedzēju, jo 45 gadus viņa mācījusi vācu valodu Latvijas Lauksaimniecības universitātes (agrāk, LLA) studentiem.

“Es zināju, ka viņai pietiks uzņēmības izveidot labu vietējo avīzīti,” saka Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Māris Ainārs, kas pirms tam bija pagasta vadītājs.

“Ja jūs redzētu, kā Anna savā mājā mainīja jumtu, kā izvēlējās logus un apkures katlus, viņas līdz pēdējam kvadrātcentimetram sakopto dārzu, jūs saprastu, ka uz viņu var paļauties. Pašvaldība no viņas var pamācīties!”

“Bet kā gan es varētu moralizēt par graustiem, ja es pati tādā dzīvotu, kā varētu rakstīt par ēku siltināšanu, ja nenomainītu logus savā mājā, kā varētu mācīt topošos agronomus, ja pašas dārzs būtu kā ušņu lauks?” kā taisnodamās atbild Anna.

Ir daudzas lietas, ko Anna dara ar prieku – riteņbraukšana, nūjošana, ceļošana, mājas un dārza kopšana, bet būtiskākā nenoliedzami ir rakstīšana. Anna patiesi interesējas par cilvēkiem un dzīvi, prot sarunāties un uztvert galveno, viņu raksturo Ozolnieku domes izpilddirektors Pēteris Veļeckis.

Žurnālistika ir viņas sūtība, viņas uzdevums no tā Kunga, atzīst pati Anna. Pasaules elpu viņa gūst no vācu preses – “Der Spiegel” un “Stern”, bet “Lauku Avīze”, tagad “Latvijas Avīze”, viņai ļāvusi sekot līdzi Latvijas dzīves norisēm. “”Latvijas Avīzē” saista tēmu daudzpusība, nacionālā stāja, patriotisms un ērtais formāts. Ir atzīstama avīzes pārskatāmība, šriftu izvēle un sakārtojums, maketētāju darbs. Uzteicami strādā korektores, jo kļūdu ir ļoti maz,” vērtē Anna. “Saturiski ārpus konkurences ir feļetonists Egils Līcītis, jo tādas latviešu presē viņam nav. Viņa valodas un izteiksmes izpēte būtu ieteicama tēma kādam filologam kā bakalaura tēma. Vienmēr iepriecina Anda Līce un Agris Liepiņš. Izcili, rokrakstā atšķirīgi ir karikatūristi Ēriks Ošs un Gatis Šļūka. “Lasītāju balsīs” dažos teikumos daudzi zvanītāji izsakās “kreptīgi” un spilgti.”

Anna ir pateicīga “Lauku Avīzes” dibinātājam un redaktoram Voldemāram Krustiņam par padomu. “Kad sākot veidot avīzi, K. Ulmaņa “Pikšās” jautāju V. Krustiņam, kādam jābūt pagasta laikrakstam. Viens no ieteikumiem bija: materiālus tikai no pagastdzīves. To strikti ievēroju arī tagad novada avīzē.”

Viens no “Latvijas Avīzē” pēdējiem smagas pārdomas raisījušajiem rakstiem bija Josi Ahimeira pārpublicējums no Izraēlas preses. Annu satrauc, ka latvietī gan darba tikums, gan morālās īpašības, kas bija cildināmas, sāk zust. Viena no nelaimēm laukos ir cilvēkus degradējošā pabalstu sistēma, kas ļauj dabūt naudu par neko. “No Austrumiem saka vienu, no Rietumiem pamāca otru. Un mēs esam kā apdulluši. Bet ir jādomā pašiem ar savu galvu,” secina Anna.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+