Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. jūlijs, 2013
Drukāt

Zušs: Gudra sieviete zina, kad samīļot, kad nolamāt un kad paklusēt

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“No visas sirds” – tā sauc dziesmu, kas nesen Ventspilī “Latvijas šlāgeraptaujas” sezonas finālā ieguva klausītāju mīļākās sirdsdziesmas titulu. Tās autoram – grupas “Galaktika” mūziķim NORMUNDAM ZUŠAM – jau otro gadu pēc kārtas izdevies radīt dziesmu, kas izpelnās vislielāko klausītāju atzinību.

 

Pagājušajā gadā šlāgeraptaujā uzvarēja dziesma “Mans dzimtais novads”. Tāpēc dodos pie Normunda uz viņa dzimto Rēzekni, lai parunātu ne tikai par dziesmu tapšanu, bet arī visu pārējo, kas dzīvē svarīgs.

 

– Klausītāju balsošana šlāgeraptaujā ir tāda laimes spēle. Šogad piedalījās sešas grupas no Latgales un tas ir citādāk, nekā, ja mēs būtu vienīgie, jo balsis sadalījās. Bet vienalga, pirmajās četrās vietās iekļuva grupas no Latgales, – teic Normunds.

Visiem zināms, ka latgalieši ir sava novada patrioti, bet ne jau tas vien bija noteicošais, lai Normunda vadītais “Rēzeknes zaļo pakalnu koris” TV šovā “Koru kari 3” plūktu uzvarētāju laurus.

– Esmu Rēzeknes patriots un vēl pirms pieciem gadiem domāju, ka Rīgā nevarētu dzīvot, jo nepatīk burzma. Taču domas mainās. Kad “Koru karu” laikā nācās četrreiz nedēļā braukt uz Rīgu, tad sapratu, ka visu dzīvi nevar tā turpināties. Tagad domāju, ja būs piesaiste Rīgai, tad varētu tur arī dzīvot, – spriež Normunds.

13. jūlijā viņš nosvinēja trīsdesmit otro dzimšanas dienu. Domājot par nākotni, Normunds saka: – Līdz četrdesmit gadu vecumam aktīvi darbošos mūzikā, bet pēc tam iepauzēšu, varbūt varēšu sākt atpūsties. Tagad jau viss liekas viegli izdarāms, taču pēc četrdesmit gadiem kļūs grūti staipīt smago mūzikas aparatūru. Līdz tam laikam arī ģimenes dzīvei jābūt sakārtotai, tai jākļūst kuplākai, ne tikai diviem cilvēkiem. Gribu uzcelt arī savu māju, jo patlaban mēs ar draudzeni Māru mītam dzīvoklī.

Normunds ar Māru ir kopā jau desmit gadus. Viņi ir kursa biedri, iepazinās, mācoties Daugavpils Universitātes Mūzikas un mākslas fakultātē.

– Mums bija gan zibens spēriens, gan uzliesmojums, no tā jau arī attiecības sāka veidoties. Tas notika, mācoties otrajā kursā, man bija divdesmit gadu. Sākumā dzīvojām kopmītnēs, pēc tam īrējām Daugavpilī dzīvokli. Tagad jāsāk nopietni domāt par kāzām. Tās noteikti jāsvin vasarā, bet šovasar vēl ne. Domas par precēšanos uzplaiksna ik pa brīdim, bet tad pāriet, un jāgaida nākamais mirklis. Man jau vairs nav astoņpadsmit gadu, kad galvā viss sagriezies un vajag precēties. Mīlestība kā jēdziens ir nepastāvīgs. Konfekšu, tauriņu, ziedu laiks – tas viss ir skaisti. Taču kopdzīvē svarīga ir sapratne, uzticība, atbalsts. Pēc šova “Koru kari” jau izskanēja ziņa, ka es šovasar precēšoties un mūsu kāzās spēlēšot Normunds Jakušonoks. Mēs gan ar Māru esam sprieduši, ka mūsu kāzās spēlēs divas grupas – viena, kas patīk man, un otra – kas draudzenei. Man lielākā daļa draugu ir muzikanti, un tad jau nevar zināt, kā būs. Vai nu visi gribēs spēlēt, vai arī visi vēlēsies atpūsties, un mūzika izpaliks. Mana krustmāte bieži vaicā – kad jūs beidzot precēsieties? Māsa, kas ir deviņus gadus jaunāka par mani, saka – precēšos tikai pēc tevis. Saprotu, ka es viņu bremzēju. Domāju, ka pēc kāzām nekam dzīvē nevajadzētu mainīties. Ja nu vienīgi apprecēšanās neuzliek privatizācijas un piesavināšanās zīmogu – tu esi mana sieva – kā es teikšu, tā būs. Mūsu attiecībās gan tā nevajadzētu notikt, jo desmit gadu laikā esam pudu sāls kopā apēduši. Mana vecāmāte, vieda būdama, teica – gudra sieva zina, kad vajag vīru samīļot, kad nolamāt un kad vienkārši paklusēt. Negribu teikt, ka attiecību kopšanā jāiegulda smags darbs, bet savas emocijas tajās jāieliek, – spriež Normunds. Par mūziķiem ierasts domāt, ka viņi ir romantiķi. Vai Normunds tāds ir?

– Gan jā, gan nē. Mēs esam vienojušies, ka lielas dāvanas viens otram nesniegsim, tikai vajadzīgas un praktiskas lietas. Bet man patīk draudzenei reizēm sagādāt mīļus pārsteigumus. Rozes gan nedāvinu, jo Mārai patīk orhidejas. Man prieku rada ēdiena gatavošana. Jaunākais, ko esmu apguvis, ir suši. Neiznāk sliktāk kā “Gan bei”. Citreiz sagaidu Māru mājās ar kādu saldo ēdienu vai pašceptām vēja kūkām. Draudzene ēdiena ziņā nav izvēlīga, bet es gan esmu gardēdis. Man svarīgi ne tikai remdēt apetīti, bet garšīgi paēst, – atzīst mūziķis.

Normundam darbdienas aizrit mājās, kur iekārtota arī mūzikas studija. Taču nedēļas otra puse, sākot jau no ceturtdienas, paiet, spēlējot koncertos un ballēs. Pirmdiena tiek veltīta, lai kārtīgi izgulētos, par brīvdienām Normunds dēvē otrdienu un trešdienu. Taču tās viņš velta ne tikai atpūtai, bet arī darbam savā studijā.

– Līdz gada beigām jau viss darba grafiks aizpildīts. “Galaktikai” bija piedāvājums braukt spēlēt kāzās uz Jaunzēlandi, bet nācās atteikt, jo esam jau aizņemti. Mēs, mūziķi, jūtam, ka ekonomiskā krīze valstī ir mazinājusies. Tie, kuri palikuši Latvijā, mēģina atrast savu vietu dzīvē. Šovasar mēs esam īpaši pieprasīti Kurzemē. Kāzu rīkotāji tagad jau zvana un interesējas, kad esam brīvi nākamajā vasarā. Mums jaunā pāra vedēji bieži vaicā padomu, ko darīt, lai kāzas būtu lustīgas, – stāsta Normunds.

Viņš ievērojis sakritību, ka ziemā vairāk top sentimentālas un skumīgas dziesmas, bet vasarā – priecīgākas. Normunds katru dienu apsēžas pie klavierēm, uzsit pirmo akordu un tad raugās – vai “atnāks” šodien dziesma vai ne.

– Šā gada “Šlāgeraptaujas” dienas koncertam vajadzēja jaunu dziesmu. Es piesēdos pie klavierēm ar domu – man tas jāizdara. Vienas dienas laikā tapa dziesma, un es neteikšu, ka slikta. Pēc pasūtījuma rakstīt dziesmu ir vieglāk. Vienkāršāk to darīt citiem, jo skaidri zināma ideja un stils. Tad dziesmas pasūtītājs vērtē – patīk vai ne. Pašam sev rakstīt dziesmas ir grūtāk. Parasti man melodija nāk kopā ar vārdiem, bet, ja vārdu mūza neapmeklē, tad visbiežāk izmantoju Rēzeknes dzejnieces Leontīnes Apšenieces dzeju. Esmu darbojies dažādos mūzikas žanros – klasiskajā, rokmūzikā, rokfolkmūzikā, deju mūzikā. Mūziku sāku rakstīt jau sešu gadu vecumā. Kad man bija deviņi gadi, sarakstīju divpadsmit valšu skaņdarbu ciklu akordeonam. Esmu sapratis, jo vairāk strādā, jo labāk sanāk, galvā rodas jaunas idejas, – par radošo procesu stāsta Normunds.

Man viņš izklausās tāds ļoti prātīgs. Pavaicāju, vai Normunds dzīvē darījis arī kādas nerātnības.

– No piecpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem man bija vētrainu jūtu laiks. Es jau tolaik spēlēju ballēs, un deju zālēs bija meitenes, kas atstāja uz mani iespaidu. Prātīgs kļuvu divdesmit gadu vecumā. Mana kaislība ir braukšana ar motociklu. Tas laikam ir asinīs, jo tēvs un vectēvs arī aizrāvās ar motocikliem. Jau desmit gadu vecumā iemācījos braukt ar motociklu “Urāls”. Pēc tam bija “Java” un “Honda”. Atceros savu pārgalvīgo braukšanu naktīs, meiteņu vizināšanu. Pirms trīs gadiem pārdevu motociklu, jo nebija vairs laika ar to braukāt. Pēc četrdesmit gadiem, kad varbūt būs mazāk darba, atkal iegādāšos motociklu. Bet jūtu ziņā gan neatceros, ka kādreiz būtu zaudējis galvu un pārgalvīgi meties mīlas atvarā. Man allaž primārais bijis dzīves stabilitāte un tās iekārtošana. Pirmā mīlestība man bija 1. klasē, tikai neatceros, kurā meitenē biju iemīlējies, – atzīstas Normunds.

Viņš jau četrus gadus uzņēmies rūpes par vecvecāku mājām, kas atrodas Dricēnos. Normunds to dēvē par savu rančo.

– Mājas atrodas skaistā vietā, esmu tur izracis dīķīti, paremontējis pirtiņu. Domāju, ka varētu ierīkot viesu namu vai arī jauno mūziķu nometni. Ar šīm lauku mājām man saistās jaukas bērnības atmiņas, es pļāvu sienu, ganīju govis. Tomēr apzinos sevi kā pilsētnieku, un laukos ilgi nevaru uzturēties. Mans mērķis ir uzcelt māju pilsētā. Pirms četriem gadiem iegādājos vācu aitu suni, lai tad, kad māja taps gatava, mums jau būtu pieaudzis sargs. Tāpat kā citi vispirms nopērk automašīnas atslēgas piekariņu un tikai pēc tam pašu auto, – nosmaida Normunds.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+